Teorija

1906. gada vasarā formāli revolūcija bija apspiesta, taču dažviet  protesti turpinājās. Miers iestājās tikai 1907. gadā. Tikai 1908. gadā Krievijas Valsts dome atcēla karastāvokli un izbeidza soda ekspedīciju darbību.
 
1905_monument_Riga.jpg
13. janvāra notikumu vietā novietots piemineklis Rīgā
 
Revolūcijas zaudējumi:
  1. bez tiesas sprieduma tika nošauts 2041 revolucionārs;
  2. kara tiesa pasludināja 427 nāves spriedumus;
  3. katorgā un uz Sibīriju tika izsūtīti 2652 cilvēki;
  4. 7 000 - 8 000 tika sodīti ar cietumsodiem;
  5. tika nodedzinātas ap 300 latviešu zemnieku mājas, daudzas skolas un biedrību nami;
  6. aptuveni 5 000 revolucionāri devās trimdā uz ASV, Šveici, Zviedriju, Angliju, Franciju u.c.
 
1905. gada revolūcija sākās kā strādnieku revolūcija, bet beigās par tās mērķi kļuva muižnieku varas sagrāve. Tomēr pēc revolūcijas atkal nostiprinājās vācbaltu muižniecība, landtāgs joprojām palika augstākā pašvaldības iestāde.
 
Revolūcijai bija arī pozitīvi rezultāti:
  1. carisms liberalizēja savu politiku, paplašinot ticības, apziņas un vārda brīvību, kā arī biedrošanās brīvību;
  2. Latviešu skolās atļāva vairāk lietot latviešu valodu;
  3. latviešu sociāldemokrātiju pasludināja par legālu partiju;
  4. tika atļauts veidot kooperācijas Baltijas guberņās;
  5. revolūcijas iespaidā izveidojās vairākas spilgtas latviešu inteliģences personības, kuras vēlāk kļuva par politiķiem un Latvijas valsts dibinātājiem.
 
Untitledgggg.jpg
1905. gada revolūcija - cilnis Brīvības piemineklī
 
Pēc revolūcijas tautas apziņā sāka nostiprināties nacionālā valstiskuma ideja, jo tieši revolūcijas laikā plašu atbalstu ieguva ideja par latviešu apdzīvoto zemju apvienošanos vienā administratīvā vienībā ar autonomijas tiesībām. Kaut gan jāmin, ka latviešu sociāldemokrāti Miķelis Valters un Ernests Rolavs jau 1903. g. izvirzīja ideju par Latvijas autonomijas nepieciešamību.
 
1881.g. Rīgā tikai apmēram 30 % iedzīvotāju bija latvieši, bet 1913. gadā jau 40%.
 
Pilsētās pieauga latvieši namīpašnieku skaits.
 
Režīma liberalizācijas rezultātā Krievijas Valsts domē deputātu vietas ieguva arī latvieši. 1. un 2. domē tika ievēlēti tādi latviešu deputāti kā J. Čakste, F. Grosvalds, F. Trasuns u.c.
 
Bet tā kā Cara režīms nebija apmierināts ar domes darbību, tad 3. un 4. domē latviešus pārstāvēja tikai divi deputāti. 4. domē tie bija J. Zālītis un J. Goldmanis.
 
Pēc revolūcijas cara valdība veicināja latviešu izceļošanu uz Krieviju, jauniešiem bija vieglāk iestāties Krievijas augstskolās, nekā Rīgas Politehnikumā.
 
Pēc revolūcijas pārmaiņas notika arī lauksaimniecībā. Izveidojās divas lauksaimniecības sabiedrības, kuras nodibināja savas lauksaimniecības skolas. Saimnieciskā augšupeja sekmēja izglītības un kultūras attīstību.
 
Pēc 1905. gada sākās arī Latgales atmoda. Vairākus gadus Latgale bija atšķirta no pārējās latviešu apdzīvotās teritorijas. Pēc pirmās Polijas dalīšanas to pievienoja Krievijas impērijai kā Pleskavas (vēlāk Vitebskas) guberņas sastāvdaļu. Atšķirībā no pārējiem Latvijas novadiem Latgalē bija liela poļu muižniecības un katoļu baznīcas ietekme. Saistība ar pārējo novadu latviešiem bija tikai etniskajā izcelsmē, folklorā un valodā (pastāvēja dialekta atšķirības).
 
Pārkrievošana Latgalē sākās agrāk nekā Kurzemē un Vidzemē. Skolās tika pārtraukta latviešu valodas mācīšana. Tika aizliegts iespiest latgaliešu grāmatas ar latīņu burtiem. Aizliegumu atcēla 1904. gadā.
 
1905. gada revolūcija deva impulsu Latgales atmodai. Sāka iznākt pirmais latgaliešu laikraksts "Gaisma", kas cīnījās pret pārpoļošanu. 1908. gadā sāka iznākt laikraksts "Dryva", kas īpaši uzsvēra, ka latgalieši, vidzemnieki un kurzemnieki ir viena tauta.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/a/af/1905_monument_Riga.JPG
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/a/a4/DSCF0807-pc-1905.png
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999.
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.