Teorija

Jaunā strāva bija latviešu demokrātiskās inteliģences grupa 19. gadsimta beigās, kas izplatīja jaunu virzienu domāšanā un pasaules uztverē.
19. gadsimta beigās sociālā noslāņošanās radīja pretrunas starp turīgajiem un trūcīgajiem. Jaunlatvieši šajā laikā vairāk pievēršas kultūras sfērai un izglītībai, nevis sociālajai jomai. 19. gs. beigās rusifikācijas politikas rezultātā pastiprinājās opozīcija Krievijas carismam. No Rietumeiropas ieplūda jaunas idejas, piemēram, sociāldemokrātijas un marksisma idejas.
Marksisms bija vācu filozofa un ekonomista K. Marksa teorija par komunistisko sabiedrību, kura balstīta uz sociālo vienlīdzību un sabiedrisko īpašumu.
Gadsimtu mijā uzmanības centrā nonāca sociālie jautājumi.
 
19. gs. 90. gadu latviešu inteliģence apzinājās, ka tautiskās atmodas laikmeta jaunlatviešu idejas neatbilst jaunajiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, kuros:
  1. bija izaugušas pilsētās,
  2. attīstījās rūpnieciskā ražošana un tirdzniecība,
  3. latvieši vairs nebija viendabīga zemnieku tauta,
  4. bija radušies strādnieki, uzņēmēji, inteliģence un vidusšķira.
 
Par Jaunās strāvas aizsācēju var uzskatīt Eduardu Veidenbaumu. 1886. gadā deviņpadsmitgadīgais jauneklis sarakstīja rakstu „Gabals iz tautsaimniecības”, kurā popularizēja K. Marksa uzskatus.
 
fsdfd.jpg
Eduards Veidenbaums

Jaunās strāvas ideju attīstība rodama Tērbatā, kur 19.gs. 80. gados studēja vairāk nekā 200 latviešu.
1890. gadā students Aleksandrs Dauge nolasīja priekšlasījumu par vēstures gaitu no K. Marksa teorijas viedokļa. Vēlāk studenti sāka izdot rakstu krājumu „Pūrs”. Jaunstrāvnieki rīkoja „jautājumu vakarus”, kur notika ieinteresētas pārrunas par visdažādākajiem jautājumiem.
 
Rietumeiropā 19. gs. otrajā pusē ar sociālisma idejām aizrāvās galvenokārt izglītotie cilvēki, kuri saskatīja pastāvošo netaisnību un vēlējās uzlabot strādnieku dzīvi. Arī Latvijā interese par jauno virzienu vispirms radās literātu, studentu un ģimnāzistu vidē. Būdami Šveicē un Vācijā, latvieši tikās ar vācu sociāldemokrātijas vadītājiem, atveda no turienes sociālistisko literatūru.
 
Tā radās latviešu inteliģences grupa, kas izplatīja jaunu virzienu domāšanā un pasaules uztverē un kļuva pazīstama ar nosaukumu – Jaunā strāva.
 
Kustības piekritēji pulcējās ap avīzi „Dienas Lapa”. Aktīvākie jaunstrāvnieki bija Janis Jansons-Brauns, Jānis Pliekšāns (Rainis).
   
fg.jpg
Janis Jansons-Brauns
 
xxx.jpg
Rainis
 
Jaunstrāvnieki:
  1. sludināja brīvākus ētiskos principus,
  2. aizstāvēja sieviešu tiesības,
  3. popularizēja jaunākos zinātnes sasniegumus.
 
Daudzi jaunstrāvnieki kļuva par Marksa ideju piekritējiem. Jaunstrāvnieki bija pret carisko Krieviju. Savas idejas viņi izplatīja laikrakstā „Dienas Lapa”, kas sāka iznākt 1886. gadā.
Svarīgi!
Atšķirībā no jaunlatviešiem, Jaunās strāvas pārstāvji - Jānis Pliekšāns (Rainis), Jānis Jansons-Brauns, Pēteris Stučka, Miķelis Valters un citi - sāka paust nacionālpolitiskas un sociālpolitiskas idejas, kas pakāpeniski noformējās demokrātiskā ideoloģijā.
Jaunstrāvniekiem bija maza interese par nacionāliem jautājumiem vai par Latvijas autonomijas ideju.
 
