K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā kultūra kļuva par vienu no piekoptās politikas prioritātēm.
Idejas, kuras propagandēja autoritārais režīms, - vadonība, tautas vienība, latviska Latvija,- spilgtu izpausmi guva Latvijas kultūrā - masu pasākumos, presē, mākslā, arhitektūrā, literatūrā u.c.
Attēlā: K. Ulmaņa uzruna 1938. gada VIII Dziesmu svētkos.
Svarīgi!
1937.gadā tika izveidota Sabiedrisko lietu ministrija, kurai pakļāva Aizsargu organizāciju. Šo ministriju vadīja K.Ulmaņa īpaši uzticamais līdzgaitnieks Alfrēds Bērziņš.
Pēc būtības tā bija propagandas ministrija. Tā kontrolēja presi, radiofonu, teātrus, biedrības.
Līdzīgi mērķi bija Izglītības ministrijai, kuru vadīja Jūlijs Auškāps. Tā pārzināja skolu, augstskolu, zinātnisko un mākslas iestāžu, Valsts arhīva, Valsts vēstures muzeja, Valsts bibliotēkas u.c. institūciju darbību.
Drīz pēc apvērsuma tika ieviesta cenzūra.
Daudzas sabiedrisko un kultūras iestāžu amatpersonas tika nomainītas pret režīmam uzticamiem cilvēkiem.
Latviešu nācijas nostiprināšana
Par vienu no savām prioritātēm K. Ulmanis uzskatīja latviešu nācijas nostiprināšanu.
Likvidējot politiskās partijas, K. Ulmanis pasludināja, ka tās šķeļ nāciju.
Lai arī autoritārisma laikā turpināja darboties mazākumtautību skolas, valdība centās tajās kā mācību valodu ieviest latviešu valodu, panākt cittautiešu saplūšanu ar latviešiem. Šādi pasākumi nevairoja Latvijas mazākumtautību lojalitāti pret valsti un latviešiem.
Tika atbalstīts viss, kas sekmēja latviskās kultūras dominēšanu.
Attēlā: Jēkaba Bīnes glezna "Dievs, Laima, Māra" (1931.g.), kas popularizē latviešu senās reliģijas atdzimšanu.
Lai vairotu nacionālo pašapziņu, bija nepieciešams padarīt diženu latviešu vēsturi - ar to nodarbojās vēsturnieki:
- tika veikti arheoloģiskie pētījumi senajos pilskalnos;
- tika publicēti darbi, kuros slavināja latviešu labās īpašības;
- centās pamatot latviešu varenību pagātnē - tika radītas teorijas par latviešu senajām valstīm un diženajiem valdniekiem (Nameju, Visvaldi, Tālivaldi utt.);
- par īpašu pielūgsmes objektu kļuva Kurzemes hercogiste, kurā saskatīja neatkarīgas valsts pazīmes;
- par latviešiem tika pasludināti citu tautību pārstāvji, piemēram, Livonijas hronikas autors Indriķis (Heinrihs), Kurzemes hercogi u.c.
Jau 20. gados E. Brastiņa vadībā sākās latviešu senās reliģijas atjaunošana, faktiski - radīšana - dievturu kustība. Pamatojoties mitoloģijā un folklorā, dievturi izstrādāja rituālus un uzskatu sistēmu - latviešu reliģiju.
Attēlā: Dievturu kustības aizsācējs un dižvadonis E. Brastiņš.
E. Brastiņš pētīja Latvijas pilskalnus, folkloru, vēsturi, mitoloģiju, izdeva vairākus rakstu krājumus par šīm tēmām - bija latviskas Latvijas entuziasts. Mūsdienu dievturu kustība sakņojas viņa uzsāktajā.
Bet, pretēji loģikai, K. Ulmanis, kas arī iestājās par latvisku Latviju, nevēlējās vēl kādu latviešu vadoni sev līdzās, un E. Brastiņa darbība tika ierobežota.
Latviešu tautas labās īpašības savos darbos slavināja un uz latviešu senvēsturi koncentrējās arī daudzi literāti un mākslinieki, piemēram, rakstnieki Edvarts Virza, Aleksandrs Grīns, Vilis Plūdons, mākslinieki Ludolfs Liberts, Ansis Cīrulis, Jēkabs Bīne u.c. Netrūka arī personīgu veltījumu un slavinājumu latviešu tautas Vadonim - K. Ulmanim.
Šajā laikā kļuva populāra latviešu rakstu zīmju - ornamentikas izmantošana mēbeļu, trauku, iespieddarbu u.c. noformējumiem, arī ēku un interjeru dekorēšanai - latviska stila ieviešana bija prioritāte.
