13. gs. beigās, gandrīz pēc simts gadus ilgušām cīņām, krusta karotāji bija pakļāvuši tagadējo Latvijas teritoriju un citas Baltijas jūras austrumu piekrastes zemes.
Iekarotās lībiešu jeb līvu, latgaļu, kuršu, zemgaļu, sēļu un igauņu zemes sāka dēvēt par Livoniju.
Latvijas un Igaunijas vēsture viduslaikos ir Livonijas vēsture.
Attēlā: Senākā - 15. gs. Livonijas karte.
Svarīgi!
Livonija (viduslaiku latīņu valodā Livoniae; vācu valodā - Livland - līvu zeme) jeb Māras zeme (latīniski: Terra Mariana) bija viduslaiku mazvalstiņu konfederācija jeb savienība, ko izveidoja katoļu baznīcas institūcijas - bīskapijas un ordenis - iekarotajās Baltijas zemēs mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā. Livonija pastāvēja no 13. gs. līdz 16. gs. otrajai pusei.
Livonijas valstis bija Romas pāvesta vai Vācu nācijas Sv. Romas impērijas imperatora vasaļvalstis, bet uz vietas faktiski dominēja Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskapija.
Livonijā izveidojās piecas valstiņas.
Lielākā un spēcīgākā no valstīm bija Livonijas ordeņa valsts, kas aptvēra kuršu, zemgaļu, latgaļu un igauņu zemes un pēc platības bija pat nedaudz lielāka par mūsdienu Latvijas valsts teritoriju. (Pēti karti!)
Otra lielākā un ietekmīgākā Livonijas sastāvdaļa bija Rīgas arhibīskapija.
Vēl bija Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapijas. (Atrodi nosauktās valstiņas kartē!)
Fakti par Livonijas veidošanos:
- 1186. g. izveidojās Ikšķiles bīskapija.
- 1201. g. Ikšķiles bīskapija kļuva par Rīgas bīskapiju.
- 1202. g. izveidojās Zobenbrāļu ordenis.
- 1217. g. izveidojās Sāmsalas - Vīkas bīskapija.
- 1224. g. izveidojās Tartu bīskapija.
- 1234. g. izveidojās Kurzemes bīskapija.
- 1237. g. Vācu ordeņa Livonijā jeb Livonijas ordeņa izveide.
- 1245. - 1255. g. izveidojās Rīgas arhibīskapija.
- 1346. g. Livonijas ordenis no Dānijas ieguva Ziemeļigauniju
Attēlā: Mūsdienās Cēsīs - Livonijas svētku epizode.
Livonijas valstiņu vadītājus – mestrus, arhibīskapu un bīskapus – dēvēja par zemeskungiem.
Savukārt virskungi jeb paši augstākie kungi šīm valstiņām formāli bija Romas pāvests un Vācijas ķeizars, tomēr viņu ietekmi Livonijā īpaši nejuta.
Livonijas ordeņa valsts bija sadalīta apmēram 40 apgabalos, kurus pārvaldīja komturi un fogti.
Komturs – ordeņa bruņinieks, kam uzticēts kāda novada pārvaldnieka amats.
Fogts – zemeskunga iecelts kāda novada pārvaldnieks, kurš arī sprieda tiesu.
Fogts – zemeskunga iecelts kāda novada pārvaldnieks, kurš arī sprieda tiesu.
Komturejas (teritoriālas vienības - apgabali) bija izvietotas militāri svarīgās vietās, to centros galvenās būves - nocietinātas pilis.
Attēlā: Livonijas ordeņa mestra rezidence - Cēsu pils.
Tā sagrauta karos. Mūsdienās saglabājušās pils drupas arī ir iespaidīgas (skat. attēlu zemāk), bet pils makets ļauj spriest, kāda bija Cēsu pils viduslaikos.
Svarīgi!
Mestrs bija uz mūžu Livonijas ordeņa un tā valsts priekšgalā ievēlētā amatpersona.
Livonijas ordeņa mestrs bija pakļauts Vācu ordeņa virsmestram.
Livonijas ordeņa mestra rezidence atradās Cēsīs un Rīgā (Rīgas pils).
Mestrs iecēla amatā vai atcēla no amata komturus un fogtus. Viņi dzīvoja kopā ar pārējiem ordeņbrāļiem pilīs.
Attēlā: Tā izskatījusies Livonijas ordeņa mestra zāle Cēsu pilī viduslaikos.
Komtura vai fogta vadībā ordeņbrāļi cēla, nocietināja un uzturēja kārtībā pilis.
Komturi un fogti bija sava novada zemnieku augstākie kungi un kopā ar pilī dzīvojošiem brāļiem ievāca no zemniekiem nodevas.
Pie daudzām pilīm bija izveidotas savas saimniecības.
Pie ordeņa pilīm Kuldīgā, Cēsīs, Aizputē, Valmierā un Ventspilī ar laiku izveidojās pilsētas. Tajās dzīvoja amatnieki un tirgotāji.
Attēlā: Cēsu viduslaiku pils mūsdienās.
15. gadsimta sākumā pirmo reizi tika sasaukta Livonijas valstiņu kārtu sanāksme - landtāgs, kurā bija pārstāvēta augstākā garīdzniecība, Livonijas ordeņa vadība, kā arī vasaļi (viduslaiku feodāļi, kas bija atkarīgi no cita, varenāka feodāļa) un pilsētnieki. Taču landtāgi sanāca neregulāri un pieņemtajiem lēmumiem nebija lielas ietekmes, jo to izpilde netika kontrolēta.
Livonijas iedzīvotāju vairākumam - vietējo tautību zemniekiem - nebija nekādu politisko tiesību, un viņu intereses landtāgā nebija pārstāvētas.
Viņi dzīvoja galvenokārt viensētās, apstrādāja un kopa zemi, bet daļu iegūtās ražas atdeva zemeskungiem.
Attēlā: Tā viduslaikos varēja izskatīties vienkāršie ļaudis.
Viduslaiku Livonijā bija apmēram 20 pilsētas.
Lielākā Livonijas pilsēta bija Rīga. (Skat. 5. tēmu.) Par Rīgas nozīmi un ietekmi liecināja arī fakts, ka kopš 15. gs. Rīga kala pati savu naudu.
Livonija beidza pastāvēt 16. gs. - Livonijas kara rezultātā.