Teorija

Satversmes izstrādāšana
Satversmes sapulce ir vēlēta institūcija Satversmes (konstitūcijas) izveidošanai.
Latvijas Republikas Satversme ir Latvijas Republikas pamatlikums.
Latvijas Republikas Satversmes sapulce tika ievēlēta 1920. g. 17. un 18. aprīlī. Tā sanāca 1920. g. 1. maijā un darbojās līdz 1922. g. 7. novembrim, kad sanāca 1. Latvijas Saeima.
 
1920. g. 27. maijā Satversmes sapulce pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsti. Tā noteica, ka Latvija ir neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu.
 
Satversmes sapulce savas darbības laikā veica arī valsts parlamenta funkcijas, tomēr tās galvenais uzdevums bija Satversmes teksta izstrāde un pieņemšana.
 
Satversmes sapulce izstrādāja arī zemes reformas juridiskos pamatus. Vācbaltu muižniecībai bez atlīdzības tika atsavināta zeme, kas pārsniedza 100 ha.
 
Satversmes izstrādāšanas komisiju vadīja sociāldemokrāts Marģers Skujenieks.
 
Margers_Skujenieks.jpg
Marģers Skujenieks

Satversmes komisijai bija 2 apakškomisijas:
  1. Fēliksa Cielēna vadībā izstrādāja valsts iekārtas projektu;
  2. Paula Kalniņa vadībā cilvēku un pilsoņu tiesības un pienākumus.
 
Satversmes sapulcē darbojās 21 komisija. Rezultātā tā pieņēma 205 likumus, 291 noteikumu ar likuma spēku un 143 pārvaldes aktus.
Svarīgi!
Valsts iekārtas uzbūvē daudz tika aizgūts no Francijas Republikas konstitūcijas, bet cilvēku un pilsoņu tiesībās – no Vācijas (Veimāras republikas) konstitūcijas.
Satversmes sapulces priekšsēdētājs J. Čakste veica valsts galvas funkcijas.
 
Satversme noteica, ka ...
  1. Latvija ir parlamentāra republika.
  2. Augstākais likumdevējs Latvijā ir Saeima, kas sastāv no 100 tautas vēlētiem deputātiem, kurus ievēl vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās pēc partiju sarakstiem. (Lai iekļūtu Saeimā, kandidātu sarakstam bija jāsavāc vismaz 2,5% balsu no visām balsīm, kas piedalījušās vēlēšanās. Šobrīd jāsavāc vismaz 5% balsu, jo pārmērīga Saeimas sadrumstalotība bija viens no 1934. g. krīzes iemesliem.)
  3. Vēlēšanās drīkst piedalīties pilsoņi no 21 gada vecuma. Saeimā varēja ievēlēt no 21 gada vecuma. (Ar 1994. g. labojumiem vēlētāju vecums samazināts līdz 18 gadiem.) 
 
Izpildvara joprojām pieder Ministru kabinetam, ko apstiprina Saeima un vada Valsts prezidenta aicināts Ministru prezidents.
 
Prezidents veic valsts reprezentējošas funkcijas. Viņam ir tiesības atlaist Saeimu un sasaukt valdības sēdes ārkārtējās situācijās.
 
Starptautiskā atzīšana
Parīzes miera konferences (Parīzes miera konference - 1919. g. Pirmā Pasaules kara uzvarētājvalstu rīkota konference Parīzē ar mērķi noslēgt miera līgumus starp Sabiedrotajiem un sakautajām Centrālajām lielvalstīm) laikā Krievijā notika Pilsoņu karš. Lielvalstis (Francija, Anglija, ASV) cerēja likvidēt boļševiku varu un atjaunot nedalāmu Krieviju. Padomju varas likvidēšanā īpaši ieinteresēta bija Francija, kura bija cariskajai Krievija aizdevusi aizdevumu. Versaļas konferencē netika pieņemti nekādi lēmumi par Krievijas teritoriālām izmaiņām, un Baltijas valstu un Somijas delegācijām neizdevās panākt savu valstu atzīšanu de iure.
Svarīgi!
Brīvības cīņu noslēgumā Latvija vēl nebija atzīta de iure kā likumīga valsts.
De jure - no latīņu valodas cēlies izteiciens, kas nozīmē "saskaņā ar likumu", tiek lietots kā antonīms latīņu terminam "de facto".
(Termini "de jure" un "de facto" tiek lietoti situācijās, kad jānorāda uz atšķirību starp oficiālo un praktisko. Ja cilvēki seko noteikumiem, kas nav noteikti ar likumu, šie noteikumi ir spēkā de facto. Ja formāli spēkā esoši likumi praksē netiek ievēroti, tad tie pastāv tikai de jure.)
 
