Teorija

1730. gadā par Krievijas carieni kļuva Anna Ivanovna. Kurzemes lietas viņai kļuva otršķirīgas. Par Anna favorītu šajā laikā bija kļuvis kāds Ernsts Bīrens (1690-1769) – Kurzemes vācietis, kurš nepiederēja pie bruņniecības. Dzīvojot Pēterburgā, Bīrens, kurš pieņēma uzvārdu Bīrons, ieguva lielu politisko varu. Dienēt uz Krieviju tajā laikā devās arī citi Kurzemes vācu muižnieki vai viņu dēli.
 
aaxcv.jpg
Ernsts Johans Bīrons
  
Krievijas vēsturnieki Annas valdīšanas laiku no 1730. līdz 1740. gadam sauc par bīroniādi.
Dzīvojot un valdot Krievijā, 1737. gadā Ernsts Bīrons pēc Ferdinanda nāves ar Annas atbalstu tika iecelts par Kurzemes hercogu. Kurzemē Bīrons sev lika celt greznas pilis. Ievērojamākā no tām bija pēc itāļu izcelsmes arhitekta Rastrelli projekta celtās Rundāles pils un Jelgavas pils, taču viņam piederēja arī citas rezidences – Zaļenieku, Vircavas, Svētes un Lustes pils. Hercogs atpirka no muižniekiem ieķīlātās muižas un veidoja saimnieciskus kompleksus – ekonomijas. Viņam izdevās nedaudz atdzīvināt pēc Jēkaba laikiem sastingušo Kurzemes ekonomiku, taču tas tika darīts ar mērķi – vairot personisko greznību un bagātību absolūtisma stilā. Pēc Annas Ivanovnas nāves 1740. gadā virsroku Pēterburgā guva krievu partija. Bīrons tika arestēts, apvainots valsts izlaupīšanā, spiegošanā, krāpšanā, reliģiozitātes trūkumā utt. Un kopā ar ģimeni izsūtīts trimdā uz Sibīriju. Viņam tika atņemta visa manta un tituli.
 
aawed.jpg
Rundāles pils mūsdienās
  
swasa.jpg
Jelgavas pils mūsdienās
 
Kurzemes hercogiste palika bez hercoga.
 
Muižnieki sadalījās vairākās partijās:
  1. daži iestājās par valsts pievienošanu Polijai-Lietuvai,
  2. citi iestājās par valsts pievienošanu Krievijai vai arī Prūsijai,
  3. citi saglabāja uzticību trimdā dzīvojošajam Bīronam.
 
Tikai 1758. gadā cariene Elizabete Petrovna vienojās ar Žečpospolitas un Saksijas valdnieku Augustu III, ka par jauno hercogu iecels viņa dēlu Kārli. Taču arī šoreiz Kurzemes likteni izšķīra Pēterburgas galma intrigas. Jau agrāk, kad viņi dzīvoja Elizabetes galmā, starp Saksijas Kārli un Ulrihu Pēteri (vēlāko caru Pēteri III) radās nepatika. Kārlis, kam interesēja tikai medības un dejas, nepatika arī galminiecei un Ulriha Pētera sievai Sofijai Augustei (Katrīnai II).
 
Lai gan 1759. gadā Kārlis ar Kurzemes landtāga piekrišanu tika apstiprināts hercoga amatā, valdīt viņam nenācās ilgi. 1762. gadā (Pēc Elizabetes nāves) Katrīna II lika atsaukt no trimdas Ernstu Johanu Bīronu.
Kārlis bija spiests Kurzemi pamest. Hercoga tronī pēc vairāk nekā 20 gadu prombūtnes atgriezās Ernsts Bīrons. Viņa otrreizējā valdīšana Kurzemē vairs nebija tik spoža. Bīrons mēģināja pabeigt kādreiz iesākto piļu celtniecību un atjaunot savus uzņēmumus. Šajā laikā Kurzemē uzturējās Eiropas avantūrists Džovanni Džakomo Kazanova. Viņam izdevās piekrāpt veco hercogu, uzdodoties par rūdas raktuvju speciālistu.
 
dsfsd.jpg
Pēteris Bīrons
 
Vecuma un slimību mocīts Ernsts Bīrons 1769. gadā atteicās no troņa par labu dēlam Pēterim Bīronam.
 
Pēteri interesēja māksla un zinātne, bet politika viņam bija apgrūtinājums.
Svarīgi!
Hercogs Pēteris Bīrons 1775. gadā nodibināja Jelgavā Pētera akadēmiju.
Tur mācīja matemātiku, literatūru, ģeogrāfiju, vēsturi, klasiskās valodas, fiziku, dabas zinātnes, filozofiju, tiesības un teoloģiju. Akadēmijā uzņēma muižnieku un bagāto pilsētnieku bērnus. Audzēkņu skaits bija no 17 līdz 40. Tur strādāja 9 profesori un 8 skolotāji. Akadēmijā darbojās bibliotēka un observatorija, tika veikti zinātniski pētījumu. Pats hercogs sarakstījās ar filozofu Imanuelu Kantu un mēģināja viņu pierunāt braukt strādāt uz Jelgavu. Akadēmijas bibliotēkai hercogs uzdāvināja aptuveni 15 000 grāmatu.
 
