Latvijas teritorijā ebreji bija ieceļojuši dažādos laikos, - senākās ziņas par ebreju tirgotājiem un ārstiem ir no 16.gs.. Attieksme pret ebrejiem ir bijusi dažāda - parasti Latvijas teritorijas sabiedrība bijusi labvēlīga, bet Krievijas impērijas laikā no valdības puses pret ebrejiem periodiski notika represijas.
Pozitīva bijusi ebreju kopienas loma Latvijas teritorijas ekonomiskajā attīstībā.
Pēc Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņām ebreju skaits Latvijā bija samazinājās - pirms kara bija 170 000, bet 1920. gadā - 75 000, kas veidoja ap 5% no iedzīvotāju skaita.
Ebreju izceļošana notika visu brīvvalsts laiku - uz Palestīnu, uz ASV, bet Latvijā ieradās daudzi ebreji gan no Padomju Krievijas, gan vēlāk - no Vācijas un citām nacistu ietekmē nonākušajām valstīm.
Svarīgi!
Latvija bija viena no retajām Eiropas valstīm, kur visu starpkaru periodu saglabājās labvēlīga attieksme pret ebrejiem.
Attēlā: Berlīnes Valsts operas muzikālais vadītājs Leo Blehs ar Latvijas Nacionālās operas māksliniekiem 1939. gadā.
Izcilais diriģents Leo Blehs bija spiests pamest Vāciju un uzturējās Rīgā, darbojoties Nacionālajā operā.
Ebrejus varētu vērtēt kā jaunajai Latvijas valstij vislojālāko cittautiešu grupu - ap 1000 ebreju bija piedalījušies neatkarības cīņās.
Antisemītismu necieta un ierobežoja gan demokrātijas laikā, gan arī K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā.
Antisemītisms - aizspriedumaina vai diskriminējoša attieksme pret ebrejiem, arī ebreju vajāšana. Terminu ieviesa 19.gs. beigās.
Jau Pagaidu valdībā darbojās 6 ebreju pārstāvji; ebreji bija pārstāvēti visās Saeimās.
Ebreju minoritātes pārstāvji Latvijas valstī pirmo reizi kļuva par pilntiesīgiem pilsoņiem.
Attēlā: Mordehajs Dubins, viens no redzamākajiem ebrejiem politikā.Viņš bija viens no Latvijas Republikas dibinātājiem, Satversmes sapulces un visu Saeimu deputāts.
Konsekventi Saeimā runāja tikai latviešu valodā. Pārstāvēja konservatīvo ebreju partiju "Agudat Isroel" (Izraēla savienība). Sadarbojās ar citām Saeimā pārstāvētajām konservatīvajām, pilsoniskajām partijām, sevišķi - "Latviešu Zemnieku savienību", cieša draudzība ar K. Ulmani.
Padomju okupācijas laikā M. Dubinu apcietināja un izsūtīja no Latvijas; 1946. gadā viņš atgriezās, bet drīz atkal tika apcietināts un izsūtīts. Mira ieslodzījumā.
Sākotnēji gan daudzu ebreju politisko apziņu negatīvi ietekmēja latviešu valodas nezināšana - to prata tikai ap 42% ebreju.
Speciālos kursos tika gatavoti skolotāji, kuri varētu mācīt latviešu valodu mazākumtautību skolās.
Lai veicinātu ebreju mācīšanos dzimtajā valodā, valsts uzturēja kursus jidiša (ebreju valoda) mācīšanai.
Pateicoties šādai politikai, ebreju jaunatne pārgāja no vācu un krievu mācību iestādēm uz ebreju skolām, kā arī labi tika apgūta latviešu valoda.
1924. gadā Latvijā darbojās 82 ebreju skolas, to skaitā - 15 vidusskolas.
Svarīgi!
