Teorija

19. gs. 50. gados latviešu inteliģence par savu mērķi uzskatīja latviešu atbrīvošanu no sociālā un nacionālā jūga. Cīņu par tautas ekonomiskajām, juridiskajām, politiskajām un patstāvīgas nacionālās kultūras tiesībām uzsāka nacionālā inteliģence - jaunlatvieši. 
Jaunlatvieši bija pirmās latviešu tautas atmodas intelektuāļi - progresīvās inteliģences kustība, kas darbojās 19. gadsimta 50. - 80. gados un kura galvenokārt cīnījās par latviešu nacionālās identitātes apzināšanu un saglabāšanu.
Jaunlatvieši darbojās kā tautas atmodas iedvesmotāji un cīnītāji par latviešu patstāvīgās kultūras tiesībām.
 
Tērbatas Universitātes latviešu studentu pulciņš
1855. gadā izveidojās Tērbatas Universitātes latviešu studentu pulciņš, kura kodolu veidoja Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un Juris Alunāns.
 
Tai laikā Tērbatā bija kādi 10-12 latviešu studenti, kas sevi uzskatīja par latviešiem. Viņi pulcējās latviešu vakaros un pārsprieda kārtējos sadzīves un zinātnes jautājumus. Šais vakaros gandrīz nekāda vērība neesot piegriezta dzejai un mākslai, vienīgi zinātnei un sabiedriskiem jautājumiem, kas tautiskās atmodas darbiniekiem bija sevišķi raksturīgi pašā pirmajā viņu darbības laikmetā.
 
aaaas.jpg
Krišjānis Valdemārs
 
adadsd.jpg
Krišjānis Barons
 
dadad.jpg
Juris Alunāns
 
Šie jaunieši veicināja latviešu kultūras attīstību. Rīgā kopš 1853. gada darbojās skolotāja Jura Caunītes vadītais pulciņš. Taču mēģinājumi apvienot vairākus nacionāli noskaņotus pulciņus Rīgā vienā biedrībā sākumā bija nesekmīgi.
 
Liela nozīme nacionālās kustības tapšanā bija laikrakstiem. Pirmais latviešu laikraksts, kam atļāva publicēt politiskās ziņas, bija „Mājas Viesis” (1856-1906). Tā redaktors Ansis Leitāns bija pirmais latvietis, kurš kļuva par latviešu laikraksta vadītāju. „Mājas Viesī” publicējās J. Caunītes Rīgas latviešu pulciņa un Tērbatas Universitātes latviešu studenti.
 
„Pēterburgas Avīzes”
Jaunlatviešu galvenais darbības lauks bija publicistika, kurai bija svarīga nozīme nācijas konsolidācijas procesā. Latviešu tautas vēsturiskajā cīņā pret Baltijas vāciešiem liela ietekme bija pirmajam jaunlaiku laikrakstam "Pēterburgas Avīzes".
"Pēterburgas Avīzes" bija galvenais jaunlatviešu preses izdevums, kas iznāca Pēterburgā no 1862. gada 26. jūlijā līdz 1865. gada jūnijam. Izdevējs bija Krišjānis Valdemārs. Sākotnēji avīzes redaktora pienākumus uzņēmās Juris Alunāns, bet vēlāk viņa vietu ieņēma Krišjānis Barons.
aas.jpg
„Pēterburgas Avīzes”
 
No 1862. gada līdz 1865. gadam K. Valdemārs un viņa domubiedri izdeva laikrakstu „Pēterburgas Avīzes” un tā satīriskos pielikumus „Dzirkstele” un „Zobugals”.
 
"Pēterburgas Avīzes" veidoja K. Valdemārs, J. Alunāns, K. Barons, J. Zvaigznīte, K. Biezbārdis un citi jaunlatvieši.
 
Šis jaunlatviešu izdevums Pēterburgā tika drukāts  vairākos tūkstošos eksemplāru, bet lasītāju skaits Baltijā bija vēl lielāks.
 
Laikraksts centās sniegt lasītājiem zināšanas, kuras tālu pārsniedz šaurās robežas, ko tautas izglītībai bija noteikuši baroni un mācītāji. Tas rakstīja par dabaszinātnēm, filozofiju, vēsturi, pasaules politiku. Plaša vieta tika atvēlēta latviešu valodas, kultūras, izglītības jautājumiem.
 
Laikraksta saturam raksturīga nacionāla ievirze.
 
"Pēterburgas Avīzes" lasītājos veidoja pārliecību, ka latviešu tautas nākotnes pamatā ir:
  1. izglītība,
  2. lepnums par piederību savai tautai,
  3. pilnvērtīgas latviešu valodas izkopšana un nacionālās literatūras radīšana,
  4. rosīga saimnieciskā darbība.
 
Taču jaunlatviešu kustība "Pēterburgas Avīzes" posmā vēl nevarēja saukt par tautas kustību. Kustības pirmais gadu desmits, 1855.-1865. gads, pagāja literārās cīņas starp latvju pirmo inteliģenci, kas dzīvoja svešumā, un Baltijas feodālās iekārtas aizstāvjiem. Sabiedrības atsaucība jaunajiem centieniem bija visai liela, lai gan tā vēl neparādījās organizētā veidā.
 
19. gs. 60. gadu beigas - 90. gadu sākums
Ar 1868. gadu sākās jaunlatviešu kustības jauns posms, kas turpinājās līdz 90. gadu sākumam. 
 
