Teorija

20. gs. sākumā Baltijas guberņas ekonomiskā ziņā bija viens no attīstītākajiem rajoniem. Savukārt Latgale, kura ietilpa Vitebskas guberņā, ekonomiskās attīstības ziņā atpalika no Krievijas vidējā līmeņa.
 
Dzelzceļš
Nozīmīgas izmaiņas Latvijas ekonomikā radīja dzelzceļa būve, kas pavēra jaunas iespējas tirdzniecībai. Ciešāki kļuva sakari ne tikai starp valstīm, bet arī pilsētām. 2/3 Latvijas teritorijas pilsētu savienoja dzelzceļi. Dzelzceļa būve sekmēja ārējās un tranzīttirdzniecības attīstību. Pieauga ostu nozīme. Lielākās Baltijas guberņu ostas bija Rīga, Liepāja, Ventspils, Tallina un Pērnava. Rīga kļuva par lielāko Krievijas ostu, apsteidzot Pēterburgu.
  
3843321951_b.jpg
 
No Latvijas eksportēja linus, kaņepājus, labību, gaļu, sviestu, kokmateriālus. Savukārt Latvijā ieveda kokvilnu, kaučuku, akmeņogles, ražošanas iekārtas u.t.t.
 
Lauksaimniecība
Muižnieku saimniecībām piederēja apmēram puse zemes platību. Tās bija izveidojušās par lielām, modernām saimniecībām, kuras izmantoja algotu darbaspēku.
 
Arī zemnieku stāvoklis mainījās. Tie bija izpirkuši savas mājas, un to saimniecības lauksaimniecības produktu ražošanā konkurēja ar muižu saimniecībām.
 
Lauksaimniecības modernizācija izpaudās kā pāreja no graudaugu audzēšanas uz lopkopību (sevišķi – piena lopkopību).
 
govis.jpg
 
Plaši izplatīta un ienesīga lauksaimniecības nozare bija linu audzēšana.
 
Zemnieku izglītības līmenis Baltijas guberņās, attīstīta lauksaimniecības infrastruktūra, kā arī orientācija uz Rietumu pieredzi, ļāva Baltijas guberņu lauksaimniecībai kļūt par paraugu pārējās Krievijas lauksaimniecībai.
 
Tika lietots mākslīgais mēslojums, modernas lauksaimniecības mašīnas, tika veidotas jaunas augu šķirnes. Laukos tika izveidotas dažādas lauksaimniecības biedrības, kuras apmācīja un organizēja lauksaimniecības produktu ražotājus.
 
Jāpiemin, ka šajā laikā bija daudz bezzemnieku (60% no lauksaimniecībā nodarbinātajiem).
 
Rūpniecība
20. gs. sākumā turpināja strauji attīstīties rūpniecība. Pieauga gan uzņēmumu, gan strādnieku skaits. 1913. g. Latvijā nodarbināto strādnieku skaits sasniedza 160 000. Ārzemju uzņēmēji labprāt ieguldīja līdzekļus Baltijas guberņu rūpniecības attīstībā, jo, salīdzinot ar citiem Krievijas rajoniem, tur bija kvalificētāks un izglītotāks darbaspēks. Lasīt un rakstīt Krievijā vidēji prata 54%, bet Baltijas guberņās 82%.
 
Latviešu uzņēmējiem piederēja samērā neliela daļa rūpniecības uzņēmumu, pie tam nelieli. Lielākā uzņēmumu daļa piederēja vācbaltiešiem un Vācijas vāciešiem. Par lielākajiem rūpniecības centriem kļuva Rīga, Liepāja, Jelgava. Ražošana koncentrējās lielos uzņēmumos un produkciju galvenokārt ražoja Krievijas tirgum. Tikai aptuveni 1/3 palika vietējam tirgum vai eksportam uz ārzemēm.
 
Rūpniecībā nozīmīgu vietu ieņēma mašīnbūve un metālapstrāde. Darbojas kuģu būvētavas, vagonu un elektrotehniskās rūpnīcas. Rīga kļuva par vienu no lielākajiem Krievijas ķīmiskās rūpniecības centriem, kur atradās Krievijas uzņēmums „Provodņik”.
  
947450_BIG_1254292273.jpg
Gumijas izstrādājumu fabrika "Provodņik"
 

Baltijas guberņās bija attīstīta pārtikas un kokapstrādes rūpniecība.
 
Rūpniecības attīstība sekmēja Baltijas guberņu attīstību, tomēr tam bija arī negatīvas iezīmes. Krievijas impērijas intereses bija dominējošās, līdz ar to Baltijas guberņās tika ievestas gan izejvielas, gan rūpniecības iekārtas, gan darbaspēks.
 
