Teorija

Vidzeme 18. gadsimtā
Svarīgi!
Vidzeme un Igaunija vairāk nekā divus gadu simteņus atradās Krievijas impērijā.
Šos laikus vēstures populārzinātniskajā interpretācijā pieņemts dēvēt par „krievu laikiem”, tomēr vēsturnieki dažkārt iebilst pret šādu apzīmējumu, jo tie bijuši visīstākie „vācu laiki”.
 
Krievija, iekļaujot Vidzemi un Igauniju savas valsts sastāvā, pamatos atstāja tajās gandrīz nemainītu zviedru laikos iedibināto provinču pārvaldes sistēmu. Palika tās pašas guberņas, kuru priekšgalā atradās gubernatori un ģenerālgubernators. Atšķirība bija tā, ka gandrīz visu 18. gadsimtu Vidzemi sauca par Rīgas guberņu. Tikai gadsimta beigās tika atjaunots Vidzemes vārds.
 
Krievijas impērijas valdība jau Lielā Ziemeļu kara laikā apsolīja Vidzemes un Igaunijas muižniecībai saglabāt tās senās privilēģijas. Vidzemes vācu muižniecība apgalvoja, ka tās formulētas tā saucamajā Sigismunda II Augusta privilēģijā, kas it kā bijusi izdota 1561. gadā.
 
aaz.jpg
Sigismunds II Augusts
 
Sigismunda Augusta privilēģija - 1561. gada 28. novembrī publicēts likumprojekts, ko Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Sigismunds II Augusts bija paredzējis Livonijas muižniecībai.
Tā kā šī dokumenta oriģināls nekur nebija atrodams, atsevišķi vēsturnieki jau sen atļāvušies apšaubīt, ka šāda privilēģija kādreiz izdota, pieņemot, ka tas bijis Vidzemes muižnieku viltojums.
 
Rezultātā Vidzemes muižniecība ieguva agrāk nebijušas privilēģijas. Pēc Pētera I katram nākamajam caram oficiāli bija jāapstiprina Baltijas muižnieku privilēģijas. Krievijas valdība piekrita prasībai, ka muižas iegūt savā īpašumā drīkst tikai dižciltīgie muižnieki. Līdzīgi Kurzemes muižniecībai, tagad arī Vidzemes un Igaunijas muižniecība bija atbrīvota no visiem nodokļiem, kā arī daudziem citiem  pienākumiem pret valsti, piemēram, no karaklausības.
 
Vienlaikus muižnieki baudīja dažādas priekšrocības, stājoties valsts amatos, tiesāt viņus drīkstēja tikai augstākās tiesu institūcijas.
 
Atšķirībā no zviedru laikiem 18. gadsimta Vidzemē pieauga muižniecības kārtas pārstāvniecības iestādes – landtāga nozīme.
 
Vidzemes landtāgi:
  1. iesniedza guberņas valdībai savus priekšlikumus,
  2. dalīja nodokļus,
  3. ievēlēja amatpersonas un izpildvaru – landrātus.
 
Landrāti izpildīja visus svarīgākos Vidzemes valdītāju pienākumus. Katru mēnesi vienam lndrātam bija jāuzturas Rīgā un jākārto visas lietas. Augstākais muižniecības priekšnieks bija landmaršals. Lietvedība Vidzemē un Igaunijā notika vācu valodā.
Svarīgi!
Līdz 1747. gadam Vidzemes muižniecība izveidoja savu matrikulu – dižciltīgo muižnieku sarakstu.
Tajā ietilpa 172 dzimtas, un tām bija atļauts saukties par bruņniecību. Tomēr tikai 52 matrikulēto dzimtu muižnieki varēja lepoties ar savām Livonijas laiku bruņniecības saknēm. Ar laiku dižciltīgie muižnieki sāka uztraukties par iespējamību, ka Vidzemē ieplūdīs muižnieki no Krievijas, tāpēc sāka ierobežot matrikulu. Tas radīja konfliktus ar neimatrikulētajiem muižniekiem un tiem bagātajiem pilsētniekiem, kas arī turēja muižas. Strīds tika izšķirts par labu muižniecībai. Kopš 1783. gada tikai muižnieki drīkstēja iegūt īpašumā muižas un dzimtcilvēkus. Pilsētnieki muižas drīkstēja nomāt vai turēt kā lēņus.
 
Otrs strīda iemesls muižnieku un pilsētu starpā bija jautājums par izbēgušajiem dzimtzemniekiem. Arī šo jautājumu izlēma par labu muižniekiem. Bēglim, lai viņš kļūtu brīvs, pilsētā bija jānodzīvo desmit gadus.
 
