Teorija

Lietuvieši
Lietuvieši, tāpat kā latvieši, ir balti, - tautas saista kopīgi vēsturiskie senči. Lietuvieši arī ir viena no senākajām mazākumtautībām Latvijas teritorijā.
Bet Lietuvas liktenis, atšķirībā no Latvijas un Igaunijas, gadsimtiem ilgi bija citāds, - Lietuva savienībā ar Poliju 16.gs. izveidoja kopīgu valsti - Žečpospolitu, kura drīz kļuva par lielāko valsti Austrumeiropā.
 
Šī vēsturiskā savienība noteica lietuviešu reliģiju - viņi bija katoļi (atšķirībā no latviešiem, kuriem nebija vēsturiski izveidojusies reliģiskā vienotība), - vairākās pilsētās dievkalpojumi baznīcās notika lietuviešu valodā.
Lietuvieši dibināja biedrības, iznāca prese lietuviešu valodā.
  
Latvijā 1920. gadā, salīdzinot ar 20.gs. sākumu, lietuviešu skaits bija samazinājies, - 1,6% no iedzīvotāju skaita.
Daļa lietuviešu, sevišķi tie, kas dzīvoja Rīgā, piederēja inteliģencei - bija ārsti, advokāti, priesteri katoļu draudzēs, darbojās kultūrā.
  
rusteiķis pareizs.jpg
v dimze lāčplēša lomā.jpg
Aleksandrs Rusteiķis bija aktiermākslas pasniedzējs, vairāku latviešu filmu režisors.
A. Rusteiķa 1930.g. filma "Lāčplēsis". Lāčplēša lomā - 
 V. Dimze
 
Latvijā dzimis lietuvietis bija A. Rusteiķis - talantīgs pedagogs un režisors, kurš ieņem nozīmīgu vietu latviešu kino vēsturē, uzņēma virkni latviešu filmu. Kā izcilākā minama 1930. gadā uzņemtā filma ''Lāčplēsis", citas nozīmīgas filmas: "Par tēvzemi" (1928.g.); "Latviešu kāzas Nīcā" (1931.g.), "Zem baltzaļā karoga" (1936.g.) u.c. 
 
Lielākā daļa lietuviešu Latvijā 20. gados ieradās darba meklējumos un strādāja lauksaimniecībā vai meža darbos, kā arī rūpniecībā, tirdzniecībā, apkalpojošā sfērā.
 
Latvijas valstī pret lietuviešiem izturējās ar vislielāko labvēlību - 
  • lietuvieši iekļāvās latviešu politiskajās partijās,
  • latviešu prese lietuviešu kultūras, sabiedriskajai un politiskajai darbībai veltīja nopietnu uzmanību,
  • Latvijā 1924. gadā darbojās 10 lietuviešu skolas, kurās mācības bija lietuviešu valodā.
  
Igauņi
Latviešu un igauņu kopējā vēsture sākās ar Livonijas (Latvijas un Igaunijas teritorijā) izveidošanos 13.gs.   
Pēc 1925. gada datiem Latvijā dzīvoja nepilni 8 000 igauņu. 1/3 igauņu dzīvoja Rīgā, daļa katoļticīgo igauņu - Ludzā, pārējie - galvenokārt Igaunijas pierobežā.
Lielākā daļa igauņu bija luterāņi.
Darbojās igauņu biedrības, pēc 1925. gada ziņām - 7 igauņu skolas.
 
munters un kalniņš Londonā.jpg
Attēlā: Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters (no kreisās) un sūtnis Kārlis Zariņš pie Baltā nama Londonā 1938. gadā.
Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera tēvs bija igaunis, bet māte - vācbaltiete. V. Munters ieņēma ārlietu ministra posteni pēc K. Ulmaņa organizētā valsts apvērsuma 1934. gadā, bija amatā līdz padomju okupācijai 1940. gadā.
 
Baltkrievi
Ievērojama Latvijas iedzīvotāju daļa bija baltkrievi jeb, kā viņus sauca 20.gs. pirmajā pusē, - mazkrievi.
Arī daudzu baltkrievu priekšteči Latvijas teritorijā bija ieceļojuši pirms vairākiem gadsimtiem - 16.gs. pēc Livonijas sabrukuma.
1925. gadā ievērojams skaits iedzīvotāju sevi atzina par baltkrieviem - 38 tūkstoši.
  
