Teorija

Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš bija cīņas par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas - Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā.
Latvijas armijas veidošana
Pagaidu valdībai vislielākās problēmas radīja valsts aizsardzība. Tā nodibināja Apsardzības (vēlāk Kara) ministriju ar J. Zālīti priekšgalā. Ministrijas uzdevums bija izveidot Latvijas bruņotos spēkus.
 
Valdība noslēdza līgumu ar Vācijas sūtni A. Vinnigu par aizsardzības vienību formēšanu, jo gan ieroči, gan vara joprojām bija vācu armijas rokās. Vācieši solīja dot apbruņojumu ar noteikumu, ka bruņotajos spēkos jāiekļauj arī baltvācu zemessargi (landesvērs) un par virspavēlnieku jāieceļ vācu ģenerālis Ridigers fon der Golcs.
Baltijas landesvērs bija vācbaltiešu, latviešu un Baltijas krievu militārā vienība Latvijas armijas sastāvā Latvijas teritorijā no 1918. g. novembra līdz 1919. g. 3. jūlijam.
Vācieši tā cerēja saglabāt savu ietekmi Latvijā. Tika izveidotas pirmās 3 brīvprātīgo rotas, kas kļuva par Latvijas armijas pamatu. To disciplīna gan bija zema, jo viņi padevās lielinieku propagandai un sarīkoja dumpi. Vācieši dumpi apspieda un kareivjus arestēja.
 
Rudiger_von_der_Goltz.jpg
Rīdigers fon der Golcs
 
Brīvības cīņu sākums
1919. g. 31. janvāris - Padomju spēki bija iekarojuši praktiski visu Latviju. Latvijas Republikas valdība un vācu spēki kontrolēja tikai nelielu apgabalu ap Liepāju.
Svarīgi!
Cīņā pret lieliniekiem palīdzēja Vācija.
1919. gada 3. martā apvienotie vācu un latviešu spēki, kuros ietilpa Golca Dzelzs divīzija (Vācijas algotņi) un Kalpaka brigāde (1919. g. 5. janvārī tika izveidots Latviešu atsevišķais bataljons, 7800 vīru kopskaitā, ko komandēja Oskars Kalpaks - Oskars Kalpaks - latviešu pulkvedis, pirmās Latvijas karaspēka vienības komandieris) sāka uzbrukumus.
  
Kalpks_O.jpg
O. Kalpaks
 
Balodis_Janis.jpg
J. Balodis
 
1919. g. 6. martā notika pārpratums. Kalpaka vienības sastapās ar kādu no Dzelzs divīzijas bataljoniem. Tie noturēja viens otru par boļševikiem, uzsākot savstarpēju apšaudi. Kaujā krita pulkvedis O. Kalpaks un komandieris N. Grundmanis.
Svarīgi!
Par latviešu brigādes komandieri tika iecelts Jānis Balodis.
Marta beigās lielākā daļa Kurzemes jau bija atbrīvota. Varēja sākt uzbrukumu Rīgai, tomēr Golcs deva pavēli to apturēt, jo vācieši organizēja sazvērestību pret Latvijas Pagaidu valdību.
 
Uzbrukums Rīgai
Golcs 1919. g. 22. maijā pavēlēja uzbrukt Rīgai, lai palielinātu Niedras valdības autoritāti. Baloža brigādei nācās cīnīties kopā ar vācu vienībām pret bīstamāko ienaidnieku – latviešu lieliniekiem.
Svarīgi!
1919. g. 22. maijā vācu vienības ieņēma Rīgu un uzsāka nežēlīgu izrēķināšanos ar mierīgajiem iedzīvotājiem, kurus uzskatīja par boļševiku atbalstītājiem. Sākās „Baltais Terors”.
Tas tika pārtraukts 23. maijā, kad iejaucās Baloža brigāde un sabiedroto pārstāvji. 
 
Vidzemes atbrīvošana
1919. gada 7. janvārī J. Zemitānu Pagaidu valdība nosūtīja uz Igauniju kā Latvijas militāro priekšstāvi. Bija nepieciešams panākt vienošanos ar Igaunijas valdību par latviešu nacionālo karaspēka vienību veidošanu. Līgumu parakstīja Zemitāns un Latvijas pārstāvis Igaunijā  mācītājs Ramanis, lai gan Zemitānam nebija skaidru juridisko pilnvaru.
Svarīgi!
1919. g. marta beigās Igaunijā tika izveidota Ziemeļlatvijas brigāde (aptuveni 12 000 kareivju), kuru komandēja kapteinis J. Zemitāns.
Kopā ar igauņu karaspēku no boļševikiem tika atbrīvota liela daļa Ziemeļvidzemes. Provāciskā Niedras valdība pasludināja igauņus par iebrucējiem, bet Zemitāna brigādi par boļševikiem, kas jāpadzen no Latvijas. Tādēļ Golca Dzelzs divīzija neturpināja uzbrukumus boļševiku frontē, bet virzījās pretī igauņu un latviešu apvienotajiem spēkiem. Latviešu karavīriem nācās vienlaikus cīnīties gan pret lieliniekiem, gan pret vāciešiem.
 