Baltijas vācu muižniecībai reizēm radās konflikti ar Krievijas varas pārstāvjiem, sevišķi absolūtās valdnieces Katrīnas II laikā 60. – 80. gados.
 
trtr.jpg
Katrīna II
 
Piemēram, 1765. gadā ģenerālgubernators Brauns pieprasīja, lai muižnieki:
  1. humānāk izturētos pret saviem dzimtzemniekiem,
  2. atzītu zemnieku īpašuma tiesības uz kustamo mantu, ko paši ieguvuši,
  3. ierobežotu dzimtcilvēku pārdošanu vai zemnieku pārdošanu, izšķirot ģimenes.
 
Muižniecība tam pretojās, apgalvojot, ka verdzība Baltijā esot sena un vēsturiska tradīcija, to nosakot latviešu un igauņu tautas raksturs. Vēsturnieki atklājuši, ka vairumā gadījumu muižnieki atraduši iespējas, kā ģenerālgubernatora pavēli apiet un nepildīt.
 
Kaut arī pastāvēja pretrunas, domājams, ka vairums Vidzemes vācu muižnieku bija lojāli Krievijas pilsoņi. Par caru vai carieni viņi runāja kā par „unserer Kaiser” (mūsu ķeizars) vai „unsere Kaiserin” (mūsu ķeizariene), ko nekad agrāk neteica par Zviedrijas karaļiem. Daudzu muižnieku dēli devās civilās vai militārās karjeras meklējumos uz Pēterburgu. Tolaik arī Krievijas galmā bija salīdzinoši daudz vācu izcelsmes aristokrāti.
 
 
Fragments no varbūtējās Sigismunda Augusta privilēģijas 17. – 18. gadsimta interpretācijā
 
"Visa sabiedrisko nodevu un nodokļu nasta gulstas tikai uz zemnieku zemēm, kas atrodas muižā, tā neattiecas ne uz muižnieka personu, kas ir atbrīvots no visām nodevām, ne uz kunga laukiem un ganībām. (..)

Katram matrikulā iekļautam muižniekam savā muižā ir:
1) izņēmuma tiesības darīt degvīnu un brūvēt alu;
2) tiesības dibināt dažādas fabrikas;
3) tiesības celt dzirnavas;
4) tiesības brīvi rīkoties ar mežu;
5) tiesības uzturēt krogus;
6) tiesības brīvi medīt un zvejot. (..)
  
Katram muižniekam viņa muižā pieder civiltiesiskā vara, ieskaitot mājas pārmācības tiesības, tomēr zemniekam ir tiesības sūdzēties par savu kungu."
 
20. gadsimta latviešu vēsturnieks A. Švābe par Vidzemes statusu Krievijā.
 
"Tā kā (Lielais ziemeļu) karš nebija beidzies un uzvaras gadījumā  pēc līguma Vidzeme pienācās nevis Krievijai, bet Polijai, tad Pēterim I bija ļoti svarīgi demonstrēt lielvalstīm, ka Rīgas rāte un Vidzemes bruņniecība (..) vēl pirms miera līguma atzīst Krievijas caru par savu valdnieku. Ievērojot šo tālo ārpolitisko mērki, Pēteris I pilnvaroja krievu delegāciju dot livoņiem visu, ko viņi lūdza. Apzinoties savu vērtību, bruņniecība prasīja, lai krievu valdība restitutē (..) viņu „lielo brīvības grāmatu”, tā saukto Sigismunda Augusta 1561. gada privilēģiju, kuru pēc tam nebija atzinis neviens poļu vai zviedru karalis. Tā kā caru neinteresēja veci pergamenti, bet „logs uz Eiropu”, krievu sarunu vedēji dažās dienās pieņēma livoņu noteikumus. (..) Slēdzot šos līgumus, neviens neprasīja latviešu vai igauņu domas. (..) Pirmos piecdesmit gadus zem krievu varas Vidzeme faktiski bija tāda pati vācu muižnieku republika kā Kurzemes un Zemgales hercogiste. Tikai tad, kad uz Krievijas troņa nāca Katrīna II, viņa (..) izdarīja svarīgu guberņas iekārtas reformu (..). Katrīna II pavēlēja mācīt krievu valodu Vidzemes un Igaunijas pilsētu skolās, (..) atcēla vācu rātes un (..) arī landrātu kolēģiju, aizstājot šīs pašvaldības iestādes ar tādām pašām kā Krievijā. (..) Bet šie Katrīnas II eksperimenti Baltijā izrādījās par īsu epizodi. Pēc viņas nāves (..) Pāvils I ar vienu spalvas vilcienu (..) atjaunoja Baltijas autonomiju. (..)

Bruņniecība katru valdības soli, kas bija sperts Baltijā bez landtāga piekrišanas, kvalificēja kā nelojālu rīcību un pat kā prettiesisku aktu."
 
Atsauce:
http://vesture.eu/index.php/Sigismunda_Augusta_privil%C4%93%C4%A3ija
http://www.1st-art-gallery.com/thumbnail/142287/1/Zygmunt-II-August-$281520-72$29-King-Of-Poland,-C.1553-56.jpg
http://russia.rin.ru/pictures/4554.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
V. Klišāns „Vēsture vidusskolai”, Zvaigzne ABC, 2003.g.