Urbanizācija
Rūpniecības attīstība un lauku iedzīvotāju pārcelšanās uz pilsētām sekmēja urbanizāciju. 1914. g. Latvijas teritorijā pilsētnieku īpatsvars sasniedza 40% no iedzīvotāju kopskaita. Rīga, Liepāja, Jelgava un Daugavpils bija lielākās pilsētas.
 
Tilbergs_Rigas_osta.jpg
Rīgas osta 20. gs. sākumā
 
Salīdzinot ar 19. gs. bija samazinājies latviešu īpatsvars, jo no Krievijas guberņām notika liela iedzīvotāju migrācija.
 
Laukos lielākā daļa iedzīvotāju bija latvieši, kuri cēla mājas, atvēra uzņēmumus, tomēr tiesību ziņā viņi bija otrās šķiras pilsoņi. 4/5 iedzīvotāju formāli skaitījās zemnieki. Pilsētu pārvaldē vairums bija vācbaltiešu. Arī  arhitektūru un sadzīvi noteica vāciskās paražas.
Latgalē vairums iedzīvotāju bija krievi un ebreji. Krievu īpatsvars pieauga visā Baltijā, palielinājās arī citu tautību iedzīvotāju skaits – ebreju, poļu, baltkrievu, lietuviešu u.c.
 
Rīga
20. gs. sākumā Rīgā iedzīvotāju skaits strauji pieauga. No 1897. g. līdz 1913. g. par 88%, sasniedzot 482 000.
 
Rīga 20. gs. sākumā bija Baltijas lielākā pilsēta, kā arī rūpniecības, tirdzniecības un kultūras centrs.
 
Rīga bija kļuvusi par daudznacionālu pilsētu.
1913. g. Rīgā dzīvoja latvieši, krievi, vācieši, ebreji, poļi, lietuvieši u.c.
 
Vairums rīdzinieku bija protestanti (galvenokārt vācieši un latvieši).  Pie katoļiem piederēja daļa latviešu, lielākā daļa baltkrievu, kā arī poļi un lietuvieši. Krievi un daļa latviešu bija pareizticīgie, bet gandrīz visi ebreji – Mozus ticīgie.
 
1913. gadā 86% Rīgas iedzīvotāju prata rakstīt un lasīt.
 
42% no pilsētniekiem nestrādāja algotu darbu, 39% bija strādnieki, bet 16% - buržuāzija (īpašnieki, ierēdņi).
 
250px-Riga_panorama_from_pardauga.jpg
 
Vairums latviešu tika nodarbināti rūpniecībā un tirdzniecībā. Puse no visiem mājkalpotājiem Rīgā bija latvieši. Arī Rīgas namsaimnieku vidū bija daudz latviešu. Toties augstāko ierēdņu un brīvo profesiju pārstāvju vidū latvieši bija aptuveni 1/5. Tiem piederēja nelieli amatniecības un rūpniecības uzņēmumi.
 
Salīdzinājumā ar gadsimtu miju bija 3 reizes pieaudzis latviešu domnieku skaits Rīgas pārvaldē.
Svarīgi!
Latviešu valodu neoficiāli uzskatīja par trešo vietējo valodu, bet tai nebija tādas tiesības kā krievu un vācu valodai. Krievu valodai Rīgā bija oficiālas valsts valodas statuss, ar tās palīdzību centās realizēt rusifikāciju. Otra oficiālā valsts  valoda bija vācu valoda.
Salīdzinājumā ar gadsimtu miju vairāk kā divreiz bija pieaudzis krievu valodā runājošo skaits.
 
Salīdzinot ar 19. gs. 20. gs. sākumā biju samazinājies vāciešu īpatsvars pilsētas iedzīvotāju vidū. Tie galvenokārt bija inteliģences pārstāvji. Daļa no tiem bija rūpniecības, tirdzniecības, ierēdņi un brīvo profesiju pārstāvji, rantjē (personas, kuras pārtiek no ienākumiem, ko dod kapitāla procenti un vērtspapīri), pensionāri un skolēni. Rīgas namīpašnieku vidū aptuveni trešdaļa bija vāciešu. Bija arī rūpniecībā nodarbināti vācu strādnieki, bet visi bija augsti kvalificēti. Vāciešu skaits bija samazinājies Rīgas domē, tomēr pilsētas pašpārvaldē noteicēji bija vācieši.
 
Rīgas izskatā, tradīcijās, iedzīvotāju uzvedībā 20. gs. sākumā bija saglabājušies daudz vācisko elementu, tādēļ 20. gs. sākumā Rīgu sauca par „vācu pilsētu”.
 
Atsauce:
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001, 22.lp.
http://photo2.poga.lv/photos/0709/0918/skrunda/3843321951_b.jpg
http://www.makslasvesture.lv/images/c/cf/Tilbergs_Rigas_osta.jpg
http://www.zm.gov.lv/images_upl/govis.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/6/63/Riga_panorama_from_pardauga.jpg/250px-Riga_panorama_from_pardauga.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.
http://lv.wikipedia.org
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1.