Teorija

Lai gan 1991. gadā visas Baltijas valstis ekonomiskā ziņā bija sasniegušas aptuveni vienādu attīstības līmeni, to attīstības dinamika 90. gados atšķīrās.
 
Igaunija
Igaunija visātrāk īstenoja brīvā tirgus reformas. Jau 80. gadu beigās valsts centās panākt savas ekonomikas pilnīgu patstāvību PSRS ietvaros. Lai gan tas neizdevās, tomēr Igaunija pirmā  1989. gadā īstenoja banku reformu, atdalot valsts centrālās bankas un komercbanku funkcijas. Reforma pilnībā tika pabeigta 1992. gadā. 1989. – 1992. gadā tā īstenoja arī cenu liberalizāciju.
Svarīgi!
1991. gada jūnijā Igaunija pirmā no Baltijas valstīm ieviesa savu pilnībā konvertējamu nacionālo valūtu – kronu. Latvijā lats kā maksāšanas līdzeklis tika ieviests 1993. gada martā, bet Lietuvā lits – 1993. gada jūlijā.
1992. – 1994. gadā Igaunijā pie varas bija Marta Lāra labējā valdība, kura darīja visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk Igauniju ekonomiski integrētu Rietumos un likvidētu no bijušās Padomju Savienības mantoto ekonomisko sistēmu.
 
450px-MartLaar2007.jpg
Bijušais Igaunijas Republikas Ministru prezidents M. Lārs
 
Tika panākta ļoti strauja tirdzniecības orientācija uz Rietumiem. Jau 1996. gadā nedaudz vairāk par pusi no Igaunijas eksporta un 65% importa veidoja tirdzniecība ar Eiropas Savienības valstīm. Strauji notika privatizācija: vispirms tika privatizētas lauku saimniecības, bet līdz 1998. gadam praktiski visi lielie valsts uzņēmumi. Rezultātā strauji samazinājās inflācija, palielinājās ieņēmumi valsts budžetā, ieplūda ārzemju investīcijas. Taču palielinājās arī bezdarbs, tika pārtrauktas valsts subsīdijas un bankrotēja neefektīvi uzņēmumi. Vairumam iedzīvotāju samazinājās ienākumi. Tas izraisīja neapmierinātību ar M. Lāra valdību, kurai nācās atkāpties. Nākamā valdība turpināja M. Lāra valdības kursu, taču lēnāk un vairāk rēķinoties ar sociālajām problēmām. Nenoliedzami, Igaunijas panākumus sekmēja tas, ka valsts atrodas tuvu Somijai un Zviedrijai. Sakari ar tām strauji attīstījās. Taču noteicošā loma bija Igaunijas politiķu tālredzīgajai politikai un tam, ka sabiedrības vairums uzskatīja, ka reformas ir nepieciešamas.
 
Lietuva
Lietuvā sākumā ekonomisko reformu gaita bija gausāka salīdzinājumā ar Igauniju. Viens no cēloņiem bija Lietuvas Demokrātiskās Darba partijas (bijušās komunistiskās partijas) uzvara vēlēšanās 1992. gadā. Tā iestājās pret strauju pāreju uz tirgus ekonomiku. Kad 1996. gada vēlēšanas deva uzvaru labējai Tēvzemes partijai (Sajūdis mantiniece), reformas notika straujāk. Lietuvā lēnāk notika arī tirgus orientācija uz Rietumiem. Tajā pašā laikā Lietuva samērā veiksmīgi spēja pārkārtot daudzas nozares, īpaši pārtikas rūpniecību. Atšķirībā no Igaunijas un Latvijas Lietuvā piena un gaļas ražošana saglabāja augstu līmeni un aptuveni pusi savas produkcijas valsts eksportē, arī uz Latviju. Latvijas tirgū sekmīgi darbojas arī lietuviešu lielveikali.
Latvija
Latvijā savā ziņā sekmīgāk nekā pārējās Baltijas valstīs tika panākta inflācijas samazināšanās un lata stabilitāte, taču privatizācijas tempi bija samērā lēni. 90. gadu sākumā tika ātri privatizēti tirdzniecības un dažādu pakalpojumu sniegšanas uzņēmumi, daļa nelielo rūpniecības uzņēmumu un galvenokārt lauksaimniecības uzņēmumi. Lielo valsts uzņēmumu privatizācija notika ļoti lēni. To kavēja banku krīzes, kā arī diskusijas par vēlamo privatizācijas modeli. Līdz 1999. gadam tika privatizēti vairums lielāko uzņēmumu, bet neprivatizēti palika divi lielākie uzņēmumi – „Latvijas Kuģniecība” un „Latvenergo”.
 
