Teorija

Padomju vara Latvijas teritorijā
Svarīgi!
1918. gada 1. decembrī Sarkanā armija ienāca Latvijas teritorijā.
Kamēr organizējās Latvijas aizsardzības vienības, Padomju Krievija pēc Vācijas kapitulācijas anulēja Brestas miera līgumu. Krievijas armijas kodolu veidoja latviešu strēlnieki, kuri lielinieku aģitācijas ietekmē cīnījās ar pārliecību, ka jāatbrīvo dzimtene no vāciešiem – sen nīsta ienaidnieka.
 
Krievu armija okupēja gandrīz visu Latviju, izņemot Liepāju un nelielu teritoriju ap to. K. Ulmanis ar Pagaidu valdību devās uz Jelgavu, vēlāk – Liepāju
 
DSC_5151.jpg
Sarkanās armijas ofensīva Latvijā 1918. g. beigās un 1919. g. sākumā.
 
aaaaa.jpg
 
Atkāpās arī jaunizveidotā armija – aptuveni 400 karavīru. Jaunajai valdībai nebija gandrīz nekādu iespēju un līdzekļu novērst sarkano strēlnieku uzbrukumu. Tauta 1919. gada sākumā patiesi daudzviet sarkanos sagaidīja kā atbrīvotājus. Daļu no viņiem veidoja latviešu strēlnieki, kuri bija pārliecināti, ka dodas atbrīvot Latviju no vāciešiem.
 
Līdz 1919.g. janvāra beigām boļševiku armija bija ieņēmusi gandrīz visu Kurzemi līdz Ventas upei. Latvijas Pagaidu valdības pārziņā palika tikai Liepājas apgabals. Pārējā Latvijas teritorijā tika nodibināta padomju vara. Vienkāršie cilvēki bija gaidījuši taisnīgu zemes sadali, saimniecības atjaunošanu un stabilu ekonomiku, bet Padomju valdība sāka realizēt sociālistiskus pārkārtojumus. Zemi un rūpniecības uzņēmumus atņēma īpašniekiem un pasludināja par valsts īpašumu. Tika apkarota privātā tirdzniecība. Tas izraisīja pārtikas trūkumu un sākās bads. Visu vainu Padomju valdība uzvēla pretiniekiem.
Svarīgi!
Rezultātā Latvijā sākās „Sarkanais Terors” – cilvēku vajāšana, apcietināšana un nogalināšana.
Līdz ar to Padomju valdība zaudēja tautas uzticību. Daudzi latviešu strēlnieki, kas bija palīdzējuši izcīnīt Padomju varu, dezertēja, slēpās vai pārgāja Latvijas armijas pusē. Latvijā sākās partizānu karš pret padomju varu.
 
Latvijas Pagaidu valdības darbība
1919. gada 6.janvāra vakarā Pagaidu valdība ieradās Liepājā un Studentu rotas karavīri (ap 500 kareivju) novērsa vācu žandarmu mēģinājumu apcietināt to.
 
Jau 7. janvārī valdība samazināja savu locekļu skaitu līdz sešiem. Darbu Liepājā turpināja tikai Ministru prezidents K. Ulmanis, iekšlietu ministrs M. Valters, finanšu ministrs K. Puriņš, apsardzības ministrs J. Zālītis, satiksmes un darba ministrs T. Hermanovskis un zemkopības ministrs J. Goldmanis.
 
Vara pilsētā pilnībā piederēja vāciešiem, kas uz Pagaidu valdību raudzījās ar neuzticību kā uz lieliniekiem. Stāvoklis bija kritisks. Daudzi latvieši, ieskaitot amatpersonas, bēga uz ārvalstīm. Valdības darbība bija tik ļoti apgrūtināta, ka pēc 12. janvāra pilsētā palika vienīgi M.Valters, T.Hermanovskis un J.Zālītis, pārējie ministri izbrauca uz Dāniju vai citām valstīm. Ārvalstīs viņi mēģināja  panākt militāru un finansiālu palīdzību Latvijai.
 
Šajā laikā Latvijas Pagaidu valdība noslēdza nozīmīgus līgumus ar Angliju, Igauniju un Lietuvu.
Anglija apsolīja piegādāt ieročus.
 
Igaunija atļāva savā teritorijā saformēt Ziemeļlatvijas armiju un solīja piegādāt tai ieročus, kā arī atbalstīt Latvijas atbrīvošanu ar saviem bruņotajiem spēkiem.
 
Lietuva, kura bija saņēmusi aizdevumu no Vācijas, slepeni aizdeva Latvijai 5 miljonus marku (Naudu K.Ulmanis koferī pa dzelzceļu atveda uz Liepāju.).
 
Šajā Laikā Latvijas armijā bija jau ap 3 tūkstoši vīru.
 
1919. g. februārī Pagaidu valdība atklāja baltvācu muižnieku organizētu apvērsuma mēģinājumu Vidzemes landmaršala H. Fon Strika vadībā. Striks tika izsūtīts uz Vāciju.
 
