Livonijas ordenis jeb Svētās Marijas Vācu Nama Jeruzalemē brālība Livonijā bija Vācu ordeņa atzars Livonijā, kas izveidojās pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Saules kaujā 1236. gadā.
Livonijas ordeņa valsts bija sadalīta apmēram 40 apgabalos, kurus pārvaldīja komturi un fogti.
Komturs – ordeņa bruņinieks, kam uzticēts kāda novada pārvaldnieka amats.
Fogts – zemeskunga iecelts kāda novada pārvaldnieks, kurš arī sprieda tiesu.
Fogts – zemeskunga iecelts kāda novada pārvaldnieks, kurš arī sprieda tiesu.
Attēlā: Kartē nosaukumi un atzīmes ilustrē, kur bija izvietotas komturejas un to centri - pilis Livonijas teritorijā. Komturejas izvietoja militāri svarīgās vietās
Augstākās ordeņa amatpersonas veidoja kapitulu – ordeņa amatpersonu sapulci, kura vēlāk ieguva tiesības vēlēt mestru. Pavisam kapitulā bija 20-40 komturu un fogtu. Kapituls sanāca vienu vai divas reizes gadā, un tajā ordeņa amatpersonas atskaitījās par paveikto un sniedza pārskatu par saimniecisko darbību, tika ievēlētas vai pārvēlētas, kā arī uzņēma jaunus brāļus un izšķīra strīdus.
Livonijas ordeņa un tā valsts priekšgalā atradās uz mūžu ievēlētā amatpersona – mestrs, kas bija pakļauts Vācu ordeņa virsmestram.
Livonijas ordeņa un tā valsts priekšgalā atradās uz mūžu ievēlētā amatpersona – mestrs, kas bija pakļauts Vācu ordeņa virsmestram.
Livonijas ordeņa mestra rezidence atradās Cēsīs un Rīgā.
Jau 13. gs. iedegās konflikts par varu Rīgā starp Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapu un pilsētniekiem; tā rezultātā 13. gs. beigās senākā Livonijas ordeņa pils Rīgā tika nodedzināta.
Attēlā: Viens no ievērojamākiem Livonijas ordeņa mestriem - Volters fon Pletenbergs. Viņa skulptūra kādreiz atradās Kalkūnes muižā.
Mestra pienākums bija vadīt un pārraudzīt ordeņa valsti kopumā, kā arī:
- kā ordeņa karaspēka vadītājs viņš organizēja karagājienus vai zemes aizsardzību pret ienaidniekiem, raudzījās, lai ordeņa karspēkam būtu ieroči un pārtika;
- viņam bija jāpārrauga gan komturu un fogtu darbība, gan arī pārējo brāļu audzināšana kristīgā garā un jālūkojas, lai tiktu svinēti baznīcas svētki un svētdienas;
- mestrs pārstāvēja Livonijas ordeni Vācu ordeņa augstāko amatpersonu sanāksmē, kā arī piedalījās Vācu ordeņa virsmestra un citu augstāko amatpersonu vēlēšanās.
Sākot ar 15. gs., Livonijas ordenis pats izraudzījās mestra kandidātus.
Savus izdotos dokumentus mestrs apzīmogoja ar zīmogu, ko iespieda sarkanā vaskā. Zīmogs toreiz kalpoja kā paraksts mūsdienās.
Attēlā: Livonijas ordeņa (tolaik vēl - Zobenbrāļu ordeņa) mestra Folkvīna zīmogs.
Folkvīns bija Livonijas ordeņa mestrs 13. gs. pirmajā pusē.
Mestra vietnieku sauca par landmaršalu. Viņa galvenais uzdevums bija pārzināt kara lietas un mestra prombūtnes laikā komandēt karaspēku. Mestra nāves gadījumā landmaršals uzņēmās mestra pienākumus līdz jaunā mestra ievēlēšanai. Dokumentus apzīmogoja ar zīmogu, ko iespieda zaļā vaskā.
Landmaršala rezidence atradās Siguldā.
Attēlā: Siguldas ordeņa pils, celta 13. gadsimtā; to sagrāva 16. gs. - Livonijas kara laikā.
Komturus un fogtus amatā iecēla vai atcēla mestrs. Viņi dzīvoja kopā ar pārējiem ordeņbrāļiem pilīs. Vienā pilī dzīvojošo brāļu kopumu dēvēja par konventu.
Livonijas ordenis sastāvēja no brāļiem bruņiniekiem un brāļiem priesteriem.
To dzīvi organizēja ordeņa statūti.
Komtura vai fogta vadībā ordeņbrāļi cēla, nocietināja un uzturēja kārtībā pilis.
