Teorija

Svarīgi!
Nākamā Latvijas teritorijas daļa, kas nonāca Krievijas impērijas sastāvā pēc Vidzemes pakļaušanas, bija Latgale.
Tās iekļaušana impērijā nebija lokāls, tikai ar Latgales novadu saistīts notikums, bet Eiropas mēroga politisko procesu likumsakarīgs iznākums. Latgales nonākšana Krievijas sastāvā  ir viens no posmiem Žečpospolitas valsts bojāejā.
Žečpospolita jeb Polijas-Lietuvas ūnija bija federāla monarhija Centrālaustrumeiropā no 1569. līdz 1795. gadam, kuras sastāvā uz laiku ietilpa arī tagadējās Latvijas zemes - Latgale (līdz 1772. gadam), Vidzeme (līdz 1629. gadam), Kurzemes un Zemgales hercogiste un Piltenes apgabals (līdz 1795. gadam).
Pēc Lielā Ziemeļu kara Žečpospolita bija nonākusi spēcīgā Krievijas ietekmē. Daudzviet valsts austrumu apgabalos, arī Latgalē bija dislocēta Krievijas armija. Katrīna II vienojās ar Prūsijas karali Frīdrihu II, ka jāpiespiež Seims karaļa tronī iecelt Staņislavu Paņatovski – Katrīnas bijušo favorītu. Tas arī tika izdarīts.
Staņislavs II Augusts Poņatovskis bija pēdējais Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs. Pēc Trešās Polijas dalīšanas karalis Staņislavs II 1795. gadā Grodņā attiecās no troņa un Žečpospolita pazuda no pasaules politiskās kartes.
aaxc.jpg
Staņislavs Paņatovskis
 
Vēsturnieki norāda, ka lielākā teikšana Polijas-Lietuvas valstī šajā laikā bija nevis karalim, bet Krievijas sūtnim Varšavā kņazam N. Repņinam, kura rīcībā bija ievērojams krievu karaspēks. Krievija un Prūsija panāca, ka pieņēma likumu, ar kuru Polijas-Lietuvas pareizticīgie un protestanti tiesībās tika pielīdzināti katoļiem.
 
Katrīna II izteicās, ka „Krievijai ir vēsturiskas tiesības” uz Latgali, jo tā cara Alekseja Mihailoviča valdīšanas laikā 17. gadsimtā kādu brīdi atradusies Krievijas sastāvā, bet pēc tam „vardarbīgi atrauta no Krievijas”.
Austrija 1770. gadā sagrāba poļu zemes dienvidos un Polijas seno galvaspilsētu Krakovu. 
 
1772. gadā Krievija, Austrija un Prūsija veica pirmo Žečpospolitas dalīšanu:
  1. Prūsija ieguva 32 000 kvadrātkilometru lielu platību ar 900 000 iedzīvotājiem;
  2. Krievija – 82 000 kvadrātkilometru lielu platību ar 1,6 milj. iedzīvotāju;
  3. Austrija – 74 000 kvadrātkilometru lielu platību ar 2,5 milj. iedzīvotāju.
 
Pēc dalīšanas Prūsija, Austrija un Krievija oficiāli paziņoja, ka „uz mūžīgiem” laikiem atsakās no pretenzijām uz palikušo Polijas un Lietuvas daļu. Gadu pēc šī notikuma dalītājas valstis piespieda Žečpospolitas Seimu apstiprināt notikušo.
Svarīgi!
Pēc pirmās Žečpospolitas dalīšanas Krievijas sastāvā nonāca arī Latgale.
Nekādi etniskie vai kultūras aspekti netika ņemti vērā. Latgale tika iekļauta Pleskavas guberņā kā Daugavpils province, vēlāk tās administratīvo statusu vairāk kārt mainīja. Visbeidzot 1802. gadā Latgale nonāca Vitebskas guberņas sastāvā, kurā tā palika līdz pat Latvijas valsts izveidei 1918. gadā.
 