Jūnija sākuma notika sadursmes starp Golca divīziju un Ziemeļlatvijas brigādes un igauņu apvienotajiem spēkiem. Tā kā militārais pārsvars bija vāciešu pusē, nācās papildināt latviešu vienības. No Cēsu un Valmieras vidusskolas audzēkņiem leitnanta Grīna vadībā tika saformēta skolnieku rota.
 
DSC_5157.JPG
Ziemeļlatvijas brigādes armijas brīvprātīgie
 
No 19. līdz 22. jūnijam notika izšķirošā cīņa pie Cēsīm. Skaita ziņā abas karojošās puses bija vienlīdzīgas, tomēr vāciešiem bija labāks apbruņojums.
Svarīgi!
Tomēr Cēsu kaujas rezultātā pārsvaru ieguva latviešu un igauņu apvienotie spēki. Golca divīzija atkāpās. Sabiedrotie pieprasīja, lai abas karojošās puses noslēgtu mieru. Cēsu kauja izšķīra Niedras valdības likteni, kura beidza savu darbību.

Strazdmuižas pamiers
1919. g. 3. jūlijā Strazdmuižā tika parakstīts pamiers, saskaņā ar kuru vāciešiem bija jāatstāj Rīga. Vāciešiem, kuri nebija Latvijas pavalstnieki, jāatgriežas Vācijā.
 
6. jūlijā Ziemeļlatvijas armija ienāca Rīgā, bet 8. jūlijā atgriezās K. Ulmaņa Pagaidu valdība. Pagaidu valdība apvienoja karaspēka vienības. Par Latvijas armijas virspavēlnieku tika iecelts pensionēts Krievijas armijas ģenerālis Dāvids Sīmansons.
  
170px-Simansons.jpg
Dāvids Sīmansons
 
Dāvids Sīmansons bija pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks, vecākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
Sīmansona iecelšana par Latvijas armijas virspavēlnieku bija kompromisa rezultāts starp J. Zemitānu un J. Balodi. Turklāt Sīmansonam bija visaugstākā militārā pakāpe. (O. Kalpaks tiek minēts par pirmās Latvijas karaspēka vienības komandieris, bet tā bija pakļauta landesvēra komandierim un tā vēl nebija patstāvīga armija.)
 
Latvijas armija Sīmansona virspavēlniecības laikā sastāvēja no 3 divīzijām: Kurzemes, ko vadīja J. Balodis, Vidzemes, ko vadīja J. Zemitāns un Latgales, ko vadīja K. Berķis.
 
Bermontiāde
Vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs pēc sakāves Cēsu kaujās joprojām loloja cerības izveidot vācu kundzību Baltijā. Viņš nepildīja Strazdmuižas pamiera nosacījumus un neaizvāca vācu karaspēku no Kurzemes, bet gan nostiprinājās Jelgavā un vāca spēkus. Tur atradās arī krievu pulkvedis Pāvels Bermonts -Avalovs, kurš no Zalcvēdeles krievu karagūstekņu nometnes Vācijā bija sācis rekrutēt (vākt, komplektēt) brīvprātīgos un izveidojis karaspēku, it kā lai cīnītos pret Sarkano armiju.
 
12. jūnijā Bermonts ieradās pie Golca. Golcs slepeni noslēdza līgumu ar bijušo Krievijas armijas virsnieku Bermontu – Avalovu, kurš paredzēja vācu karaspēka iekļaušanos Bermonta Krievijas brīvprātīgo armijā. Tika apvienoti spēki un finansējums.
 
bermont-avalov.jpg
Pāvels Bermonts-Avalovs
Svarīgi!
Vācija vēlējās izveidot Baltijas hercogisti. Baltiju gribēja sagrābt arī Bermonts, kura mērķis bija atjaunot Krievijas impēriju.
Jaunizveidotajā Rietumkrievijas armijā bija 80% vāciešu un 20% krievu. Formāli plānoto uzbrukumu vadīja Avalovs, bet aiz viņa stāvēja Vācijas intereses. Golcs ar šo armiju cerēja iekarot Latviju un pēc tam gāzt Padomju varu Krievijā.
 
1919. g. 6.oktobrī Bermonts nosūtīja Ulmanim telegrammu, kurā pieprasīja nelikt šķēršļus Krievijas brīvprātīgās rietumu armijas gājienam cauri Rīgai uz Krieviju, lai cīnītos ar lieliniekiem. Vienlaikus (tajā pašā 6. oktobrī) viņš parakstīja uzbrukuma pavēli.
Svarīgi!
1919. g. 8. oktobrī Bermonta – Golca armija sāka uzbrukumu Rīgai.
Golca rīcībā bija ap 45 000 vīru, 100 lielgabali, 600 ložmetēji un 120 lidmašīnas. Rīgas frontē tiem pretī stājās  12 000 vīru, 9 lielgabali un 68 ložmetēji. Pārējā Latvijas armija cīnījās Latgales frontē pret boļševikiem.
10. oktobrī Bermonta armija jau ieņēma Pārdaugavu. Daugava kļuva par frontes līniju. Latvijas armijā tika iesaistīti papildspēki. Armijā pieteicās daudz brīvprātīgo - zēni, studenti, pusmūža vīri, sirmgalvji, strādnieki, zemnieki, namīpašnieki un inteliģenti. Par armijas virspavēlnieku iecēla J. Balodi.  Tika izstrādāts plāns - aizsardzības kaujā novājināt pretinieku, tad pāriet pretuzbrukumā. Atbalstu Latvijas armijai sniedza sabiedrotie.
 