Policija sāka jaunstrāvnieku vajāšanu, kad Rīgā pieauga strādnieku streiku kustība. Neskatoties uz to, ka jaunstrāvniekus vajāja valsts varas iestādes, viņu idejas izplatījās tautā.
 
1897. gadā notika plaši Jaunās strāvas dalībnieku aresti. Jaunā strāva pārstāja darboties pēc tam, kad varas iestādes apturēja "Dienas lapas" darbību, apcietināja lielāko jaunstrāvnieku aktīvistu daļu un izsūtīja tos trimdā.
 
Tomēr jaunlatviešu un jaunstrāvnieku idejas un darbība nepalika bez rezultāta. 19. gs. 90. g. strauji sāka veidoties Latvijas sabiedrības politiskā struktūra. Latvieši kā tauta sāka veidoties par moderno nāciju ar izteikti nacionālu kultūru un augošu pašapziņu. Šajā laikā dzima idejas un tika formulēti politiskie mērķi, kas pēc 1. pasaules kara noveda pie neatkarīgas, nacionālas Latvijas valsts nodibināšanas.
 
Rainis par Jauno strāvu (20.gs. 20. gadi)
"Jaunā strāva bija visaptveroša garīga kustība. (..) Es iedrošinos! Bija mans moto tanī straujā laikā un reizē arī visas Jaunās strāvas moto. Mēs jau gājām niknā un briesmu pilnā cīņā pret cara varas tumšo spēku. (..)
 
Tagad, pēc gariem trīsdesmit gadiem, atskatoties jāsaka: lai arī pēc radīšanas prieka bija garas ciešanas, tomēr panākta ir daļa no cerētā un cīnīto un vēl nepanākto daļu arī panāksim kopā ar nākošajām paaudzēm. Ir tomēr prieks dzīvot!"
 
Vēsturnieks F. Zālītis (1937)
"Jaunstrāvnieki atzina, ka līdzšinējais sievietes stāvoklis sabiedrībā ir ierobežots, un tāpēc prasīja pēc sieviešu tiesību paplašināšanas. Jaunstrāvnieki ļoti cildināja zinātni (..) sevišķu vērību piegrieza darvinismam (Angļa Čārlza Darvina (1809-1882) radītā teorija. Viņš apgalvoja, ka dzīvās būtnes veidojušās evolūcijas ceļā. Dabā pastāv dabiskā izlase – izdzīvo spēcīgākais un tas, kas spēj pielāgoties. Cilvēki esot cēlušies no pērtiķiem.). (..) Viņi centās latviešus iepazīstināt ar vēsturisko materiālismu, kas visas kultūras dzīves pamatā redz saimniecisko attīstību. Reliģiskos jautājumos liela jaunstrāvnieku daļa bija nonākusi pie pilnīgas dievības noliegšanas jeb ateisma. (..) Liela daļa no jaunstrāvniekiem kļuva par marksisma jeb sociālisma piekritējiem. (..) Marksisti neatzina arī tautības vērtību, tāpēc zobojās par tautas un dzimtenes mīlestību. Viņi teica, ka strādniekam neesot nekādas tēvzemes un ka viņš tātad esot „pasaules pilsonis”. Marksisti aicināja nevis vienas tautas dažādas šķiras draudzīgi sadarboties, bet gan dažādu zemju un tautu strādniekiem apvienoties cīņā pret darba devējiem jeb kapitālistiem."
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Ed_Veidenbaums.jpg
http://www.nmkk.lv/PubliskaPrieksmetuInformacijasApskate.aspx?ID=646510
http://www.satori.lv/uploads/image/rainisL.jpg