Latvijas valstī baltkrieviem, tāpat kā citām mazākumtautībām, bija visas iespējas saglabāt savu identitāti, tā, piemēram, 1925. gadā Izglītības ministrija bija atvēlējusi baltkrievu skolām 117 412 Ls, kas bija krietni vairāk kā poļu skolām.
Latvijā bija ap 40 baltkrievu skolas, vairākas ģimnāzijas, teātri, sava prese.
Baltkrievu vide veidojās galvenokārt Latgalē, kur dzīvoja lielākā daļa baltkrievu.
Īpaši ieinteresēti baltkrievu kultūras un izglītības veicināšanā darbojās dzejnieks un valsts darbinieks Rainis.
Tomēr nostiprināt un saglabāt baltkrievu etnisko apziņu bija problemātiski - pareizticīgie baltkrievi sāka sevi identificēt ar krieviem, bet katoļi - ar poļiem.
 
Čigāni jeb romi
(Lai arī Latvijā vairāk pieņemts jēdziens "čigāni", tomēr Eiropā par korektāku uzskata "romi", kam arī paši attiecīgās tautas pārstāvji dod priekšroku. Tas arī šeit tiks respektēts. Jēdzienu nozīme mainās, - kas kādreiz šķitis pareizi, citā laikā tā vairs nav.)
 
Lai arī romi ir klejotājtauta, tomēr lielākā daļa šīs tautības iedzīvotāju Latvijas teritorijā dzīvoja jau vairākās paaudzēs - kopš 15. - 16.gs.. Visvairāk romu bija Kurzemē, Jelgavas apriņķī, Daugavpilī un Ilūkstē.
19. gs. beigās Latvijas teritorijā reģistrēti ap 2000 romu.
Šī tauta bija apguvusi latviešu valodu, Latvijas dienviddaļā dzīvojošie - arī poļu un lietuviešu valodas.
Reliģiski romi nebija vienoti - bija luterāņi, katoļi, pareizticīgie un baptisti.
 
Finks-1885-1958g--4.gif
Attēlā: Eižens Finks - leģendārais pareģis 20. - 30. gadu Latvijā.
Viņš bija romu tautības pārstāvis, bērnībā tika pieņemts un izauga latviešu ģimenē. Finka pareģa slavu vairoja gan latviešu, gan krievu prese, pie viņa nāca visdažādāko sabiedrības slāņu klienti, arī ārvalstu sūtņi, diplomāti. 1941. gadā padomju vara Finkam piesprieda nāvessodu, ko aizstāja ar izsūtījumu. 
 
Romi dzīvoja galvenokārt pilsētu nomalēs, prata kalēja, atslēdznieka vai kādu citu amatu, tomēr šie cittautieši saglabāja izolētību no politiskajiem u.c. procesiem Latvijā. Iespējams, to noteica romu kopienas dzīvesveids, kurš bija visai izolēts, vērsts uz tradīciju saglabāšanu.
Izglītību romu valodā darīja praktiski neiespējamu apstāklis, ka viņu valodai nepastāvēja rakstība (pirmā ābece izdota 1996. gadā), kā arī šīs tautas nostāja, kas nepiešķīra sevišķu nozīmi bērnu izglītošanai.  
 
Atsauce:
http://www.kino-teatr.ru/acter/foto/sov/273109.jpg
http://kinoskapis.filmas.lv/images/uploads/600x600/78b5cec0e62c59b4be75c6b0c0f3dacb.jpg
http://latviaspb.ru/data/Izstades/Zarina%20salons/atveramaas/15_L.jpg
http://spi3uk.itvnet.lv/upload2/articles/53/532699/images/Finks-1885-1958g--4.gif
http://providus.lv/article/lietuviesu-atzars-latvijas-valsti
http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_romi
http://spoki.tvnet.lv/vesture/Finks-1885-1958g/532699
Latvijas vēsture. Īss izklāsts./ Vita Krieviņa. - Rīga: Zvaigzne ABC, , 2006., 191 lpp.
Vēsture pamatskolai. Latvija 20.gadsimtā./ Jura Goldmaņa red. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., 175 lpp.
Vēsture vidusskolai III daļa./ Valdis Klišāns. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2005., 155 lpp.
Latvijas vēsture vidusskolai II/ Gunārs Kurlovičs, Andris Tomašūns. - Rīga: zvaigzne ABC, 2000, 395 lpp.