Par jaunlatviešu darbības centru kļuva Rīga.
 
Izmantojot cara valdības doto atļauju dibināt latviešu komiteju ziedojumu vākšanai Igaunijas bada cietējiem, tika izstrādāti Rīgas Latviešu biedrības statūti. 1868. gada 24. oktobrī tie tika arī apstiprināti. Jaunizveidotā organizācija tiecās pārstāvēt un vienot latviešu tautu.
 
1869. gadā sāka iznākt laikraksts „Baltijas Vēstnesis”. Šis izdevums bija saistīts ar jaunizveidoto Rīgas Latviešu biedrību, tas orientējās uz inteliģenci un saimnieciski aktīvajiem latviešiem.
 
Latviešu nacionālās kustības priekšgalā nostājās jauna politiķu paaudze – Bernhards Dīriķis, Jānis Baumanis, Rihards Tomsons. Par spožāko jaunlatviešu ideju paudēju kļuva Atis Kronvalds.
 
aasdf.jpg
Atis Kronvalds
 
Svarīgi!
19. gadsimta 70. gadi bija jaunlatviešu kustības uzplaukuma laiks.
Rīgas Latviešu biedrība rīkoja plašus masu pasākumus, latviešu izglītības darbinieku un zemkopju konferences. Nacionāli domājoši skolotāji pārrunāja, ko mācīt skolēniem, iestājās par to, lai mācības noritētu latviešu valodā un vērsās pret miesas sodiem skolās.
 
Rīgas Latviešu biedrība raudzījās, lai latviešu valodā izdotu grāmatas. Pēc Krišjāņa Barona, Friča Brīvzemnieka un citu jaunlatviešu ierosinājuma sāka folkloras vākšanu, kurā iesaistījās daudz cilvēku.
 
1888. gadā iznāca Andreja Pumpura eposs „Lāčplēsis”.
 
Tajā ar literāru tēlu palīdzību atainojās jaunlatviešu priekšstati par laimīgo tautas pagātni pirms vācu bruņinieku iebrukuma. Nereti gan pagātne tika pārāk idealizēta. Par svarīgu uzdevumu jaunlatvieši uzskatīja latviešu valodas attīstības veicināšanu. J. Alunāns un A. Kronvalds ieviesa latviešu valodā jaunus vārdus, pilnveidojot pareizrakstību.
 
Rīgas Latviešu biedrībā sāka darboties latviešu teātris Ādolfa Alunāna vadībā. Viņš sarakstīja pirmo latviešu oriģināllugu „Pašu audzināts”.
 
Aktīvi darbojās latviešu komponisti – Kārlis Baumanis, Jānis Cimze, Andrejs Jurjāns, Jāzeps Vītols, Ernsts Vīgners.
 
sfdf.jpg
VII Vispārējie latviešu Dziesmu svētki Esplanādē
 
1.jpg
I Vispārīgo latviešu Dziedāšanas svētku estrāde Rīgā, Ķeizardārzā (Viesturdārzā)
 
Svarīgi!
1873. gadā no 26. līdz 29. jūnijam Rīgā notika Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki, kuros piedalījās 47 kori.
Svētkus organizēja Rīgas Latviešu biedrība, no kuras sākās Dziesmusvētku dalībnieku gājiens. Uz svētkiem no laukiem bija ieradušies apmēram 20 000 zemnieku. Tā aizsākās tradīcija, kura Latvijā dzīvo vēl šodien.
 
Nacionālās kustības celmlauži K. Valdemārs un K. Barons tolaik dzīvoja Krievijā un lielā mērā bija atrauti no notikumiem Latvijā.
 
Viņi prata pulcināt ap sevi citus Maskavas latviešu inteliģentus, sanākdami latviešu vakaros gan K.Valdemāra, gan F.Brīvzemnieka dzīvoklī.
 
K.Valdemāra ierosmē intensīvu folklorista zinātnieka darbu iesāka F.Brīvzemnieks. Folklorista darbam pievērsās arī K.Barons, sākās viņa mūža darbs, krājot un kārtojot latviešu tautas dziesmas.
 
Vēlākie notikumi parādīja, ka, cīnoties ar reakcionāro Baltijas vācietību, jaunlatvieši īsti nenovērtēja pārkrievošanas draudus.
 
1882. – 1883. gadā cariskā valdība nosūtīja uz Baltijas guberņām senatora Nikolaja Manseina revīziju. Sekoja pārkrievošanas vilnis. Par mācību valodu skolās kļuva krievu valoda. Par dzimtās valodas lietošanu skolēnus sodīja. Vācu ierēdņus pamazām aizstāja ar krievu ierēdņiem. Krievu valoda bija obligāti jālieto valsts iestādēs un tiesās.
 
Jaunlatviešu kustība trīsdesmit gadu pastāvēšanas laikā kļuva par plašu nacionālās atbrīvošanās kustību, kuru vadīja nacionālā inteliģence. Jaunlatvieši veicināja latviešu tautas tapšanu par nāciju.
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Kr_Valdemars.jpg
http://talsi.case.lv/upload_pic/Muzejs/barons.JPG
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/4/4a/Alunans_Juris.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/thumb/4/40/Peterburgas_Avizes.JPG/250px-Peterburgas_Avizes.JPG
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Kronvalds.jpg
http://www.arhivi.lv/index.php?&1560
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.