Baltijas valstis
Pāreja uz nacionālo valūtu deva iespēju samērā ātri sasniegt makroekonomisko stabilitāti – inflācijas samazināšanos un valūtas kursa stabilizāciju. Taču rezultātā masveidā cieta daudzas bankas, kuras, cerot uz to, ka inflācijas tempi joprojām būs augsti, piesaistīja noguldījumus, maksājot augstus procentus.
Svarīgi!
Banku krīze Igaunijā notika 1992. gadā, Lietuvā – 1995. gadā, taču vissmagāk tā skāra Latviju, kur 1995. gadā tika slēgta banka „Baltija” un bankrotēja vairākas komercbankas.
Šajā laikā arī masveidā pazuda firmas, kas bija izveidotas pēc „piramīdas principa”, lai izvilinātu iedzīvotāju naudu. 90. gadu banku krīze bija nopietns pārbaudījums iedzīvotājiem. Tā deva impulsu lielākas kārtības ieviešanai banku nozarē. 90. gadu otrā puse ir zīmīga ar to, ka par Baltijas banku akcionāriem kļuva ārzemju, īpaši Skandināvijas bankas. Ārvalstu kapitāla piesaistīšana deva iespēju, piemēram, Hansabankai sākuma iegūt lielu daļu Igaunijas banku tirgus, pēc tam izvērst savu darbību arī Latvijā un Lietuvā.
 
BANKA-BaltijaNOGULDITAJI2-500.jpg

Attīstības grūtības visskaidrāk izpaudās iekšzemes kopprodukta izmaiņās kopš neatkarības atgūšanas. Visās Baltijas valstīs tas neatkarības pirmajos gados samazinājās un tikai 90. gadu otrajā pusē šis rādītājs sāka pieaugt. 90. gadu pirmajā pusē samazinājās arī rūpniecības un lauksaimniecības produkcijas ražošana. Tajā pašā laikā patēriņa preču cenas strauji pieauga, īpaši 1992. gadā – salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu visās trijās valstīs – vairāk nekā par 1000%. Oficiālais bezdarba pieaugums sākotnēji bija niecīgs, jo daudzi lielie uzņēmumi joprojām turpināja darboties, lai gan bieži aizkavēja algu izmaksu strādniekiem. Taču jau kopš 1993. gada bezdarbs ir strauji pieaudzis.
 
Krievijas un bijušās PSRS tirgus īpatsvars tirdzniecībā samazinājies – ātrāk Igaunijā, vēlāk – Latvijā un īpaši Lietuvā.
Tam bija gan politiski, gan ekonomiski cēloņi. Tā kā Baltijas valstis nevēlējās iesaistīties NVS (Neatkarīgo Valstu Sadraudzība - starptautiska organizācija, kas tika izveidota 1991. gadā, Baltkrievijai, Krievijai un Ukrainai kopīgi parakstot līgumu), ekonomiski tās zaudēja īpašu statusu tirdzniecībā ar Krieviju, līdz ar to tām tika piemēroti paaugstināti muitas tarifi un citi nodokļi, kas mazināja konkurētspēju NVS tirgū. Taču NVS tirgū grūtības radīja arī nesakārtotā norēķinu sistēma, kā arī tas, ka šajā tirgū nācās saskarties ar konkurenci, kuru radīja citu valstu imports.
 
Visām trim Baltijas valstīm visai sāpīgu triecienu deva Krievijas 1998. gada finanšu krīze. Latvijā visvairāk cieta pārtikas rūpniecības, īpaši zivju pārstrādes uzņēmumi, daudzi no tiem bankrotēja. Taču Baltijas valstis ir ļoti svarīgs tranzīta koridors Krievijas naftas produktu un citu materiālu eksportam uz Rietumiem. Ienākumi no tranzīta veido būtisku šo valstu ieņēmumu daļu. Lietuvas situācija ir specifiska tāpēc, ka pārsvarā tikai caur to Krievija ir saistīta ar Kaļiņingradas apgabalu.
 
eksports_dzc.jpg
  
Politiskā un ekonomiskā stabilizācija veicināja to, ka pēdējos gados visai strauji ir pieaudzis ārējo investīciju apjoms.
 
Atsauce:
http://en.wikipedia.org/wiki/File:MartLaar2007.jpg
http://img.apollo.lv/upload/2005-11-09/60404/BANKA-BaltijaNOGULDITAJI2-500.jpg
http://www.bizness.lv/files/article/11000/img/small/grey/eksports_dzc.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006.