Attēlā: Anša Cīruļa latviska interjera projekts 30. gados.
Latviskas Latvijas idejas vārdā tika latviskoti vietvārdi, objektu un iestāžu nosaukumi, ielu nosaukumi, uzvārdi: daudzi latvieši savus poliskos, vāciskos uzvārdus nomainīja uz latviskiem, piemēram, Dālbergs - Dāle; Švarcbergs - Melnkalns; Bergs - Kalns utt.).
Uzvārda latviskošanas prasība gan netika attiecināta uz Ulmani (die Ulme (vīksna, goba) + der Mann (vīrs) vācu val.) un Valdmani (der Wald (mežs) vācu val.) - a/s "Ķegums" direktoru.
Arhitektūra
Tika uzsākti jauni monumentālās celtniecības projekti:
- Ķemeru sanatorija Jūrmalā;
- Rīgā uzbūvēja Tiesu pili (tag. Ministru kabinets);
- Finanšu ministrijas ēku;
- Armijas ekonomisko veikalu (tag. Galeriju Centrs) u.c. ēkas.
Vairākās Latvijas pilsētās būvēja Vienības namus kultūras pasākumiem.
Visā Latvijā tika celtas skolu ēkas.
K. Ulmanis bija iecerējis Vecrīgas pārbūvi, nojaucot senās ēkas un uzbūvējot to vietā jaunas, - lai "latviskotu vācisko Rīgu".
Attēlā: K. Ulmaņa iecerētais pārbūvētās Rīgas plāns.
Skats no dzelzceļa uzbēruma puses. 1939.g.
Laikā no 1935. - 1937. gadam jau tika izveidots Doma laukums, nojaucot vairākas ēkas.
Bija plāns likvidēt Lielās un Mazās ģildes u.c. ēkas, faktiski iznīcināt Vecrīgu kā viduslaiku pilsētu.
Būvniecības plānā desmit gadiem bija paredzēts izveidot Kārļa bulvāri, Uzvaras laukumu 200 000 apmeklētājiem, sporta un sanāksmju pili 10 000 skatītājiem un citas grandiozas celtnes.
Sabiedrībai tika uzlikti piespiedu ziedojumi K.Ulmaņa iecerētajiem projektiem.
Pārbūves plāni un piespiedu nodokļi plānu realizēšanai raisīja sabiedrības diskusijas un protestus.
Jaunie svētki
Nozīmīgs līdzeklis autoritārā režīma stiprināšanai bija dažādu veidu politiskie rituāli un svētki. Turpinot svinēt Latvijas Republikas galvenos svētkus - 18. novembri, 11. novembri un citus, kalendāru papildināja jauni svētki.
Kā īpaša svinama diena tika ieviests 15. maijs - Valsts vienības svētki. Ar tiem godināja Vadoņa veikto tautas vienotības stiprināšanai un Latvijas atjaunošanai, bet faktiski, - atzīmēja K. Ulmaņa organizēto valsts apvērsumu.
Tautas vienošanas nolūkā tika rīkoti svētki un pasākumi - Darba svētki, Pļaujas svētki, Meža dienas, tradicionālie Dziesmu svētki.
Par savdabīgu K. Ulmaņa sumināšanas dienu kļuva arī Draudzīgais aicinājums - 1935. gada 28. janvārī (vārda diena Kārļiem) aizsākās Vadoņa ierosinātā akcija par grāmatu u.c. mācību līdzekļu ziedošanu savai skolai.
Attēlā: K. Ulmanis un valdības pārstāvji svētku tribīnē. Visai simbolisks attēls - K. Ulmanis un Latvijas ģerbonis.
Savus svētkus svinēja aizsargi, mazpulki u.c. valsts atzītas organizācijas.
Latgalē organizētajiem kultūras pasākumiem bija jāvairo novada latviskums un jāsaliedē Latgale ar pārējo Latviju.
Par īpašiem pasākumiem savas valdīšanas pēdējos gados K. Ulmanis padarīja viesošanos zemnieku saimniecībās, skolās, uzņēmumos. Viņu pavadīja neliela žurnālistu un atbalstītāju grupa.
Šie izbraukumi spodrināja un attaisnoja Vadoņa tēlu, bet viņam trūka paškritikas un paškontroles - slavinājumu pavadībā pirmais Latvijas vēsturē tautas Vadonis aizvien vairāk attālinājās no savas tautas un no realitātes.
Svarīgi!
K. Ulmanis bija iedomājies, ka visas atbildības uzņemšanās par valsts un tautas dzīvi nodrošinās labāku nākotni, bet faktiski viņš bija atņēmis tautai pašnoteikšanās iespējas un iespēju apgūt demokrātiju - tautas atbildību par valstī notiekošo.