Teorija

Minoritāšu un pilsonības problēmas Baltijas valstīs
Diezgan būtiskas atšķirības starp Lietuvu no vienas puses un Igauniju un Latviju no otras etniskā sastāva ziņā ir pastāvējušas iepriekš un pastāv pašreiz. Visās trijās valstīs 90. gados pieauga pamatnācijas īpatsvars, galvenokārt tādēļ, ka liela daļa cittautiešu emigrēja. Tomēr disproporcijas, kas Igaunijā un Latvijā bija izveidojušās padomju režīma politikas rezultātā, turpināja pastāvēt.
 
  • Lietuvā 1997. gadā pamatnācija veidoja 81% no valsts iedzīvotājiem. Pārējās lielākās etniskās grupas bija poļi (9%) un krievi (8%).
  • Igaunijā bija 64,2% igauņu un 28,7% krievi.
  • Latvijā salīdzinājumā ar 1989. gadu latviešu īpatsvars 2002. gada sākumā bija pieaudzis no 52% līdz 58,2%. Pārējās etniskās grupas bija krievi (29,1%) un baltkrievi (4%).
 
Atšķirības etniskajā sastāvā un no tām izrietošās bažas par pamatnācijas statusu un valodu lielā mērā noteica atšķirības valodas un izglītības politikā, kā arī pilsonības jautājumā.
 
4_maijs02.jpg
 
Lietuva pirmā pieņēma pilsonības likumu – jau 1991. gada decembrī. Tiesības naturalizēties tika dotas visiem Lietuvas Republikas pilsoņiem un viņu pēctečiem, Lietuvas PSR pilsoņiem un cilvēkiem, kas bija dzimuši Lietuvā. Vienīgais nosacījums naturalizācijai bija lojalitātes zvērests un atteikšanās no citas valsts pilsonības. Tādējādi Lietuvā ir ļoti maz nepilsoņu.
 
Igaunijā un Latvijā šāds pilsonības jautājuma risinājums bija nepieņemams lielākajai daļai pamatnācijas, kas uzskatīja, ka tādā veidā tiktu saglabātas disproporcijas, kuras bija izveidojušās PSRS okupācijas rezultātā. Igaunijā parlaments 1992. gada februārī faktiski atjaunoja 1938. gada pilsonības likumu. 1995. gadā tika pieņemts jauns pilsonības likums, kurš deva iespēju naturalizēties personām, kas bija nodzīvojušas Igaunijā 5 gadus, kam bija legāli ienākuma avoti, kas pārvaldīja igauņu valodu, zināja konstitūciju un nodeva uzticības zvērestu. 1998. gadā likumā tika izdarītas izmaiņas, kas deva tiesības iegūt pilsonību Igaunijā dzimušajiem bērniem, kuru vecākiem nav pilsonības. Igaunijā samērā liels skaits cilvēku pieņēma Krievijas pilsonību. Latvijā Krievijas pilsoņu ir samērā maz.
Svarīgi!
Latvijā pirmais likums, kas definēja pilsonību, tika pieņemts 1991. gada 15. oktobrī. Tas paredzēja, ka Latvijas pilsonība automātiski pienākas personām, kas bija Latvijas Republikas pilsoņi līdz 1940. gada 17. jūnijam, un viņu pēcnācējiem.
Taču vienlaikus virsroku guva uzskats, ka jautājumu par naturalizācijas noteikumiem varēs risināt tikai Latvijas Republikas pilsoņu ievēlētā 5. Saeima, nevis Augstākā Padome. Pilsonības likums tika pieņemts 1994. gada augustā. Noteikumi pilsonības iegūšanai bija tādi paši kā Igaunijā, tomēr likumā papildus vēl bija paredzēta t.s. „logu” sistēma, respektīvi, katru gadu lūgumu naturalizēties varēja iesniegt noteikta vecuma cilvēki, turklāt naturalizācija tika uzsākta ar jaunākajām vecuma grupām. Šī sistēma izraisīja gan Krievijas, gan Rietumvalstu kritiku. Vienlaikus naturalizācijas tempi bija lēni. 1998. gadā tika pieņemts jauns pilsonības likums, kas atcēla „logu” sistēmu un deva tiesības iegūt pilsonību Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem. Pret šīm izmaiņām iebilda apvienība „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, kas panāca, ka tiek sarīkots referendums šajā jautājumā. Tomēr referenduma dalībnieki atbalstīja jauno pilsonības likuma redakciju.
 
Atsauce:
http://www.ltn.lv/~ap-klubs/4.maijs02.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006.