Teorija

Pārmaiņas Latvijas teritorijā 19. gs. otrā pusē
Līdz 19. gs. otrai pusei Krievijas valdība maz iejaucās Baltijas guberņu iekšējās lietās. Pārvaldes iestādēs darbojās galvenokārt vācu muižnieki. 19. gs. otrā pusē situācija mainījās, jo Krievijas valdība sāka realizēt pārkrievošanas politiku. Rātes vietā tika ieviesta vēlēta pilsētas dome, līdz ar to  turīgie vācu pilsoņi sāka zaudēt savu varu.
Svarīgi!
1878. g. Rīgas domes vēlēšanās piedalījās pirmo reizi arī latviešu pilsoņi. Vēlēšanu tiesības gan bija tikai turīgajiem latviešiem, kas bija aptuveni 3% no Rīgas iedzīvotājiem.
Bija nepieciešams realizēt arī pašvaldību sistēmu, tādēļ uz Baltijas guberņām tika nosūtīta revīzija senatora Nikolaja Manaseina vadībā. Tika secināts, ka tikai maza iedzīvotāju daļa zina krievu valodu. Tad tika uzsākta pārkrievošanas politika, ko atbalstīja cars Aleksandrs III.

DSCF2557.jpg
Latvijas teritorijas sadalījums Krievijas impērijas sastāvā
 
Pārkrievošanas jeb rusifikācijas laikā tika:
  1. reorganizēta tiesu un policijas sistēma,
  2. krievu valoda tika ieviesta par oficiālo lietvedības valodu,
  3. nostiprināta pareizticīgās baznīcas ietekme,
  4. par vienīgo mācību valodu tika noteikta krievu valoda,
  5. grāmatas un laikrakstus pakļāva cenzūrai,
  6. ierobežoja sapulču un biedrošanās brīvību,
  7. muižnieku landtāgi saglabāja savas tiesības.
 
Rezultātā latviešu tauta nokļuva divkāršā nacionālā apspiestībā, no vienas puses saglabājās vācu muižniecības vara, bet no otras - krievu ierēdniecība.
 
19. gs. beigās latviešu uzņēmēji pilsētās bija ļoti maz. Pilsētu ekonomikā dominēja vācu, krievu un ebreju uzņēmēji. Daļa vācbaltu uzskatīja, ka būtu labi latviešus pārvācot, lai pretotos rusifikācijai.

19. gs. beigās pilsētu iedzīvotāju nacionālais sastāvs bija mainījies, latviešu bija kļuvis vairāk, un daudzi no viņiem bija sasnieguši vidusslāņa līmeni.

Vidzemē 1873. g. bija izpirktas jau 80% zemnieku saimniecības
. Līdzīga situācija bija arī Kurzemē. Vienīgi Latgalē, kura ietilpa Vitebskas guberņā, situācija bija citāda. Latgalē zemnieki tikai 20. gs. sākumā kļuva par pilntiesīgiem saimniekiem. Tomēr saimniecības tur bija pārāk sīkas, lai veicinātu ekonomisko attīstību, tādēļ dzīves līmenis tur palika zems.

19./20. gs. mijā Krievijā nostiprinājās sociāldemokrātu virziens. Latvijā sociāldemokrātiskās idejas nedaudz popularizēja jaunstrāvnieki laikrakstā „Dienas Lapa”. 
Svarīgi!
1904. gadā tika nolemts dibināt Latviešu sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP). Tā bija pirmā Latvijā izveidotā latviešu politiskā partija.
Tā kā tā sākotnēji balstījās uz marksisma idejām, tā nekļuva par latviešu nacionālo interešu aizstāvi.
 
1905. gada revolūcijas cēloņi Latvijas teritorijā
1905. gada revolūcija skāra arī tolaik Krievijas impērijas sastāvā esošo Latviju.

