Teorija

Agrārā reforma bija ilgstošs process, kas ilga no 1804. gada (Vidzemes zemnieku likumi) līdz 1861. gadam.
Notikumi Rietumeiropā 18. un 19. gadsimta mijā padarīja vēl redzamāku dzimtbūšanas un uz tās balstītā piespiedu ražošanas veida krīzi Austrumeiropā. Tas attiecās arī uz Krievijas impērijā ietilpstošajām Baltijas zemēm. Arvien biežāk notika zemnieku nemieri, nereti zemnieku vadoņi bija iepazinušies ar Lielās franču revolūcijas pamatidejām. Arī Vidzemē 1802. gadā notika zemnieku nemieri.
 
trrtr.jpg
Aleksandrs I
 
Cars Aleksandrs I bija izsludinājis pavēli par naturālās nodevas - staciņa turpmāku maksāšanu naudā (galvasnaudā). Zemnieki galvasnaudas maksājumus uztvēra kā viņu atbrīvošanu no muižnieka un ieskaitīšanu valsts zemniekos un tāpēc atteicās pildīt muižas klaušas. Lai piespiestu zemniekus ievērot veco kārtību, uz Valmieras draudzi, kur zemnieki uzstājās visaktīvāk, tika nosūtītas zemes tiesas un armijas vienības. Tas izraisīja zemniekos vēl lielāku neapmierinātību. Kaugurmuižā sapulcējās apmēram 3000 apkārtējo zemnieku. Pēc sadursmes ar armiju tie izklīda. Krievijas valdību satrauca nemieri valsts rietumu apgabalos. Cars izveidoja īpašu Vidzemes komiteju, kura izstrādāja likumprojektu par zemnieku stāvokļa uzlabošanu.
Svarīgi!
1804. gadā cars parakstīja Vidzemes zemnieku likumus, kuri noteica, ka zemnieki ir piesaistīti zemei, nevis muižnieka personai.
  1. Tika aizliegta zemnieku pārdošana bez zemes,
  2. Viņi tika atzīti par īpašu zemnieku kārtu Krievijas pavalstnieku vidū.
  3. Saimnieki savas sētas drīkstēja atstāt mantojumā.
  4. Zemniekus turpmāk bez tiesas lēmuma nedrīkstēja sodīt ar miesas sodiem.
  5. Saimniekus nedrīkstēja ņemt rekrūšos.
  6. Likums formāli paredzēja zemnieku aizsardzību tiesā – tika dibinātas pagasta tiesas.
 
Tomēr 1804. gada likumi neatrisināja ekonomisko un sociālo krīzi.
 
Zemniekus juridiski iedalīja 2 grupās:
  1. muižas ļaudīs,
  2. arājos (arājus iedalīja zemniekos un bezzemniekos).
 
Pēc uzvaras pār Napoleonu Krievijas cara Aleksandra ietekme bija pieaugusi. Tas ļāva caram attiecībās ar vācbaltu muižniekiem rīkoties apņēmīgāk. Par Baltijas ģenerālgubernatoru tika iecelts itāļu izcelsmes marķīzs Filips Pauluči. Viņš sekmēja Igaunijas, Kurzemes un Vidzemes zemnieku brīvlaišanu.
 
sxcxc.jpg
Filips Pauluči
 
Svarīgi!
1816. gadā zemnieku brīvlaišana tika realizēta Igaunijā.
1817. gadā – Kurzemes guberņā, bet 1819. gadā Vidzemes guberņā.
Ap 900 000 latviešu zemnieku ieguva brīvību bez zemes, tā palika muižas īpašumā. Šādu brīvību ironiski dēvēja par „putna brīvību”. Brīvlaišanas reforma arī paredzēja to, ka zemnieki savu bijušo zemi var izpirkt, taču vairumā gadījumu viņiem nebija naudas. Lai varētu turpināt saimniekot savās bijušajās zemēs, muižnieki ar saviem kādreizējiem dzimtzemniekiem, tagad brīviem cilvēkiem, noslēdz nomas līgumus. Tā kā arī muižnieki bija palikuši bez darbaspēka, nomas līgumos visbiežāk tika paredzēti klaušu darbi tīrumos. Atšķirībā no dzimtbūšanas laikiem, kad klaušu apjomus ierobežoja tradīcijas, tagad tos vairs nereglamentēja nekādi noteikumi.
 
Laiks pēc dzimtbūšanas atcelšanas latviešu vēsturiskajā atmiņā iegājis kā klaušu laiks, jo par zemes renti zemniekiem nācās strādāt klaušas. 
 