1919. g. 3. novembrī sākās Latvijas armijas uzbrukums, kuru atbalstīja angļu un franču karakuģi. Cīņas Pārdaugavā ritēja 7 dienas. 10. novembrī Bermonta karaspēks sāka no Rīgas atkāpties.
Svarīgi!
1919. g. 11. novembrī Rīga tika atbrīvota. Uzvarai par godu 11. novembris tika pasludināts par Latvijas armijas svētku dienu – Lāčplēša dienu. Tika nodibināts Lāčplēša kara ordenis ar devīzi „Par Latviju”.
1919. g. 21. novembrī atbrīvoja Jelgavu. 28. novembrī Bermonta karaspēks tika padzīts no Latvijas.
1919. gada decembrī Latvijas armijā bija jau 65 000 karavīru.
 
DSC_5158.jpg
Latvija 1919. g. pirmajā pusē
 
lllll.jpg
 
Latgales atbrīvošana
Pēc Bermonta padzīšanas no Latvijas varēja turpināties Latgales atbrīvošana no boļševikiem. Pagaidu valdība noslēdza līgumu ar Poliju par militāru palīdzību. Polija piešķīra 20 000 karavīru, lai palīdzētu atbrīvot Latgali no boļševikiem.
 
1920. g. 3. janvārī sākās latviešu – poļu karaspēka uzbrukums Latgales frontē. Tajā dienā tika atbrīvota Daugavpils.
Svarīgi!
1920. g. 13. janvārī par savas darbības izbeigšanu paziņo Pētera Stučkas vadītā Latvijas SPR valdība. 
1920. g. 21. janvārī tika atbrīvota Rēzekne.
Svarīgi!
1920. g. 1. februārī tika noslēgts pamiers ar Padomju Krieviju. Brīvības cīņas līdz ar to bija beigušās.
Brīvības cīņas ilga 628 dienas, tika izcīnītas aptuveni 75 kaujas. Latvijas armija bija zaudējusi aptuveni 3400 karavīru.
 
Pirmajā pasaules karā un brīvības cīņās Latvija bija zaudējusi 30% iedzīvotāju. Mērķis bija sasniegts – neatkarīga Latvijas valsts tika izcīnīta. Vēl tikai bija jāpanāk starptautiska atzīšana. Sākotnēji Rietumu lielvalstis tam pretojās, jo cerēja uz cariskās Krievijas atjaunošanu.
 
Pēc pamiera noslēgšanas ar Krieviju pierobežā vēl turpinājās atsevišķas militāras sadursmes. 1920. gada 12. aprīlī Maskavā tika uzsāktas miera sarunas, kas tika turpinātas Rīgā. Problēmas radīja jautājums par Latvijas un Krievijas robežu.
Svarīgi!
Tomēr 1920. gada 11. augustā Rīgā abu valstu delegācijas parakstīja miera līgumu. Padomju Krievija atzina Latvijas valsts neatkarību.
Tā apņēmās Latvijai izmaksāt 4 milj. zelta rubļu atlīdzību par kara laikā evakuētajām materiālajām vērtībām, kā arī garantēja latviešu bēgļiem tiesības atgriezties dzimtenē.
 
Miera līgums ar Padomju Krieviju:
  1. sagrāva latviešu lielinieku cerības atjaunot padomju varu Latvijā;
  2. sagatavoja ceļu Latvijas starptautiskai atzīšanai no Rietumvalstu puses;
  3. kā starptautisks līgums bez noilguma termiņa tas kalpoja par pierādījumu tam, ka 1940. gadā PSRS okupēja Latvijas Republiku.
  
EKMD_2.jpg
Latvijas armijas karavīri
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/d/de/Rudiger_von_der_Goltz.jpg
http://www.jzb.lv/files/images/krajumi/novadnieki/Kalpks_O.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/2/2f/Balodis_Janis.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000, 63. lpp.
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/thumb/3/3e/Simansons.jpg/170px-Simansons.jpg
http://bermont.files.wordpress.com/2007/11/bermont-avalov.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000, 69. lpp.
http://www.la90.lv/files/sadalas/images/EKMD_2.jpg
J. Freibergs „Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts”, Zvaigzne ABC, 2001., 61. lpp.
Autoru kolektīvs, "Latvijas vēsture", Zvaigzne, 1992.