Zinātne
Latvijas Universitāte sāka piešķirt zinātniskos grādus.
Vispirms tika izstrādāta latviska zinātnes terminoloģija (pētniecības darbā lietojamo terminu kopums).
Latvijas Universitātē veica pētījumus daudzās nozarēs:
Ievērojami pētījumi tika veikti dabaszinātnēs un tehniskajās zinātnēs:
- Augusts Kirhenšteins veica nozīmīgus atklājumus mikrobioloģijas, virusoloģijas, biotehnoloģiju jomās;
- Gustavs Vanags, Voldemārs Fišers - ķīmijā;
- Arvīds Kalniņš - koksnes ķīmijā u.c.
Attēlā: Mikrobioloģijas profesors Augusts Kirhenšteins. Pirmais Latvijā, kurš 1923. gadā aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju - ievērojams zinātnieks. (Bet politikā - 1940. gadā sadarbojās ar PSRS okupācijas režīmu.)
Plaša praktiska nozīme bija Paula Lejiņa pētījumiem lauksaimniecībā (mājlopu selekcijas problēmas).
Starptautisku atzinību ieguva ekonomists Kārlis Balodis - rosināja būtiskas pārmaiņas Latvijas tautsaimniecības plānošanā.
Nozīmīgi bija pētījumi anatomijā (ar mērķi pētīt latviešu antropoloģisko tipu) - Jēkabs Prīmanis.
Medicīnā spilgtākā personība bija Pauls Stradiņš:
- latviešu ķirurgs un veselības aprūpes organizētājs, Latvijas Universitātes un Rīgas Medicīnas institūta profesors;
- ilgstoši vadījis Rīgas 2. pilsētas slimnīcu, pakāpeniski pārveidojis to par modernu ārstniecības un izglītības iestādi (tagad - Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca);
- 1938. gadā tajā atvēra Vēža slimnīcu;
- netālu no slimnīcas dibinājis un vadījis Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas zinātniski pētniecisko institūtu.
Attēlā: Profesors Pauls Stradiņš.
Viņa vārdā nosaukta Rīgas 2. pilsētas slimnīca, kuru viņš vadīja ilgus gadus.
Sevišķu uzplaukumu piedzīvoja latviešu valodas un folkloras pētniecība, latviešu tautas vēstures un kultūras apzināšana.
Nozīmīgi bija Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna pētījumi valodniecībā.
Tika veidoti jauni latviešu folkloras - tautasdziesmu, pasaku, teiku sakopojumi, veikta to pētniecība.
Pat ārpus Latvijas speciālistu interesi izraisīja Riharda Zariņa veiktie latviešu tautastērpu un ornamentu pētījumi.
Attēlā: Riharda Zariņa sastādītā pētījuma "Latvju raksti" sējums (Iznāca 3 sējumi.).
Tiem ir liela nozīme latviešu tautas lietišķās mākslas apzināšanā.
Nozīmīgs darbs tika paveikts Latvijas vēstures pētniecībā:
- A. Vilkača veiktais un apkopotais pētījums "Latvijas skolu vēsture" ilgstoši bija plašākais pētījums šajā nozarē;
- zinātnisku rakstu par Latvijas vēstures dažādiem jautājumiem, kā arī mācību grāmatu skolām autori bija: A. Švābe, V. Biļķins, J. Straubergs, A. Spekke, B. Brežgo, vācietis L. Arbuzovs u.c.
- senlatviešu pilskalnos un kapulaukos katru gadu tika veikti arheoloģiskie izrakumi, kuros ieguva aizvien jaunas liecības par Latvijas teritorijas vēsturi. Izrakumu rezultātus apkopoja un publicēja F. Balodis, kā arī citi arheologi.
- Ernests Brastiņš paveica izcilu darbu, apsekojot un uzmērot senlatviešu pilskalnus visā Latvijas teritorijā, kā arī sastādot Latvijas novadu pilskalnu katalogus.
Attēlā: E. Brastiņa sastādītā Kurzemes pilskalnu karte. 1937. gads.
Mūsdienās šīs kartes ir pārskatītas, papildinātas ar jauniem atklātiem objektiem, bet ilgus gadus tās veidoja (un joprojām ir aktuālas) nopietnu bāzi pētījumiem.
Svarīgi!
1936. gadā izveidojās patstāvīga zinātniska iestāde - Latvijas Vēstures institūts.
Senvēstures pieminekļu apzināšanu un aprūpēšanu veica Pieminekļu valde.
Tika izveidoti: Valsts vēsturiskais muzejs Rīgā (mūsdienās - Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) ar filiālēm Jelgavā, Cēsīs u.c.; Brīvdabas muzejs; Kara muzejs un Rīgas pilsētas vēsturiskais muzejs.
Rundāles pilī sākās muzeja iekārtošanas priekšdarbi.
Attēlā: Rīgas pils, kurā 1920. gadā piešķīra telpas Valsts Vēsturiskajam muzejam.
Tas dibināts 1869. gadā kā Rīgas Latviešu biedrības muzejs.
No 1920. gada līdz 2014. gadam (kad pilī tika izraisīts ugunsgrēks) muzejs atradās Rīgas pilī, kādreizējā Livonijas ordeņa mestra rezidencē.
Bibliotēkas
Jaunas kultūrapziņas veidošanā bija svarīgi arī krāt, apkopot, sistematizēt, darīt pieejamu sabiedrībai visu izdoto un jau uzkrāto - veidot bibliotēkas.
Svarīgi!
Divdesmitajos gados strauji pieauga bibliotēku skaits, sasniedzot gandrīz 3 tūkstošus.
Jau 1919. gadā sākās Nacionālās bibliotēkas veidošana - Ministru kabinets pieņēma lēmumu par Latvijas Valsts bibliotēkas dibināšanu.
Attēlā: K. Barona iela 14 - ēka, kurā atradās Nacionālā bibliotēka līdz 2014. gadam.
Likumā paredzēja, ka Nacionālā bibliotēka saņem pa 6 eksemplāriem no visa, kas tiek izdots - grāmatām, avīzēm, žurnāliem u.c. izdevumiem. Tāda kārtība pastāv arī mūsdienās. Tas nodrošina pilnīgu izdevumu pārskatu.
Vecākā no bibliotēkām bija 1524. gadā dibinātā Rīgas pilsētas Centrālā bibliotēka.
Līdz pat mūsdienām lielākā un pilnīgākā latviešu izdevumu krātuve ir J. Misiņa bibliotēka, kuru Rīgas pilsēta atpirka 1927. gadā.
Ievērojama bija Rīgas Latviešu biedrības bibliotēka, kura apvienojās ar Zinību komisijas bibliotēku.
Sākot darbu Latvijas Universitātei, tika iekārtota gan LU Centrālā bibliotēka, gan katra fakultāte sāka veidot savu.
Bibliotēku tīkla veidošanā visā Latvijā lieli nopelni bija Kultūras fonda darbībai (Skat. tēmu "Kultūras fonds") - tika sastādīts katalogs ar vēlamajām grāmatām, kurām jābūt lauku bibliotēkās, veikti pasākumi nepieciešamo telpu iegūšanai bibliotēku rīcībā.
Attēlā: "Draudzīgā aicinājuma" logo.
Būtiski papildināt skolu un lauku bibliotēku krājumus ļāva arī pēc Ministru prezidenta K. Ulmaņa ierosmes 1935. gadā uzsāktā "Draudzīgā aicinājuma" kustība - grāmatu dāvināšana: jau pirmā gada laikā bibliotēkas saņēma dāvinājumos vairāk nekā 1,6 miljonus grāmatu un gleznas.