Komtura vai fogta vadībā ordeņbrāļi cēla, nocietināja un uzturēja kārtībā pilis.
Komturi un fogti bija sava novada zemnieku augstākie kungi un kopā ar pilī dzīvojošiem brāļiem ievāca no zemniekiem nodevas. Ordenis vajadzības gadījumā varēja iesaukt zemessardzē arī vietējos iedzīvotājus - zemniekus.
Attēlā: Ordeņa brāļu ikdiena - maltīte. Mūsdienu rekonstrukcija Siguldas pilī.
Pie daudzām pilīm bija izveidotas savas saimniecības. To raža papildināja ordeņa ienākumus un tika arī pārdota.
Komturejas un fogtejas vēl bija sadalītas draudžu novados. Katrā šādā novadā bija baznīca ar priesteri.
Pie ordeņa pilīm Kuldīgā, Cēsīs, Aizputē, Valmierā un Ventspilī ar laiku izveidojās pilsētas. Tajās dzīvoja amatnieki un tirgotāji.
Attēlā: Atjaunotā Livonijas ordeņa pils Ventspilī.
Skats no augšas ļauj saprast viduslaiku nocietinātās pils uzbūvi, - tās bija kastellas tipa pilis - noslēgti cietokšņi.
Livonijas ordeņa brāļu bruņinieku uzdevumi:
- piespiest kristīties vēl nekristītos zemgaļus un kuršus,
- pārvaldīt ordenim piederošās iekarotās zemes,
- aizstāvēt jau iekarotās zemes pret ienaidniekiem.
Brāļi bruņinieki bija karavīri, kuri karaspēkā veidoja smago kavalēriju. Tieši bruņās tērptu jātnieku kara prasme viduslaikos parasti izšķīra kaujas iznākumu.
Attēlā: Livonijas ordeņa bruņinieks uz zirga.
Bruņinieki bija solījušies ne tikai karot, bet arī dzīvot nabadzībā, šķīstībā un paklausībā.
Ordeņbrāļu sadzīvē valdīja stingra disciplīna – regulāras lūgšanas un kara vingrinājumi, askētisks (ļoti vienkāršs) apģērbs un uzturs, atturēšanās no izpriecām.
Ordeņa statūtos bija uzsvērts, ka ordeņbrāļiem jāguļ apģērbtiem, un viņi nedrīkstēja sarunāties, telpai naktī jābūt apgaismotai, nedrīkst aizslēgt durvis.
Brāļi pat pili nedrīkstēja atstāt bez komtura atļaujas.
Par statūtu pārkāpšanu bija paredzēti lielāki un mazāki sodi – brīdinājumi un ieslodzīšana.
Izslēgšana no ordeņa un mūža ieslodzījums draudēja par pašu smagāko noziegumu – patvaļīgu bēgšanu no kaujas lauka.
Ordeņbrāļu ārējā pazīšanās zīme bija balts apmetnis ar melnu krustu.
Attēlā: Livonijas ordeņa karoga abās pusēs redzams ordeņa ģerbonis ar melnu krustu, vienā karoga pusē attēlota Sv. Marija, otrā - ordeņa brālis.
Brāļu priesteru uzdevums bija noturēt dievkalpojumus, skaidrot un mācīt Dieva vārdus.
Konventā, kā sauca pilī dzīvojošos brāļus kopā ar viņu pavēlnieku komturu vai fogtu, pastāvīgi dzīvoja un saimniekoja vismaz tik brāļu, cik Jēzum Kristum bija mācekļi, tātad - 12.
Bija arī pusbrāļi jeb pelēči (viņi nēsāja pelēkus apmetņus). Pusbrāļi veica dažādus saimnieciskos darbus, piemēram, bija kurpnieki, kalēji, melderi. Tie bija vīri, kas atteicās no personiskā īpašuma un zvērēja kalpot ordenim, taču neuzņēmās šķīstības zvērestu. Pusbrāļi un viņu ģimenes atradās ordeņa uzturā. Kara gadījumā viņi ņēma rokās zobenu, bet miera laikā pildīja dažādus amatus.
Bija arī pusbrāļi jeb pelēči (viņi nēsāja pelēkus apmetņus). Pusbrāļi veica dažādus saimnieciskos darbus, piemēram, bija kurpnieki, kalēji, melderi. Tie bija vīri, kas atteicās no personiskā īpašuma un zvērēja kalpot ordenim, taču neuzņēmās šķīstības zvērestu. Pusbrāļi un viņu ģimenes atradās ordeņa uzturā. Kara gadījumā viņi ņēma rokās zobenu, bet miera laikā pildīja dažādus amatus.