Ievads
Latvijas Republika tika veidota kā nacionāla valsts, kurā latviešiem ir noteicošā loma, bet tiek respektētas Latvijā dzīvojošo minoritāšu tiesības.
(Nacionālisms pastiprinājās pēc K. Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma 1934. gadā.)
Vēsturiski Latvijā ir divas pamattautas - latvieši un līvi (lībieši).
Latvieši kā tautība veidojusies gadsimtu gaitā, saplūstot Latvijas teritorijā dzīvojošām latgaļu, zemgaļu, kuršu, sēļu un līvu (lībiešu) ciltīm.
Etniskā konsolidācija (cilšu saplūšana) notika 13. - 17. gs. laikā, bet latviešu kā tautas kopības apziņa ir visai jauna - veidojusies 18. - 19. gs., sākotnēji ar latviešiem domājot Vidzemes un Kurzemes pamatiedzīvotājus, bet ar 19. gs beigām - 20. gs.sākumu - arī Latgales latviešus.
Savukārt Latgales latvieši vēl 19. gs. - 20. gs. sākumā sevi identificēja ar reliģisko piederību - katoļi, tad - ar reģionālo - latgalieši, bet ne ar etnisko - latvieši.
Attēlā: Francis Kemps, Latgales kultūras darbinieks. Pirmais 1900. gadā sāka lietot vārdu "Latgale".
Etnisks - 1) saistīts ar piederību pie kādas tautas (etnosa) 2) tāds, kas attiecas uz izcelsmi, tautību, bet ne pilsonību.
Identitāte - 1) savdabīgums, īpašību, īpatnību kopums, ar ko konkrēta tauta atšķiras no pārējām 2) tas, pie kādām sociālajām grupām cilvēks sevi apzinās piederam (piemēram, etniskā identitāte - apziņa par piederību pie kāda etnosa - tautības).
Vēstures gaitā latviešu kultūra, valoda un reliģiskā dzīve dažādos novados veidojusies atšķirīgi, mazāk atšķirību izveidojies Vidzemē un Kurzemē, vairāk - Latgalē.
Ņemot vērā atšķirīgo Latgales vēsturi, kuras gaitā veidojusies latgaliešu valoda (dialekts) un savdabīgā Latgales kultūra, kā arī latgaliešu vēlmi nezaudēt to, procesiem Latgalē 20. - 40. gados būtu vēlama atsevišķa vērība, - pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Latgales latvieši ieguva iespēju pilnvērtīgi attīstīt Latgales kultūru, kas bija liegts iepriekšējos gadsimtos.
Attēlā: Latvijas novadu karte.
Ieskats procesos Latgalē
Kultūrvēsturisko atšķirību noteica vairākus gadsimtus ilgusī Latgales novada atšķirtība no Vidzemes un Kurzemes:
- Jau Livonijas kara laikā (16. gs.), izveidojot Pārdaugavas hercogisti (Lietuvas - Polijas pārvaldībā), bet sevišķi pēc Poļu - zviedru kara (17. gs. sākums) - Latgalē nostiprinājās Polijas ietekme - katolicisms. Savukārt Vidzeme nonāca luteriskās Zviedrijas ietekmē, un par dominējošo reliģiju kļuva luterānisms. Tas izplatījās arī Kurzemē.
- Krievijas impērijas laikā visai populāra latviešu vidē kļuva pareizticība. Tā kā latvieši reliģijas ziņā nebija (un nav arī pašlaik) vienoti.
- Vēlāk - 18. gs. - atšķirības pastiprināja Latgales (Inflantijas) iekļaušana Krievijā - Vitebskas guberņā.
- Šī iemesla dēļ Latgalē vēlāk kā pārējā Latvijas teritorijā atcēladzimtbūšanu - tikai 1861. gadā, reizē ar visas Krievijas dzimtbūšanas atcelšanu. (Vidzemē un Kurzemē - 19. gs. sākumā.)
- Par vienu no drūmākajiem posmiem Latgales vēsturē kļuva 19. gs. otrā puse - no 1865. - 1904. gadam pastāvēja drukas aizliegums - jauni iespieddarbi neiznāca, nedarbojās latviešu skolas, pastiprinājās rusifikācija.
Svarīgi!
Latgales pirmā atmoda - reakcija pret visu iepriekšējo vēsturi bija 20. gs. sākumā - ar 1905. gadu un līdz 1917. gadam.
