Teorija

Svarīgi!
Ne tikai Latvijas, bet arī visas Baltijas pēdējā daļa, ko iekļāva Krievijas impērijā, bija Kurzemes hercogiste un Piltenes apgabals.
Kurzemes liktenis jau tika iezīmēts 17. gadsimta beigās, kad pa ceļam uz Rietumeiropu Jelgavā ieradās Krievu Lielā sūtniecība un cars Pēteris I. Sarunās ar Kurzemes hercogu Frīdrihu Kazimiru (Jēkaba Ketlera dēlu) tika nolemts, ka Kurzemes troņmantnieks Frīdrihs Vilhelms tiks salaulāts ar kādu no Krievijas Romanovu princesēm.
 
dgfgf.jpg
Pēteris I
 
Drīz pēc tam hercogiste tika ierauta Lielajā ziemeļu karā. Vēl pirms kara sākšanās, jau 1699. gadā, Kurzemē un Zemgalē tika izvietota Sakšu armija, kas gatavojās iebrukt zviedru Vidzemē. Pēc Spilves kaujas hercogisti okupēja zviedri, bet 1709. gadā tā nonāca Krievijas armijas kontrolē. Nākamā gada beigās Pēterburgā notika gados jaunā hercoga Frīdriha Vilhelma kāzas ar Pētera I brāļa Ivana meitu Annu. Pēc 2 nedēļu ilgām dzīrēm atceļā uz Kurzemi jaunais vīrs nomira. Vēsturnieki izteikuši dažādus minējumus par hercoga nāves cēloņiem – iespējams, viņš bijis slims vai nomocījies vairākas nedēļas ilgajās kāzās Pēterburgā. Nevar arī izslēgt hercoga noindēšanas versiju.
 
Par Kurzemes hercogu tika iecelts hercoga Jēkaba jaunākais dēls Ferdinands Ketlers, kurš tolaik bija Žečpospolitas ģenerālis.
 
Politiskos apstākļus hercogistē sarežģīja fakts, ka Ferdinands bija pēdējais Ketleru dzimtas pārstāvis, turklāt „zvērināts” vecpuisis un viņam nebija pēcnācēju. Hercoga attiecības ar Kurzemes luterisko muižniecību apgrūtināja apstāklis, ka Ferdinands bija katolis. Muižniecība sašķēlās divās partijās – vieni atbalstīja hercogistes pilnīgu iekļaušanu Žečpospolitā, otri palika uzticīgi hercogam.
 
1717. gadā cars Pēteris I, lai nostiprinātu Krievijas pozīcijas hercogistē, pavēlēja hercogienei Annai Ivanovnai pārcelties uz dzīvi Jelgavā.
 
tfdf.jpg
Saksijas hercogs Morics
 
Šajā  laikā Kurzemes jautājums kļuva arvien aktuālāks, jo arī citas kaimiņu valstis sāka sacensību par ietekmes palielināšanu Kurzemē. Viens no līdzekļiem, kā nostiprināties Kurzemē, bija precības ar hercogieni – atraitni. Lielu aktivitāti šajā jomā izrādīja Žečpospolitas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II Stiprā dēls Saksijas hercogs Morics. Morics panāca, ka landtāgs apsolīja ievēlēt viņu par nākamo Kurzemes hercogu, kurš mantotu troni pēc Ferdinanda nāves. Tas nepatika krievu valstsvīram Menšikovam, kurš centās Saksijas Moricu no Kurzemes padzīt. Saksijas Morics ar saviem piekritējiem patvērās kādā Usmas ezera salā (tag. Moricsala), bet pēc tam devās projām no Kurzemes. Vēlāk Saksijas Morics kļuva par Francijas karavadoni un franču armijas virspavēlnieku.
 
1730. gadā par Krievijas carieni kļuva Anna Ivanovna. Kurzemes lietas viņai kļuva otršķirīgas. Par Anna favorītu šajā laikā bija kļuvis kāds Ernsts Bīrens (1690-1769) – Kurzemes vācietis, kurš nepiederēja pie bruņniecības. Dzīvojot Pēterburgā, Bīrens, kurš pieņēma uzvārdu Bīrons, ieguva lielu politisko varu. Dienēt uz Krieviju tajā laikā devās arī citi Kurzemes vācu muižnieki vai viņu dēli.
 
Krievijas vēsturnieki Annas valdīšanas laiku no 1730. līdz 1740. gadam sauc par bīroniādi.

Dzīvojot un valdot Krievijā, 1737. gadā Ernsts Bīrons pēc Ferdinanda nāves ar Annas atbalstu tika iecelts par Kurzemes hercogu.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/7/72/Peter_der-Grosse_1838.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Maurice_Quentin_de_La_Tour_001.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
V. Klišāns „Vēsture vidusskolai”, Zvaigzne ABC, 2003.g.