Latvijas iedzīvotāju sastāvs nekad nav bijis etniski viendabīgs - Latvijas teritorijā visos laikos ir dzīvojušas dažādas tautības.
Svarīgi!
Latvijas kultūrvide lielā mērā, jo īpaši iepriekšējos gadsimtos, ir cittautiešu radīta - Rīgas vēsturiskās ēkas, pilis un muižu ēkas Latvijas laukos un pilsētās, baznīcas utt.
Attēlā: Jaunmoku pils, - Rīgas - Ventspils autoceļa malā, tikai 75 kilometrus no Rīgas.
Tā celta 1901. gadā pēc Vilhelma Bokslafa projekta kā medību pils toreizējam Rīgas mēram Džordžam Armitstedam.
Viņa izcelsme - skotu - vācbaltiešu ģimene, kas dzīvoja Rīgā.
Salīdzinot ar 19. gadsimta beigām, latviešu īpatsvars jaunizveidotajā Latvijas valstī bija palielinājies:
- 1897. gadā reģistrēts, ka latvieši bija 45% no iedzīvotāju kopskaita Latvijas teritorijā,
- 1920. gadā - apmēram 73 % no iedzīvotāju kopskaita bija latvieši, bet apmēram 27 % - cittautieši - nacionālās un etniskās minoritātes.
20. gadsimta sākuma notikumi - 1905. gada revolūcija, Pirmais pasaules karš, Brīvības cīņas bija mainījušas Latvijas iedzīvotāju sastāva proporcijas - latvieši bija kļuvuši par dominējošo nāciju Latvijas valstī.
Skaitliski lielākā no mazākumtautībām jaunizveidotajā Latvijas valstī bija krievi - 10,6 %, ebreji - 5%, vācieši (vācbaltieši) - aptuveni 4%, poļi - ap 3%, lietuvieši, igauņi, baltkrievi u.c. - aptuveni 4%.
(Turpmākajā tēmas izklāstā lielākās mazākumtautības aplūkotas atsevišķi, mazākskaitlīgās - noslēdzošajā teorijas daļā.)
Katrai no mazākumtautībām bija atšķirīga ieceļošanas vēsture Latvijas teritorijā, vairākām - atšķirīga reliģija, attieksme pret jaunizveidoto neatkarīgo Latvijas valsti.
Lai jaunizveidotajā valstī nodrošinātu iekšpolitisko stabilitāti, bija nepieciešams īstenot demokrātisku mazākumtautību politiku, - garantēt cittautiešu tiesības, sekmēt viņu lojalitāti.
Lojalitāte - pastāvošās valsts iekārtas respektēšana un likumu ievērošana.
Attēlā: Brāļu kapi Rīgā 30. gados. Pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru - gan latviešu, gan cittautiešu kapi.
Brīvības cīņu laikā cittautiešu nostāja bija dažāda:
- absolūtais krievu vairākums atbalstīja Latvijas neatkarību, daudzi karoja Brīvības cīņās, 50 Latvijas krievi par kaujas nopelniem apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni;
- apmēram 1000 ebreju arī bija cīnījušies par Latvijas neatkarību;
- vācbaltiešu nostāja bija dažāda, - daudzi bija cīnījušies pret Latvijas neatkarību, atbalstījuši Latvijas valstiskumam naidīgus spēkus, bet bija arī Latvijai lojāli vācieši vai vismaz palikuši neitrāli;
- liela daļa vācbaltiešu arī centās uzturēt saikni ar Vāciju, darbojās tās labā, sevišķi, pēc nacistu nākšanas pie varas - 30. gados;
- daudzi poļi Latgali turpināja uzskatīt par Polijas neatņemamu daļu, Brīvības cīņās pret lieliniekiem (boļševikiem) Latgalē piedalījās Polijas armija.
Svarīgi!
Skaidrību Latvijas valsts minoritāšu politikā ieviesa 1919. gadā pieņemtais Likums par pavalstniecību, kurš ļāva iegūt pilsonību visiem, kas bija dzīvojuši Latvijas teritorijā pirms Pirmā pasaules kara.
1919. gadā tika pieņemts Likums par mazākumtautību skolu iekārtu Latvijā, - ar to mazākumtautību skolām piešķīra autonomiju, nodrošināja valsts un pašvaldību finansējumu.
Autonomija:
1) pašpārvaldes tiesības noteiktā valsts teritorijas daļā;
2) mazākumtautības tiesības patstāvīgi lemt savas izglītības un kultūras jautājumus.