Attēlā: Francis Trasuns, izcilais Latgales priesteris, kultūras darbinieks, literāts, politiķis.
Jau 1901. gadā Rīgas Latviešu biedrībā viņš nolasīja referātu par Latgali un tās nepieciešamību apvienoties ar pārējiem Latvijas novadiem. Bija Tautas padomes loceklis, Saeimas deputāts.
Apsveicot neatkarīgas Latvijas valsts pasludināšanu, vēl esot trimdā, Rainis (kura bērnība un agrās jaunības gadi saistīti ar Latgali) rakstīja poēmā "Daugava" (iznāk 1919. gadā):
"Daugav' abas malas mūžam nesadalās:
I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu ..."
Brīvības cīņu laikā veidojās Latgales un pārējo Latvijas novadu vienotības apziņa - pirmā patiesā konsolidācija.
1920. gadā prese sniedza ziņas par Pagaidu valdības vadītāja K. Ulmaņa un Iekšlietu ministra biedra Latgales lietās F.Trasuna braucienu pa atbrīvoto Latgali, Latgalei tika veltīti dzejoļi un apcerējumi, apsveicot ar izkaroto brīvību.
20. gados Latgalē tika izveidota latviska izglītības sistēma: dibinātas pamatskolas, aptuveni 25 ģimnāzijas, tehnikumi, arodskolas.
1921. gadā darbu sāka Daugavpils pedagoģiskā vidusskola, vēlāk - Valsts Skolotāju institūts, un Balvu (ar 1927. gadu - Rēzeknes) komercskola; ar 1928. gadu darbu sāka Latgales Tautas universitāte Rēzeknē. Tautas konservatorijas darbojās Rēzeknē un Daugavpilī.
20. - 30. gados latgaliešu rakstu valodā tika izdoti literāri sacerējumi, iznāca laikraksti un žurnāli - ap 40 dažāda veida preses izdevumu.
Tika dibināti teātri Daugavpilī, Rēzeknē, tajos iestudēja latviešu un latgaliešu autoru lugas.
Latgalē attīstījās profesionāla tēlotājmāksla un keramika, tika uzbūvētas jaunas skolu, biedrību ēkas, atklāti tautai nozīmīgi pieminekļi.
Attēlā: Piemineklis Rēzeknē par godu Latgales atbrīvošanai no boļševikiem 1920. gadā - "Vienoti Latvijai" jeb Latgales Māra.
Centrālais sievietes tēls simbolizē atbrīvoto Latgali.
Piemineklis tika atklāts 1939. gadā. Padomju okupācijas laikā - 1940. gadā to nojauca. 1943. gadā tauta pieminekli atjaunoja, bet 1950. gadā padomju režīms to atkārtoti iznīcināja.
Tagadējais piemineklis veidots par tautas ziedotiem līdzekļiem un atklāts 1992. gadā.
Latgales Dziesmu svētki, kas sekoja Latgales Kultūras dienām 1940. gada 15. - 16. jūnijā, kļuva simboliski - tas bija pēdējais lielais kultūras pasākums Latvijā pirms padomju okupācijas, tie apliecināja Latgales kultūras sasniegumus un izaugsmi, Latvijas tautas vienotību:
- Kultūras dienu ietvaros notika Latgales amatniecības un tūrisma izstādes, teātru skates, rakstnieku vakari u.c. pasākumi.
- Dziesmu svētkos piedalījās 142 kori ar gandrīz 7 000 dziedātāju, 25 pūtēju orķestri no visas Latgales.
- No Rīgas un citiem novadiem piedalījās 66 kori ar 3000 dziedātājiem.
- Visvairāk koru bija aizsargu organizācijas un armijas kori; sabiedrisko organizāciju un baznīcas draudžu kori; mācību iestāžu kori.
- Dziesmu svētku noslēdzošā dziesma bija Latvijas himna "Dievs, svētī Latviju".
Attēlā: Latgales Dziesmu svētki Daugavpilī 1940. gadā.
Zīmīgi, ka Latvijas prezidents K. Ulmanis uz svētkiem neieradās, dalībniekus sveica radiorunā.
Latvija bija okupācijas priekšvakarā - PSRS bija inscenējusi konfliktu uz robežas, Latvijas valdībai bija iesniegts PSRS ultimāts, un 17. jūnijā padomju karaspēks okupēja Latviju.