Vēsturnieki pierādījuši, ka reformai sekoja saimnieciska krīze, ko vēl vairāk pastiprināja lauksaimniecības preču cenu kritums Eiropā 30. gados. Lai izkļūtu no parādiem, muižu saimniecības specializējās linu un kartupeļu audzēšanā, degvīna brūvēšanā vai aitkopībā. Zemnieku saimniecības, kuras krīze skāra vēl spēcīgāk, izeju meklēja linu audzēšanā. Visi šie pasākumi nedeva gaidītos rezultātus. Tika noplicināta augsne. Klaušu apjomi sasnieguši tādu līmeni, ka zemniekiem nemaz neatlika laika savām saimniecībām. Pēc vairākiem neražas gadiem 40. gadu sākumā Baltijas zemes piemeklēja bads. Sākās zemnieku nemieri, visvairāk Vidzemē.
 
Vienlaikus latviešu un igauņu zemnieku vidū izplatījās baumas, ka Krievijas centrālajos apgabalos tiek dalītas brīvas, auglīgas zemes. Vēsturnieki atklājuši, ka šo mītu slepeni uzturējušas arī krievu varas iestādes. Tolaik valdīja Nikolajs I un pārkrievošana jeb rusifikācija bija valsts oficiālā politika. Pareizticīgie mācītāji aicināja latviešu un igauņu zemniekus pāriet cara ticībā, jo tikai pareizticīgie drīkstēšot doties uz Iekškrieviju.
 
gfdgfgdg.jpg
Nikolajs I
 
19. gadsimta 40. gados sākās zemnieku izceļošana no Iekškrievijas guberņām. Lai risinātu problēmas, Pēterburgā tika nodibināta Baltijas lietu komiteja, kurai bija jāizstrādā jauni agrārie likumi. Liberālā muižnieka Hamilkara fon Felkerzāma vadībā tika izstrādāti Vidzemes zemnieku pagaidu likumi, kuros tika noteikti zemniekiem obligāti iznomājamās zemes platības.
 
Tika ieviestas zemes kategorijas:
  1. vaku zeme – muižnieka īpašums, kas obligāti bija jāiznomā vai jāpārdod zemniekiem,
  2. kvotas zeme – muižas zeme, kas paredzēta muižas kalpu uzturam.
 
1849. g. likumus apstiprināja uz 6 gadiem. Likumu termiņš vēlāk tika pagarināts.
 
Pārskats par Agrāro reformu
  • 1764. g. muižnieks K. Šulcs izdeva „Zemnieku tiesu”, ar kuru tas savās personiskajās muižās ierobežoja savu kā dzimtkunga pilnvaras un paplašināja saimnieku tiesības.
  • 1765. g. ģenerālgubernators Brauns iesaka landtāgam izstrādāt likumprojektu, kas uzlabotu zemnieku stāvokli.
  • 1804. g. Aleksandrs I apstiprina Zīversa likumprojektu, ar kuru zemniekiem tika piešķirtas īpašuma tiesības uz mantu, dzimtai nomas tiesības uz zemi. Muižnieki varēja veikt mājas pārmācību tikai pret klaušās gājējiem, bet pārējie tika pakļauti tiesai.
  • 1809. g. tika atcelts 1804. g. likums par klaušu normēšanu un zemes pārmērīšanu. Uzlabojās kalpu un klaušinieku stāvoklis.
  • 1817. g. Kurzemes zemnieku likumi atcēla dzimtbūšanu Kurzemes guberņā.
  • 1819. g. Vidzemes zemnieku likumi atcēla Vidzemes guberņā dzimtbūšanu.
  • 1845. g. papildus panti 1819. g. likumam uzlaboja zemes rentes noteikumus.
  • 1848. g. rīkojums ļāva Kurzemes zemniekiem dzīvot pilsētās.
  • 1849. g.Vidzemes zemnieku pagaidu likums noteica muižas zemju daļu, kas obligāti jāiznomā zemniekiem.
  • 1858. g. Kurzemes zemnieki iegūst tiesības apmesties uz dzīvi visā impērijas teritorijā.
  • 1860. g. tika apstiprināts 1849. g. likums kā beztermiņa.
  • 1861. g. tika atcelta dzimtbūšana Latgalē.
  • 1863. g. Vidzemes pasu likums, kas paplašināja zemnieku pārvietošanās tiesības. Kurzemes agrārie likumi noteica muižniekiem obligātu ilgtermiņa rentes līgumu slēgšanu ar saimniekiem.
  • 1865. g. muižniekiem tika atņemtas mājas pārmācības tiesības.
  • 1866. g. pagastu pašvaldības likumi atbrīvoja pilnībā zemniekus no muižnieku aizbildniecības
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Tsar_Nicholas_I.PNG
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Alex1.jpg
http://www.russkije.lv/media/original/p/paulu44i.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
V. Klišāns „Vēsture vidusskolai”, Zvaigzne ABC, 2003.g.