Teorija

Represijas
Padomju propaganda apgalvoja, ka Sarkanā armija atbrīvojusi Latviju no vācu fašistiskajiem okupantiem, taču dažādās padomju represīvās iestādes Baltijā rīkojās kā okupētā, nevis savā teritorijā. Vietējo iedzīvotāju atbalsts padomju varai bija minimāls, tāpēc pārvaldes funkciju veikšanā tika iesaistīti cilvēki no citām PSRS republikām.
 
Staļina režīms klaji ignorēja cilvēktiesības un pārkāpa starptautisko tiesību normas. Vienīgais veids, kā padomju vara varēja noturēt paklausību vietējos iedzīvotājos, bija komunistiskās partijas izstrādātā un represīvo orgānu īstenotā terora politika.
 
Laikā no 1940. gada līdz 1988. gadam padomju vara Latvijā represēja vairāk nekā 180 000 cilvēku.
Represijas sākās tūlīt pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā 1944. gada vasarā. Tika izveidotas filtrācijas nometnes, kurās ieslodzīja cilvēkus, kurus turēja aizdomās par sadarbošanos ar vācu varas iestādēm vai piedalīšanos nacionālās pretestības kustībās, kā arī leģionārus un citus Vācijas pusē karojošos.
 
Maskava rēķinājās ar to, ka zemnieki pretosies kolektivizācijai, tādēļ tika nolemts līdzīgi kā 20. gadu beigās Krievijā, Ukrainā un citās PSRS republikās par brīdinājumu pārējiem turīgos zemniekus – tā saucamos kulakus, un viņu ģimenes izsūtīt. Izsūtāmo sarakstos galvenokārt iekļāva tos zemniekus, kuriem 30. gadu beigās piederēja vairāk nekā 30 ha zemes.
Svarīgi!
1949. gada 25. – 29. martā notika Latvijas iedzīvotāju lielākā deportācija – izsūtīja vairāk nekā 43 000 iedzīvotāju.
Viņus sadzina vagonos un aizveda uz Omskas, Tomskas un Amūras apgabaliem Krievijā, kur tiem bija smagi jāstrādā meža darbos vai kolhozos. Izsūtīto saimniecības pievienoja kolhoziem.
 
Tass3.jpg
1949. gadā deportēti uz Omskas apgabalu

Kolektivizācija nebija vienīgais 1949. gada izsūtīšanas cēlonis. 
 
Kara beigās Latvijas mežos bija daudz nacionālo partizānu vienības, kas turpināja cīņu pret padomju varu. Bez vietējo iedzīvotāju materiāla un morāla atbalsta partizānu ilgstoša darbība nebūtu iespējama. Padomju vara izrēķinājās ar partizānu atbalstītājiem un viņu ģimenēm, izsūtot tos no Latvijas.
 
Masu deportāciju un citu represiju  īstenošanā okupācijas vara iesaistīja vietējos komunistus, komjauniešus, padomju darbiniekus un aktīvistus, kā arī tā sauktos iznīcinātājus – militarizēto vienību dalībniekus.
 
Tikai pēc Staļina nāves (1953.g.) 50. gadu otrajā pusē sākās izsūtīto cilvēku atgriešanās Latvijā.
 
Daudzu Latvijā negribēja samierināties ar padomju okupāciju un II pasaules kara beigās un pirmajos pēckara gados iesaistījās pretošanās kustībā. Karadarbības rajonos cilvēki viegli varēja iegūt ieročus. Aukstā kara apstākļos daudzi ticēja, ka Rietumu demokrātiskās valstis uzsāks karu ar totalitāro Padomju Savienību un atbrīvos Baltiju.
 
Pretošanās režīmam
Partizānu kustība aizsākās 1944. gadā.
Partizāns – cilvēks, kas piedalās bruņotā cīņā ienaidnieka aizmugurē kara laikā vai okupācijas režīma apstākļos. Latvijā partizānus sauca arī par mežabrāļiem.
Vienību kodolu veidoja vīrieši, kuri bija karojuši Vācijas armijā. Viņiem pievienojās tie, kas izvairījās no mobilizācijas Sarkanajā armijā, kā arī tie, kas baidījās no padomju varas represijām.
 
DSC_6364.JPG
Nacionālo partizānu vienība Sinoles mežos 1950.g.
 