Ebreju kopiena nebija viendabīga - Latgalē dzīvojošie nebija turīgi, daudzi bija vienkārši strādnieki, bet Rīgas (12% iedzīvotāju bija ebreji) un citu lielo pilsētu ebreji bija turīgi - viņiem piederēja apmēram trešdaļa Latvijas rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu.
Attēlā: Bijušais Ebreju teātris Rīgā Skolas ielā 6.
Te darbojās arī Ebreju klubs, dažādas biedrības, atradās bibliotēka, tika svinēti dažādi svētki. Teātrī viesojās ebreju teātra trupas no Ņujorkas, Varšavas, Viļņas, Telavivas.
Mūsdienās šajā ēkā atrodas privātais muzejs "Ebreji Latvijā".
Daudzi ebreju tautības mūziķi strādāja Nacionālajā operā, Latvijas Konservatorijā, ne mazums bija juristu un ārstu.
Iznāca vairāki preses izdevumi jidiša valodā, darbojās biedrības, klubi, Tautas konservatorija.
Ebreju skolās mācīja jidišu, senebreju valodu - tās bija svarīgas ebreju reliģisko tradīciju saglabāšanai.
Lielu vērību ebreji pievērsa savas reliģijas - jūdaisma kā ebreju tautas identitātes būtiskas daļas saglabāšanai.
1937. gadā Latvijā darbojās 37 sinagogas.
Politikā ebreji nebija vienoti - daudzveidīgo interešu dēļ pastāvēja vairākas partijas, dažas no tām - visai radikālas, piemēram, dažas propagandēja demokrātiska sociālisma idejas, citas - bija cionistiski vērstas.
Cionisms - ebreju starptautiska politiska kustība, kura radās 19.gs. beigās un kuras mērķis bija izveidot, precīzāk, atjaunot ebreju nacionālo valsti Palestīnā. (Ciona/ Ciāna - kalns Jeruzālemē, kur senajos laikos ebreju valsts laikā atradās viņu dieva Jahves templis. Vairāk kā 2000 gadu ebreji bija tauta bez savas valsts. 1948. gadā viņi izveidoja Izraēlu - ebreju valsti Palestīnas teritorijā.)
Attēlā: Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics.
Viens no izcilākajiem Latvijas pirmās brīvvalsts laika politiķiem Zigfrīds Anna Meierovics pēc izcelsmes daļēji arī bija ebrejs - viņa tēvs nāca no Kuldīgas ebreju ģimenes, bet šī identitāte netika nodota tālāk - Meierovica māte bija latviete, un tēvs arī kristījās, atsakoties no jūdaisma reliģijas.
Meierovica devums Latvijas politikā ir izcils - viņš ieguldīja milzīgu darbu, lai panāktu Latvijas atzīšanu de iure, bijis arī Ministru prezidents.
Ievērojams bija ebreju devums Latvijas tautsaimniecības atjaunošanā pēc kara postījumiem - atgriezušies no bēgļu gaitām, viņi dibināja bankas, kredītsabiedrības, kooperatīvus. Baņķieri izmantoja savus plašos starptautiskos sakarus ar ASV, Vācijas, Anglijas, Zviedrijas u.c. valstu uzņēmējiem, lai Latvijas ekonomikā ieplūdinātu ārzemju investīcijas.
K. Ulmaņa varas gados attiecības ar ebrejiem pasliktinājās, jo valsts sāka ierobežot ebreju saimniecisko brīvību, pārņemot bankas, uzņēmumus; ierobežoja kultūrautonomiju. Bet jāuzsver, ka valdība aizliedza rasu un nacionālā naida kurināšanu, - slēdza izdevumus, aizliedza publicēt vai konfiscēja grāmatas, kas propagandēja antisemītismu.
Sākoties Otrajam pasaules karam, daļa ebreju simpatizēja Padomju Savienībai, viņi to uzskatīja par mazāko no ļaunumiem, - labāk nonākt tās okupācijā, nekā nacistiskās Vācijas varā.