Vispirms bija svarīgi, lai šo suverenitāti atzītu valsts, kas bija agrākās cariskās Krievijas mantiniece. Tādēļ Latvijas valdība noslēdza pamieru un sāka miera sarunas ar Padomju Krieviju.
Svarīgi!
1920. gada 11. augustā Latvija un Padomju Krievija Rīgā parakstīja miera līgumu, ar kuru Krievija atzina Latvijas de iure.
DSC_5169.JPG
Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma parakstīšana
 
Otra valsts, kas pretendēja uz Latvijas teritoriju, bija Vācija. Tā kā Vācijas valdība neuzņēmās atbildību par Golca karaspēka darbību, situācija bija sarežģīta.
 
1920. gada 15. jūlijā Berlīnē tika noslēgts pagaidu līgums. Ar to Vācija apņēmās atzīt Latviju de iure tiklīdz to izdarīs viena no Sabiedroto lielvalstīm.
 
1920. g. novembrī Latvijas delegācija ārlietu ministra Z. Meierovica vadībā devās uz ārzemēm risināt Latvijas starptautisko atzīšanas jautājumu. Vislielāko labvēlību Baltijas valstīm parādīja Itālija, kurai nebija nekādu interešu Krievijā. Tās ārlietu ministrs grāfs Karlo Sforca atbalstīja Baltijas valstis.
  
Sabiedroto lielvalstu Augstākās padomes oficiālās atzīšanas raksts tika pieņemts 1921. g. 26. janvārī.
Svarīgi!
Kā pirmā Latvijas valdību de facto atzina Anglija 1918. g. 11. novembrī, vēl pirms oficiālās Demokrātiskā bloka un Latviešu Pagaidu nacionālās padomes apvienošanās Tautas padomē un Latvijas proklamēšanas.
Tomēr Latvijai bija jānoiet vēl tāls ceļš, līdz vairums pasaules valstu atzina Latviju de iure.
 
Vispirms viena otru de iure atzina Latvija un Igaunija, bet Lietuva to izdarīja 1919. g. 23. oktobrī.
Svarīgi!
1921. g. kļuva par Latvijas starptautisko atzīšanas gadu.
Janvārī Latviju atzina Somija, Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija, Japāna un Polija, februārī – Vācija, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Persija, Austrija, Portugāle, Rumānija. Martā un aprīlī – Holande, Spānija, Šveice, bet jūnijā – Vatikāns.

Latvijas atzīšana turpinājās arī vēlākos gados, piemēram, ASV Latviju atzina 1922. g. Līdz tam to kavēja ASV prezidenta Vudro Vilsona uzskats, ka Krievijā boļševisms ilgi nenoturēsies un tai jābūt nedalāmai.

Kā viena no pēdējām Latviju atzina Dienvidslāvija 1926. g.
 
DSC_5167.JPG
Latvijas de iure atzīšanai veltīta manifestācija Rīgā
 
Tautu savienība
Tautu Savienība jeb Nāciju Līga bija organizācija, kura dibināta no 1919. līdz 1920. gadam Versaļas līguma rezultātā. Savienības mērķi bija vispārēja atbruņošanās, iespējamo karu novēršana un konfliktu atrisināšana sarunu ceļā.
1921. g. 22. septembrī Latvija iestājās Tautu Savienībā, kas bija tajā laikā lielākā valstu politiskā apvienība, ANO priekštece. Tās pamatuzdevums bija nodrošināt mieru Eiropā un pasaulē un ar dalībvalstu atbalstu savaldīt agresorvalstis.
  
Sākotnēji Tautu Savienībā iestājās Pirmā pasaules kara uzvarētājvalstis, vēlāk uzņēma arī citas valstis.
Tautu Savienības augstākā pārvaldes institūcija bija Tautu Savienības Padome, uzvarētājvalstīm tajā bija patstāvīga vieta, bet pārējās valstis tika ievēlētas uz laiku pēc rotācijas principa.
 
Latvija bija Tautu Savienības locekle līdz okupācijai 1940. g.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/3/32/Margers_Skujenieks.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000, 106. lpp.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000, 99. lpp.