Pirmajos pēckara gados darbojās lielas partizānu vienības – ap 100 un vairāk kaujinieku katrā. Lielākā nacionālo partizānu sadursme ar padomju militārajām vienībām notika Latgalē, Stampaku purva rajonā, tajā no abām pusēm piedalījās ap 500 kaujinieku.
 
Taču lielās partizānu vienības drīz tika sagrautas, tādēļ mežabrāļi apvienojās nelielās, mobilās kaujas vienībās, kas veica diversijas uz ceļiem un dzelzceļa, uzbruka padomju varas pārstāvjiem. Tolaik mežos slēpās daudzi cilvēki, kas nevēlējās piedalīties bruņotā pretestībā, bet cerēja, ka politiskā situācija mainīsies. Tomēr cerība uz palīdzību no Rietumiem nepiedalījās, jo rietumvalstis nevēlējās uzsākt militāru konfrontāciju ar spēcīgo PSRS.
 
40. gadu beigās padomju vara izveidoja iznīcinātāju vienības, kas vajāja bruņotās pretestības dalībniekus un visus tos, kurus turēja aizdomās par partizānu atbalstīšanu. Pēc 1945. gada marta deportācijas bruņotā pretestība pamazām apsīka, bet dažviet turpinājās līdz pat 50. gadu otrajai pusei.
 
Kopumā nacionālo partizānu kustībā Latvijā bija iesaistīti aptuveni 20 000 cilvēku.
 
Padomju laikā Latvijā pastāvēja arī nevardarbīgā pretestība režīmam, jo daudzi nepieņēma realitāti un negatīvi izteicās par padomju varu.
Nevardarbīga pretestība – pilsoniska nepakļaušanās okupācijas režīmam, nelietojot vardarbīgas cīņas metodes. Pretestība izpaudās, nepildot okupācijas režīma noteikto kārtību, miermīlīgi aģitējot un uzstājoties pret režīmu.
Savukārt disidentus, kuri arī valsts stingrās kontroles apstākļos nebaidījās brīvi paust savu viedokli, parasti arestēja un notiesāja, piespriežot tiem dažādus sodus. Parasti viņus arestēja un notiesāja. Tiem piesprieda dažādus sodus, kas bija jāizcieš ieslodzījuma vietās tālu no Latvijas.
Disidenti – cilvēki, kuru uzskati atšķīrās no padomju ideoloģijas un kuri neatzina padomju varu, kritizēja apstāvošo iekārtu un bija gatavi meklēt iespējas, kā to gāzt.
Kopš 50. gadu otrās puses plaši izplatīts padomju režīma paņēmiens disidentu apklusināšanā bija to izolēšana no sabiedrības, ieslogot psihiatriskajās slimnīcās. 1961. gadā uz 15 gadiem tika notiesāts Gunārs Astra. 1983. gada 15. decembrī tiesā viņš teica savu "Pēdējo vārdu", nobeidzot to šādi:
Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.
 
dsfsfs.jpg
G. Astra
 
Pēdējā lielā politiskā prāva notika 1983. gadā, tajā tika apsūdzēts Ints Cālītis un citi disidenti.
 
Visu padomju laiku bija vērojama pasīva pretošanās, varas iestāžu ignorēšana, nacionālo svētku svinēšana, Rietumu radiopārraižu klausīšanās. Savu izjūtu un patieso pārdzīvojumu atbalsti cilvēki meklēja dzejā un prozā, tādēļ nereti par pretestības izpausmi kļuva literatūra. Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Knuts Skujenieks un citi dzejnieki pauda dzejas rindās būtiskas nacionālās un demokrātiskās idejas.
 
Represīvās iestādes ar lielu aizdomīgumu raudzījās uz literātu un mākslinieku neformālajiem kontaktiem, domubiedru privātu pulcēšanos. Piemēram, 50. gadu sākumā Rīgā tika tiesātas cilvēku grupas, kas interesējās par franču kultūru.
 
Atsauce:
http://www.laikraksts.com/raksti/foto/LL083/Tass3.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006., 128. lpp.
http://www.ltn.lv/~gastra/img/b-astra-01.gif
http://lv.wikipedia.org/wiki/Gun%C4%81rs_Astra
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.