Izglītības ministrijā izveidoja mazākumtautību izglītības pārvaldi.
Pietiekoši lielām minoritātēm - vāciešiem, krieviem, baltkrieviem, ebrejiem, poļiem, lietuviešiem, igauņiem tika nodrošināta izglītība dzimtajā valodā.
Attēlā: Rīgas pilsētas krievu vidusskola.
1919. gadā Rīgā atgriezās uz Ukrainu 1914. gadā pārceltā M. Lomonosova ģimnāzija. 1919. gadā tā savā vēsturiskajā ēkā atsāka darbu kā Rīgas pilsētas krievu vidusskola. 1938. gadā ēka tika ievērojami pārbūvēta.
Svarīgi!
Darbu uzsāka gan valsts, gan privātās mazākumtautību skolas - pamatskolas un vidusskolas, kurās mācības notika krievu, vācu, ebreju, poļu, lietuviešu, igauņu un baltkrievu valodā.
Neviens no Latvijā pieņemtajiem likumiem neparedzēja nekādus ierobežojumus mazākumtautībām vai privilēģijas vairākumtautībai - latviešiem.
- Valsts amatu ieņemšana nebija saistīta ar etnisko piederību, piemēram, Tieslietu resora pārvaldē no 16 augstākiem ierēdņiem tikai 6 bija latviešu tautības, no tiesnešu kopskaita 70 bija latvieši, bet 31 - mazākumtautību pārstāvji.
- Presē un publikācijās nebija aizliegta neviena mazākumtautības valoda.
- Mazākumtautībām nebija ierobežojumu ne labdarības, ne sociālo, ne reliģisko iestāžu organizēšanā un uzturēšanā.
- Galvenajām reliģiskajām konfesijām no valsts budžeta tika atvēlēti pabalsti, kurus tās varēja novirzīt pēc saviem ieskatiem atsevišķu tautību vajadzībām.
Attēlā: Rīgas Lielā jeb horālā sinagoga, ebreju piekoptās reliģijas - jūdaisma lūgšanu nams pirms Otrā pasaules kara. (Latvijā darbojās 37 sinagogas.)
Rīgas Lielā sinagoga atradās Gogoļa un Dzirnavu ielu stūrī, tika nodedzināta 1941. gada 4. jūlijā vācu okupācijas laikā kopā ar cilvēkiem, kas tajā atradās. Akcijas mērķis bija ebreju iebiedēšana un signāls viņu pasludināšanai ārpus likuma.
1988. gada 4. jūlijā Lielās horālās sinagogas vietā uzstādīja piemiņas zīmi - laukakmeni ar izkaltu Magen Davidom un Dāvida zvaigzni.
2007. gadā blakus sinagogas drupām atklāja pieminekli Žanim Lipkem un visiem ebreju glābējiem holokausta laikā.
Valsts politika attieksmē pret minoritātēm mainījās pēc K. Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā, - vispirms jau tika propagandēta "latviskas Latvijas" ideja, kas nozīmēja latviskošanu.
Svarīgi!
Autoritārais režīms centās mazināt cittautiešu lomu ekonomikā, palielināt latviešu tautas lomu, jo visu neatkarīgās Latvijas laiku cittautieši (sevišķi vācbaltieši un ebreji) bija turīgākā Latvijas iedzīvotāju daļa.
To noteica apstāklis, ka lielākā daļa latviešu darbojās lauksaimniecībā, kur peļņas iespējas bija mazākas, nekā tirdzniecībā, banku sektorā, rūpnieciskajā ražošanā u.c. Šajās nozarēs dominēja cittautieši.
- nepatīkams bija K. Ulmaņa autoritārā režīma likums par to, ka tad, ja viens no bērna vecākiem ir latvietis, skolēns obligāti jāsūta latviešu skolā;
- prasība kā mācību valodu mazākumtautību skolās ieviest latviešu valodu;
- ierosinājumi latviskot "nelatviskos" uzvārdus;
- K. Ulmaņa valdības organizētā uzņēmumu un banku pārņemšana valsts īpašumā (liela daļa banku un uzņēmumu īpašnieku bija cittautieši);
- armijā cittautieši nedrīkstēja ieņemt virsnieku amatus utt.
Tas nevairoja cittautiešu lojalitāti pret Latvijas valsti,
- daudzi vāciešiem piederošie uzņēmumi darbojās Vācijas, ne Latvijas valsts interesēs;
- krievu valodā iznākošā prese bieži pauda gandarījumu par PSRS ietekmes palielināšanos Baltijā, apsveica Latvijas okupāciju.