Paralēli Latvijas Pagaidu valdība risināja arī iekšpolitiskos jautājumus, piemēram, piešķirot zemi bezzemniekiem, kas bija vīlušies Stučkas Padomju valdībā.
 
Rezultātā Ulmaņa Pagaidu valdība bija ieguvusi Latvijas iedzīvotāju uzticību, kā arī nostiprinājusies gan materiāli, gan militāri.
 
Apvērsums Liepājā
Ulmaņa valdība bija traucēklis fon der Golca (vācu armijas ģenerāla) plāniem. Lai gan viņš komandēja tobrīd nopietnākos militāros spēkus Latvijā, Rietumi tomēr viņam bija atvēlējuši tikai pamierā noteikto uzdevumu izpildītāja lomu - sakaut lieliniekus un pēc tam izvākties no Latvijas.
Svarīgi!
1919. gada 16. aprīlī vācieši sarīkoja puču. To īstenoja provāciski noskaņotais mācītājs Andrievs Niedra, kurš tādējādi ieguva Latvijas nodevēja statusu.
200px-Niedra_Andrievs.jpg
Andrievs Niedra
 
Šajā dienā barona Manteifela vadītā triecienvienība izbrauca Liepājas ielās ar bruņumašīnām, ielenca Latvijas valdības namu, arestēja iekšlietu ministru Miķeli Valteru un apgādības ministru Jāni Blumbergu, pārņēma valsts kasi un ieņēma bruņoto spēku štābu. Pasākums neizdevās līdz galam, jo Ulmaņa valdība (izņemot 2 ministrus – M. Valteru un J. Blumbergu) paglābās angļu sūtniecībā.
 
Golcs izlikās, ka neko nezin par šo operāciju. Vispirms pučisti mēģināja izveidot militāru diktatūru, bet nespēja tajā iesaistīt latviešu vienību komandieri Jāni Balodi.
Svarīgi!
Visbeidzot tika izveidota rakstnieka un garīdznieka Andrieva Niedras valdība - latvisks aizsegs vācu muižniecības plāniem.
 
Šo valdību atzina Golcs un baltvācu muižnieki. Baloža brigāde palika uzticīga Latvijas Pagaidu valdībai.
 
DSC_5156.JPG
Latvijas Pagaidu valdība uz kuģa "Saratov"
 
Pēc neilga laika Ulmanis pārcēlās no britu vēstniecības uz kuģi "Saratov" Liepājas ostā, kuru apsargāja angļi.  Tas kļuva par Ulmaņa valdības mājvietu uz 2 mēnešiem. Pakāpeniski  pieauga Ulmaņa valdības popularitāte, Latvijas likumīgā valdība stingri iestājās pret jebkādu sadarbību ar dažādām vāciešu marionešu valdībām. Ziemeļlatvijas brigādes komandieris J.Zemitāns pirmais no militāristiem nosodīja puču un atzina pakļautību Ulmaņa valdībai. Liepājā Gustavs Zemgals sasauca Latvijas pagaidu parlamenta - Tautas Padomes - sēdi, kurā atbalstu K.Ulmaņa valdībai izteica pat  līdz šim atturīgie sociāldemokrāti un vācu minoritāte. Ulmaņa valdība no kuģa nokāpa 1919. gada 27. jūnijā. Sajūsminātā tauta tās priekšā kaisīja ziedus.
 
Valdības Latvijā 1919. gadā
Rezultātā 1919. gadā Latvijā pastāvēja 3 valdības:
  1. K. Ulmaņa Pagaidu valdība, kura cīnījās par neatkarīgu demokrātisku Latvijas Republiku;
  2. P. Stučkas Padomju valdība, kura centās saglabāt padomju varu;
  3. A. Niedras valdība, kura atbalstīja vācu intereses.
 
Aiz K. Ulmaņa valdības stāvēja latviešu karaspēks, A. Niedras – vācbaltieši un vāciešu karaspēks, P. Stučkas – Sarkanarmija.
 
Andrieva Niedras valdība bija provāciski noskaņota. Tā aizstāvēja baltvāciešu tiesības uz zemi un konkurenci Latvijas valstī. Savukārt K. Ulmaņa valdība vēlējās samazināt baltvāciešu ietekmi un to zemi sadalīt starp latviešu zemniekiem, tādējādi izceļot latviešu pārsvaru pār citām minoritātēm, nevis skaitliskā ziņā, bet nacionālā. P. Stučkas valdība veiksmīgi sadarbojās ar komunistiem, uzskatot, ka Latvijas valstij nav stipras un stabilas nākotnes ārpus varenās Padomju Savienības.
 
Atsauce:
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000., 55. lpp.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000.,57. lpp.
http://www.uzdevumi.lv/Resources/8ed15a75-2b00-4f5f-9cc5-13618914b959/200px-Niedra_Andrievs.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000.,61. lpp.
Autoru kolektīvs, "Latvijas vēsture", Zvaigzne, 1992.