Teorija

1918. gada 18. novembris - neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšana nebija nejaušība. Tas bija Latvijas nacionālo spēku lielas uzdrīkstēšanās rezultāts.
  
1918. gada 18. nov Nac teātris.jpg
Attēlā: Latvijas Republikas neatkarības pasludināšana 1918. gada 18. novembrī pašreizējā Nacionālajā teātrī.
  
Latvijas valsts uzbūve bija jāsāk gandrīz no nulles - Latvija bija karā izpostīta, vācu un krievu karaspēku izlaupīta, tai nebija savas armijas. 
Pagaidu valdība tika izveidota spontāni, bez labi pārdomāta plāna. Pret jauno valsti sacēlās visi gan atklātie, gan slepenie ienaidnieki.
Latvijas un Antantes attiecības
Jau pirms neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada sākumā Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP) kā pirmo pilnvaroto pārstāvi ārzemēs deleģēja Zigfrīdu Annu Meierovicu. Viņš Stokholmā izveidoja Informācijas biroju, kas regulāri informēja ārzemju presi par Latviju un latviešu neatkarības centieniem. Šādu pasākumu mērķis bija - nodrošināt topošajai Latvijas valstij starptautisku atzīšanu.
 
meierovics3.JPG
Attēlā: Zigfrīdam Annai Meierovicam veltītā Anša Gulbja grāmata.
 
1918. gada 19. decembrī Z.A. Meierovics kļuva par Latvijas ārlietu ministru.
Svarīgi!
1918. gada 23. oktobrī - pirms neatkarīgas Latvijas proklamēšanas LPNP pārstāvošais Z.A. Meierovics panāca, ka Lielbritānijas Ārlietu ministrs Arturs Džeimss Balfūrs oficiālā vēstulē paziņoja, ka Lielbritānijas valdība atzīst LPNP kā de facto neatkarīgu struktūru, ar kuras palīdzību latvieši izveidos valsti un kurai ir tiesības pārstāvēt Latvijas valsti. (De facto - kā juridisku faktu, bet nenodibina pilnas diplomātiskās attiecības. Atzīšanu de facto var arī anulēt.) 
1919. gada sākumā Lielbritānija bija gatava atzīt Baltijas valstis de iure (starptautiskajās attiecībās de iurenozīmē, ka valsts kļuvusi par pilntiesīgu starptautisko attiecību subjektu un ar to tiek nodibinātas diplomātiskās attiecības). Nosacījums bija - ja tās sabiedrotie (Antantes valstis) rīkosies līdzīgi.
 
1919. gada pavasarī, sākoties fon der Golca ierosinātajam valsts apvērsumam, Lielbritānija sniedza atbalstu Pagaidu valdībai- tās locekļi patvērās Lielbritānijas vēstniecībā, tad - pārcēlās uz tvaikoni "Saratov", kuru Liepājas reidā  apsargāja Lielbritānijas karakuģi.
 
Bet drīz Antantes valstis sāka ieņemt nogaidošu pozīciju - sabiedrotie uzskatīja, ka padomju vara, kas bija izveidojusies Krievijā, nebūs ilga, un, ja atjaunotos bijusī Krievijas impērija, tad Baltijas valstis bija piederīgas tai. Tāpēc to atzīšana de iure tika novilcināta - gan Francijas, gan Lielbritānijas valstvīri sāka aizstāvēt vienotas Krievijas ideju, ignorējot pašu pasludināto tautu pašnoteikšanās principu.
Latvijas un Vācijas attiecības
Kopš savas darbības sākuma Pagaidu valdība īpaši centās noregulēt attiecības ar Vāciju, kam Latvijā piederēja faktiskā vara - Latvijā atradās vācu karaspēks. Jau 19. novembrī K.Ulmanis un G. Zemgals ieradās pie Vācijas ģenerālpilnvarotā Baltijas zemēs A. Vinniga un informēja viņu par Latvijas valsts nodibināšanu.
 
Vācija izšķīrās par attiecību nodibināšanu ar Latvijas Pagaidu valdību, atzīstot, ka tā īsteno augstāko varu Latvijā. 
 
pagaidu valdība.jpg
Attēlā: Latvijas Republikas Pagaidu valdības Ministru kabineta locekļi. 1. rindā otrais no kreisās: ārlietu ministrs Miķelis Valters; centrā: premjerministrs Kārlis Ulmanis.
 
1919. gada decembrī lielinieku (boļševiku) karaspēks sasniedza Latvijas  teritoriju. Pagaidu valdība šādos apstākļos bija spiesta parakstīt līgumu ar Vāciju, lai tās karaspēka brīvprātīgie kopā ar latviešiem un vācbaltiešiem cīnītos pret lielinieku okupāciju - uzbrūkošo Sarkano armiju.
 
Tomēr šī sadarbība beidzās neveiksmīgi - vācu bruņoto spēku pavēlnieka Rīdigera fon der Golca vadītās armijas vācu un landesvēra (vācbaltiešu) vienības izveidoja Liepājā sev izdevīgu A. Niedras valdību, cenšoties gāzt K. Ulmaņa Pagaidu valdību, bet 1919. gada vasarā pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem atklāti uzsāka cīņu pret latviešu vienībām - Cēsu kaujās.
 
golcs2.jpg
Attēlā: Grāfs Rīdigers fon der Golcs.
Grāfs Rīdigers fon der Golcs, 1919. gadā atkomandēts uz Latviju, iesaistījās Latvijas zemessardzes kaujās ar lieliniekiem, realizēja apvērsumu Liepājā, vēršoties pret neatkarīgās Latvijas valdību.
 
Vācu valdošās aprindas uzskatīja, ka Baltijas valstu pastāvēšana varētu traucēt nodibināt ekonomiskās un politiskās attiecības ar Krieviju, un Antantei draudzīgās Baltijas valstis būtu nevēlama barjera.
Pastāvēja viedoklis, ka Vācijai un Krievijai jāatbrīvojas no Antantes jūga, tāpēc tika radīts priekšlikums sadalīt Baltijas valstis: Rīga, Dienvidvidzeme un Latgale - Krievijai, bet Kurzeme ar Lietuvu - Vācijai.
 
Atsauce:
Latvijas vēsture 20.gadsimts./ Daina Bleiere, Igvars Butulis, Inesis Feldmanis u.c. - Rīga: Jumava, 2005., 443 lpp.
Vēsture pamatskolai. Latvija 20.gadsimtā./ Jura Goldmaņa red. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., 175 lpp.
http://www.ibook.lv/uimg/d1c11e2c-a7bb-4d31-99d9-e75a0210f79f.JPG
http://brivbridis.lv/browse/files/brivbridis_lv/expo_01_pic_03.jpg
http://spi3uk.itvnet.lv/upload/articles/22/228267/images/_origin_Latvijas-neatkaribas-2.jpg
http://vesture.eu/images/thumb/e/ea/Goltz.jpg/200px-Goltz.jpg