Revolūcijas priekšvakarā krieviem un vācbaltiešiem Baltijas guberņas šķita miera ostas, jo latviešu un igauņu dzīves līmenis, sadzīve, tradīcijas un kultūra tuvināja tos Rietumeiropai, un to strādnieki un zemnieki bija izglītotāki, materiāli labāk nodrošināti kā citur Krievijā. Tas bija arī iemesls, kāpēc Baltijas tautas asāk izjuta cara represijas un rusifikācijas politiku, ko vēl smagāku izvērta vācbaltiešu muižniecības jūgs.
 
Zemnieku neapmierinātība ar pastāvošo kārtību
 
Līdz pat 19. gs. 60. gadiem latviešiem bija vāja nacionālās identitātes izpratne. Vācbaltu muižnieku īpašumi noveda pie zemes nepietiekamības, radot ievērojamu bezzemnieku šķiru, kas veidoja 60% no visiem iedzīvotājiem. Laukos zemes trūkums bija vissmagākā problēma, jo lielākā daļa lauksaimniecībā izmantojamās zemes bija muižnieku rokās. Lauku iedzīvotāji nebija apmierināti ar muižnieku privilēģijām. Zemniekiem bija ar saviem nodokļiem jāuztur pagasti. Tieši zemnieki veidoja valsts nodokļu lielāko daļu.
 
zemnieki.jpg
 
Jaunlatviešu kustība

Rusifikācijas politikas priekšā vācu garīdzniekiem un rakstniekiem radās pastiprināta interese par  latviešu zemnieku valodu un kultūru. Vairāki izglītoti latvieši (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons, Krišjānis Valdemārs u.c.) radīja jaunlatviešu kustību. Jaunlatviešu mērķis bija veicināt latviešu izglītotību un ar publikācijām vērsties pret latviešu sociāli ekonomisko apspiestību.
 
Izglītības līmeņa un nacionālās apziņas celšanās

Latviešu pretestību cara režīmam un tās radītai rusifikācijai, kā arī vācbaltu muižniekiem, sekmēja izglītības līmeņa un nacionālās apziņas celšanās. Latvieši nevarēja iegūt izglītību dzimtajā valodā, nevarēja arī ieņemt valsts amatus, inteliģence meklēja darbu svešumā. Rezultātā latvieši pievienojās Krievijas strādnieku kustībai, kura sākās 1905. gada janvārī un bija vērsta pret pastāvošo politisko režīmu.
 
Rīgas attīstība
  
19. gadsimta beigās Rīga bija svarīgs industriālais centrs - Krievijas trešā lielākā industriālā pilsēta pēc strādnieku skaita (aiz Maskavas un Sanktpēterburgas), kā arī ceturtā lielākā pēc saražotās produkcijas apjoma (aiz Maskavas, Sanktpēterburgas un Ivanovas). 19. gs. beigās Latvijas teritorijā bija liels skaits rūpniecībā nodarbināto iedzīvotāju.
 
litog4.jpg

Ekonomiski attīstītas bija arī Ventspils un Liepāja kā ostas pilsētas. Tomēr kopumā strādnieku sociālais un ekonomiskais stāvoklis bija slikts. Revolucionārās idejas visātrāk uztvēra tieši vienkāršie darbaļaudis.

LSDSP
 
Rīgā jau 1886. gadā notika streiki. 90. gadu beigu ekonomiskā krīze veicināja strādnieku aktivitātes. To vidū populāras bija sociāldemokrātu idejas.
Svarīgi!
1904. gadā nelegāli tika nodibināta Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), kura iestājās par Krievijas impērijas pārveidošanu par federālu valsti (kur Latvija būtu viens no federācijas subjektiem) un teritorijās dzīvojošo vietējo tautu kulturālo autonomiju.
Populāri latviešu sociāldemokrātu vadītāji tolaik bija Jānis Ozols, Jānis Asars, Jānis Jansons - Brauns, Rainis.
 
Atsauce:
http://www.home.lv/ice/cilveeki_latvieshi/zemnieki.jpg
http://valoda.ailab.lv/kultura/kultura/litog4.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999., 22. lpp.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999.
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Zvaigzne ABC, 2001., ISBN 9984-22-109-1.