Okupācijas varas politika tika īstenota Komunistiskās partijas vadībā. Padomju vara bija partijas nomenklatūras neierobežotās diktatūras aizsegs, bet Baltijas padomju republiku kompartiju institūcijas, valsts varas un valsts pārvaldes iestādes īstenībā bija okupācijas pārvaldes vietējais posms, kas pilnībā bija atkarīgs no Maskavas.
Nomenklatūra – Padomju Savienības atbildīgo amatpersonu kopums; amati, kuros darbiniekus varēja iecelt vienīgi ar Komunistiskās partijas attiecīgās komitejas piekrišanu.
Formāli likumdevējs bija LPSR Augstākā padome, bet izpildvaras funkcijas bija uzticētas Ministru padomei. Pašvaldību lietas pārzināja pilsētu, rajonu un ciemu deputātu padomes un izpildkomitejas. Iedzīvotāji regulāri piedalījās vēlēšanās, kuras Konstitūcijā bija nosauktas par demokrātiskām, taču patiesībā tādas nebija, jo deputātus jau iepriekš bija izraudzījušās partijas CK un rajonu komitejas. Katrā vēlēšanu apgabalā tika izvirzīts tikai viens deputātu kandidāts.
PSRS valsts varas un pārvaldes struktūra
50. gadu beigās, tā sauktā Hruščova atkušņa laikā, Latvijas PSR vadībā izvirzījās cilvēki, kas gribēja, nelaužot pastāvošo sistēmu:
50. gadu beigās, tā sauktā Hruščova atkušņa laikā, Latvijas PSR vadībā izvirzījās cilvēki, kas gribēja, nelaužot pastāvošo sistēmu:
- apturēt nekontrolēto migrāciju,
- palielināt latviešu īpatsvaru vadošo darbinieku vidū,
- atjaunot latviešu valodu statusu un latvisko vidi.
Šo grupu vēlāk nosauca par nacionālkomunistiem. Nacionālkomunisti neslēpa, ka viņu mērķis ir panākt, lai Latvija nezaudētu savu „nacionālo seju”. Viņi radīja iespējas ierobežotai latviešu kultūras atdzimšanai okupētajā Latvijā. Kultūras jomā tika atvieglota cenzūra un veiktas reformas izglītībā. Nostiprinājās latviešu inteliģences slānis.
Pēc tam, kad 1959. gadā no Maskavas ieradās īpaša komisija, sakās izrēķināšanās ar nepakļāvīgajiem. Promaskaviskais Arvīda Pelšes un Augusta Vosa grupējums panāca LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka Eduarda Berklava un daudzu viņa domubiedru atbrīvošanu no amatiem. Komunistiskā ideoloģija nebija savienojama ar nacionālisma centieniem.
E. Berklavs
Totalitārisma apstākļos tautas gribas brīva izpausme nebija iespējama. Cenzūra nemitīgi sekoja, lai presē, radio, televīzijā un literatūrā neparādītos padomju varas kritika.
Cenzūra – varas iestāžu liegums izplatīt materiālus vai informāciju, kuru tā atzīst par nevēlamu; valstiska sistēma, kas pārrauga presi un citus plašsaziņas līdzekļus, pārbauda publicējamos tekstus un informāciju.
Cilvēki pakāpeniski pierada pie reālās dzīves izskaistinātā atspoguļojuma un baidījās paust savus patiesos uzskatus.
Par padomju cilvēka pamatvērtībām tika pasludināts darbs, kolektīvisms, varonība, ziedošanās sabiedrības interesēm, tautu draudzība un internacionālais pienākums.
To centās ieaudzināt jau kopš skolas solam, veidojot atbilstošas mācību programmas un iesaistot skolēnus bērnu un jauniešu organizācijās – oktobrēnos, pionieros un komjaunatnē.
Oktobrēni – 1. – 3. klašu skolēni, saukti par Ļeņina mazbērniem, tika gatavoti uzņemšanai pionieru organizācijā.
Pionieri – padomju bērnu un pusaudžu organizācija, kas apvienoja skolēnus no 10 – 15 gadu vecumam.
Komjaunatne – padomju jaunatnes sabiedriski politiska organizācija, kas darbojās Komunistiskās partijas vadībā un uzņēma 14 – 28 gadus vecus jauniešus. Komjauniešos ņēma tikai šīs organizācijas cienīgos.
Pionieri – padomju bērnu un pusaudžu organizācija, kas apvienoja skolēnus no 10 – 15 gadu vecumam.
Komjaunatne – padomju jaunatnes sabiedriski politiska organizācija, kas darbojās Komunistiskās partijas vadībā un uzņēma 14 – 28 gadus vecus jauniešus. Komjauniešos ņēma tikai šīs organizācijas cienīgos.
Šīs organizācijas nodarbojās ar bērnu un jauniešu ideoloģisko audzināšanu. Tie, kas izvairījās no iestāšanās organizācijās, apdraudēja savu turpmāko profesionālo karjeru un augstākās izglītības iegūšanu. Augstskolas izglītībā marksisma – ļeņinisma ideoloģija bija obligāta sastāvdaļa pat eksakto zinību studentiem un aizņēma lielu daļa studiju laika.
Oktobrēnu nozīme
Pionieru nozīme
Komjauniešu nozīme
PSRS okupācijas vara izvietoja Baltijas republikās padomju karaspēka daļas, mērķtiecīgi iepludināja desmitiem tūkstošu imigrantu no citām Padomju Savienības republikām. Politiskajā dzīvē dominēja krievu valoda. Krieviski runāja Latvijas PSR Augstākajā padomē, kompartijas un komjaunatnes centrālkomitejās, arodbiedrību sanāksmēs un oficiālās svinībās. Darbavietās, kur līdz ar latviešiem strādāja citu tautību darbinieki, pārsvarā lietoja krievu valodu, jo iebraucēji latviešu valodu nemācījās. Krievu skolās latviešu valodu mācīja nepietiekamā līmenī, turpretī latviešu skolās krievu valodas apguvei veltīja pastiprinātu uzmanību.
Veicinot pārkrievošanu, pakļaujot savai ietekmei baznīcu, nostiprinot kontroli pār visām sabiedrības garīgās dzīves jomām, okupācijas režīms centās iznīcināt domu par neatkarīgu Latviju.
PSRS karaspēka izvietojums Latvijā