Teorija

Līdz ar zinātnes un apgaismības ideju izplatību 18. gadsimtā latviešu apdzīvotajās teritorijās beidzās raganu un vilkaču prāvas.
 
18. gadsimta 30. gados no Vācijas uz Vidzemi  pārnāca hernhūtisms jeb brāļu draudžu reliģiskā kustība.  
Hernhūtisms - kristiešu reliģiski sektantiska kustība, kas 18. un 19. gadsimtā (Latvijā, Igaunijā) izvērtās par zemnieku kustību ar sabiedriski politisku ievirzi.
Hernhūtisma pārstāvji uzskatīja, ka luterāņu baznīca kopš reformācijas laikiem  ir iegrimusi netikumos un liekulībā, tāpēc tai nepieciešama iekšēja atjaunošana.
 
Hernhūtieši sprediķoja, ka cilvēkam jāsaplūst ar Dievu, morālie principi sakņojas nevis no ārienes uzspiestā ideoloģijā, bet sirdsapziņā.
 
ewewrw.jpg
 
Pirmie sludinātāji Vidzemē ieradās 1729. gadā. Sākumā viņi ieguva piekritējus tikai Valmieras un Cēsu apkārtnē vācu aprindās. Taču 1742. gadā tika sarīkots „mīlestības mielasts”, kurā uzaicināja vairākus desmitus zemniekus no vairākiem Vidzemes pagastiem. Drīz brāļu draudzes rindās bija vairāki tūkstoši latviešu.
 
Neilgā laika hernhūtisms izvērtās par masu kustību vairāku iemeslu dēļ:
  1. Oficiālajās draudzēs zemnieki bija tikai rīkojumu un norādījumu pildītāji, bet hernhūtisma sludinātāji centās izraisīt klausītāju aktivitāti, no zemnieku vidus izvirzot pulciņu un draudžu vecākos.
  2. Draudzes locekļus dēvēja par brāļiem un māsām.
  3. Hernhūtieši akcentēja humānismu pretstatā baznīcas kundziskumam, emocionalitāti pretstatā sausajai didaktikai.
 
Valmiermuižā tika nodibināts skolotāju seminārs, kurā skolotājus zemnieku skolām sagatavoja no latviešu vidus.
 
Hernhūtiešu kustība izplatījās arī Rīgā. Par tās vadītāju kļuva Jānis Šteinhauers (Rīgas latviešu amatnieks, uzņēmējs, zemes īpašnieks un cīnītājs pret nacionālo diskrimināciju).
 
Vidzemē brāļu draudžu kustības pārauga reliģiskā sociālā kustībā. Latviešu zemnieki tajā meklēja atbildes ne tikai uz reliģiskiem jautājumiem, bet arī atbalstu cīņā pret muižniekiem. Hernhūtietis Ķikuļu Jēkabs (1740-1777) dzimtzemnieku vārdā uzrakstīja vairākas sūdzības, kā arī sacerēja „Viena Vidzemes cietumnieka bēdu dziesmu”, kurā kritizēja dzimtbūšanu un varmācību pret zemniekiem. Ne velti muižnieki raizējās par tik organizētu un plašu savu dzimtcilvēku kustību. Tā nepatika arī mācītājiem, jo atņēma cilvēkus viņu draudzēm.
 
Luterāņu mācītāji panāca, ka 1743. gadā cariene Elizabete I brāļu draudžu darbību aizliedza. Par spīti aizliegumam hernhūtiešu draudzes Vidzemē turpināja darboties, arvien vairāk pievēršoties laicīgiem jautājumiem, sevišķi pašizglītībai.
 
Hernhūtiešu kustības aizlieguma jeb tā sauktā „klusā gājiena” gados bija:
  1. pieaudzis lasītpratēju un rakstītpratēju zemnieku skaits,
  2. samazinājies alkohola patēriņš,
  3. uzlabojušies zemnieku likumi.
 
ghfhgfhgf.jpg
Katrīna II
 
Kad 1770. gadā cariene Katrīna II ieviesa reliģijas brīvību, hernhūtieši atkal varēja darboties legāli. Hernhūtiešu skaits 18. gadsimta beigās Baltijā sasniedza 5000, bet 19. gs. vidū Baltijas guberņā bija ap 30 000 hernhūtiešu draudzes brāļu. Tomēr ar laiku kustības aktivitātes mazinājās, tā kļuva sektantiska. Visbeidzot, ar Krievijas valdības atbalstu daudzi hernhūtieši pārgāja pareizticībā.
 
Vēsturnieki uzskata, ka 18. un 19. gadsimta sākumā šī kustība veicināja latviešu zemnieku garīgo atmodu. Tās iespaidā latviešiem radās pirmie garīgā darba veicēji, no kuriem veidojās nacionālā inteliģence.
 
Vēsturnieki arī uzskata, ka vietās, kur bija izplatīta brāļu draudžu kustība, līdz ar kristietības iesakņošanos panīka tautas folklora un senās pagāniskās tradīcijas.
 
Atsauce:
http://www.liis.lv/latval/literval/hernhut.htm
https://lh6.googleusercontent.com/-Fqc3TLXDhfY/TnBdMKcZeoI/AAAAAAAABSM/WlFt-YYLgDQ/s800/bralu%252520draudzes%2525201.gif
http://www.vokrugsveta.ru/encyclopedia/images/thumb/5/52/Ekaterina_Parad.jpg/250px-Ekaterina_Parad.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
V. Klišāns „Vēsture vidusskolai”, Zvaigzne ABC, 2003.g.