DSC_3899.JPG
Pirms pirmās Žečpospolitas dalīšanas
 
DSC_3900.JPG
Pēc pirmās Žečpospolitas dalīšanas
  
Lai gan pēc 1772. gada Latgale un Vidzeme atradās vienas valsts sastāvā, atšķirības abu vēlāko Latvijas novadu starpā nemazinājās.
 
Vidzeme baudīja vācbaltiešu autonomiju, turpretim Latgale tika pārvaldīta tāpat kā citas Krievijas guberņas daļas, tai vairs nebija nekādas autonomijas. Pievienošana Krievijai vēlāk noveda pie Latgales rusifikācijas un Krievijai nevēlamu ticību vajāšanām.
 
Vēsturnieki gan norāda, ka pievienošana nesusi arī dažus pozitīvus ieguvumus – Krievijas armija pārstāja izlaupīt Latgali, tika ierobežota vietējo muižnieku patvaļa un līdz tam valdošā anarhija.
 
Lai glābtu valsti no bojāejas, 1791. gadā Žečpospolitas Seims pieņēma jaunu valsts konstitūciju. Tika:
  1. atceltas liberum veto tiesības,
  2. augstāko varu nodeva Seimam,
  3. Seimā iekļāva pilsētu pārstāvjus.
Svarīgi!
Liberumveto jeb brīvais aizliegums - princips valsts pārvaldē, kad kādam ir tiesības apturēt sev netīkama likumprojekta stāšanos spēkā.
Liberum veto izteikti tika pielietots Žečpospolitas Seima parlamentārajā darbā, kad viens deputāts ar savu veto varēja apturēt likumprojekta stāšanos spēkā (Seima lēmumi stājās spēkā tikai visiem deputātiem vienbalsīgi tam piekrītot).
 
Saskaņā ar jauno konstitūciju karalis bija jāievēl no valdošās dinastijas, valsts ieguva Polijas nosaukumu, izpildvaras institūcijām, armijai un kasei bija jābūt kopējai. Tas nepatika ne Krievijai, ne Prūsijai. Katrīna II pavēlēja okupēt Varšavu un piespieda karali atcelt konstitūciju.
 
1793. gadā viņš noslēdza ar Frīdrihu II jaunu vienošanos par Polijas-Lietuvas sadalīšanu, atstājot tai tikai trešo daļu no bijušās valsts teritorijas.
 
DSC_3901.JPG
Otrā Žečpospolitas dalīšana
 
DSC_3905.JPG
Trešā Žečpospolitas dalīšana
 
Otrā Polijas-Lietuvas dalīšana izraisīja sašutumu valstī un bijušajās Žečpospolitas zemēs. Sākās sacelšanās, ko vadīja ASV Neatkarības kara veterāns Tadeušs Kostjuško (1746-1817).
 
aasd.jpg
Tadeušs Kostjuško
 
Sacelšanās dalībnieki tomēr nebija vienoti:
  1. vieni vēlējās atjaunot veco Žečpospolitu ar muižnieku „zelta brīvībām”;
  2. citi Lielās franču revolūcijas ietekmē pauda ideju par brīvību un vienlīdzību.
 
Polijā un Lietuvā paziņoja par dzimtbūšanas atcelšanu. Lietuviešu muižnieki un pilsētnieki nebija apmierināti ar ideju veidot unitāru Polijas valsti, kurā nav paredzēta Lietuvas dižkunigaitijas suverenitāte. Pēc asiņainām kaujām Krievijas armijas leģendārā karavadoņa Aleksandra Suvorova vadībā ieņēma Varšavu, tās aizstāvji tika nogalināti vai deportēti.
 
1795. gadā notika trešā un pēdējās Polijas-Lietuvas dalīšana. Polijas-Lietuvas valsts beidza pastāvēt.
 
Atsauce:
http://vesture.eu/index.php/Liberum_veto
http://lv.wikipedia.org/wiki/Tadeu%C5%A1s_Koscju%C5%A1ko
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Stanis%C5%82aw_August_Poniatowski_by_Johann_Baptist_Lampi.PNG
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
V. Klišāns „Vēsture vidusskolai”, Zvaigzne ABC, 2003.g.