Kurzemes iekšpolitika un ārpolitika Pēterim Bīronam sagādāja problēmas. Jau amatā stāšanās dienā Kurzemes landtāgs atteicās zvērēt hercogam uzticību. Hercogs bija spiests piekāpties un piekrist muižnieku prasībai nodot viņu lēņu muižas dzimtas īpašumā, tomēr ar to muižnieku neapmierinātība nemazinājās. Pilsētnieki savukārt sūdzējās Žečpospolitas karalim par tirdzniecības apsīkumu un iekšpolitiskām ķildām. 90. gadu sākumā hercogistē, īpaši pilsētnieku vidū, izplatījās Lielās franču revolūcijas idejas par pilsoņu līdztiesību un vienlīdzību.
 
Kurzemes hercogisti 1792. gadā satricināja Dzirnavnieku dumpis. Nemierus izraisīja hercogistes dzirnavnieku cunftes sadursme ar hercoga ierēdņiem atalgojuma dēļ. Dzirnavnieki apsūdzēja hercoga muižu pārvaldnieku nelikumībās un lūdza lietu izskatīt tiesā, kā arī atjaunot dzirnavnieku cunftei pārvaldnieka darbības dēļ zudušās privilēģijas. Uz tiesu sabrauca dzirnavnieki no visas hercogistes. Pēteris pavēlēja dzirnavniekiem atgriezties savās dzīves un darba vietās, tomēr nemiernieki Jelgavu neatstāja. Izcēlās sadursme, kurā pie hercoga pils tika nogalināti 14 cilvēki. Hercogs centās ar dumpiniekiem izlīgt, pat apsolīja apbedīt kritušos un gādāt par viņu ģimenēm, kā arī piedot nemiera sācējiem un atstāt spēkā dzirnavnieku amata privilēģijas. Nemieri beidzās, bet hercoga un pilsoņu nesaskaņas turpinājās.
 
1794. gadā Kurzemi sasniedza T. Kostjuško vadītā sacelšanās. Bruņoti sacelšanās dalībnieki, pārsvarā lietuviešu zemnieki, pārgāja valsts robežu un pat ieņēma Liepāju. Nemiernieki solīja atcelt Kurzemes hercogistē dzimtbūšanu, teica, ka tie zemnieki, kuriem nav parādu, var doties, kurp vēlas. Lietuvieši, kuriem bija pievienojušās vairākas latviešu zemnieku vienības, sāka laupīt vietējās muižas un miestus. Pret dumpiniekiem vērsās hercoga gvarde un krievu armijas vienības, kas piespieda tos atstāt hercogisti. Pēteris Bīrons aizliedza saviem pavalstniekiem runāt par brīvības un vienlīdzības idejām.
Svarīgi!
Pēc Žečpospolitas bojāejas 1795. gadā gan Kurzemes hercogistes, gan Piltenes apgabala landtāgos sākās strīdi par zemju tuvāko nākotni. Krievijas spiediena ietekmē muižniecība pieņēma deklarāciju par pievienošanos impērijai.
aaasx.jpg
Oto Hermanis fon der Hovens
 
Kurzemnieku delegācija muižnieka Hovena vadībā ieradās Pēterburgā un iesniedza deklarāciju Krievijas valdībai. Šajos apstākļos Bīronam neatlika nekas cits kā piekrist jau notikušajam faktam. Cariene Katrīna II P. Bīronam par viņa aloda muižām un inventāru izmaksāja 2 milj. dālderu un nodrošināja mūža pensiju 100 000 dālderu gadā līdz viņa nāvei. Mūža nogali Pēteris Bīrons pavadīja, dzīvojot savās muižās Saksijā un Itālijā. Muižnieki, kas nebija iestājušies par pievienošanos Krievijai, tika deportēti uz Sibīriju.
 
Drīz pēc hercogistes likvidācijas Kurzeme piedzīvoja Eiropas vēsturē zīmīgu notikumu. Ar cara atbalstu 1798. gadā Jelgavā patvērumu uz vairākiem gadiem atrada revolūcijas laikā ar nāvi sodītā Francijas karaļa Luija XVI brālis Provansas hercogs Francis Ksavjē (vēlākais Francijas karalis Luijs XVIII). 
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Ernst_Johann_von_Biron.PNG
http://www.rundale.net/data/image_single/0000445_ART_LARGE_parka_parteris.jpg
http://manapusite.files.wordpress.com/2008/10/01.jpg
http://media.photobucket.com/image/P%2525C4%252593teris%20B%2525C4%2525ABrons/vanozzacatanei/PeterBiron.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Howen_Otto_Hermann.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
V. Klišāns „Vēsture vidusskolai”, Zvaigzne ABC, 2003.g.