Viduslaiku Livonija, kuras robežas gandrīz precīzi sakrita ar mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritoriju, sastāvēja no piecām valstiņām.
Attēlā: Livonijas valstiņas un robeža (melnā krāsā) ar kaimiņu zemēm.
Livonijas valstiņu priekšgalā atradās dažādi valdnieki – bīskapi (Rīgas arhibīskaps, Tērbatas, Sāmsalas-Vīkas un Kurzemes bīskapi) un Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs. Viņus visus sauca par zemeskungiem.
Vienīgi baznīcas lietās Livonijas bīskapi bija pakļauti Rīgas arhibīskapam, bet citādi savās teritorijās viņi valdīja kā patstāvīgi valdnieki.
Vācu ordeņa Livonijas zemes mestrs arī nebija atkarīgs no Rīgas arhibīskapa, bet ordeņa ietvaros baudīja lielu patstāvību un viņa darbošanās Livonijā netika īpaši ierobežota.
Attēlā: 16. gadsimta karte "Eiropa - pasaules karaliene".
Viduslaiku Livonija, neraugoties uz tās sadrumstalotību, Eiropā uzskatīta par nozīmīgu valsti, kā to apliecina karte. Livonija redzama labajā kartes pusē lejasdaļā.
Arī Livonijas iedzīvotāji, par spīti tās sadrumstalotībai, izjuta ne tikai saistību ar kādu no minētajām valstiņām, bet arī piederību visai zemei kopumā.
Tas radīja nepieciešamību izveidot tādu pārstāvniecību, kas risinātu visas Livonijas kopīgās problēmas – kara un miera, strīdu izšķiršanas, naudas apgrozības, tirdzniecības un citus jautājumus.
Svarīgi!
Ap 1420. gadu pirmo reizi tika sasaukta kārtu sanāksme – Livonijas landtāgs.
Attēlā: Livonijas kārtu sabiedrība un landtāgu sanākšanas vietas.
Landtāgu norises vieta tika izraudzīta tā, lai sanāksmes dalībniekiem būtu aptuveni līdzīgas iespējas tur nokļūt, tādēļ landtāgi tika sasaukti kādā no Livonijas vidusdaļas pilsētām: Valkā, Valmierā vai Cēsīs, daži landtāgi sanāca arī Rīgā, Pērnavā un Vīlandē.
Turpmāk landtāgos vienkopus tika pulcināti visu piecu Livonijas valstiņu kārtu pārstāvji:
- augstākā garīdzniecība,
- Livonijas ordeņa vadība,
- vasaļi,
- pilsētnieki.
Landtāgus pēc savstarpējās vienošanās ierosināja sasaukt ietekmīgākie zemeskungi, visbiežāk - Rīgas arhibīskaps, retāk - Livonijas ordeņa mestrs.
Landtāgu parasti arī atklāja un tā sēdes vadīja Rīgas arhibīskaps, reizēm - ordeņa mestrs.
Attēlā: Valmieras Svētā Sīmaņa baznīca.Tā uzbūvēta jau 13. gadsimtā, vairākkārt nopostīta un atjaunota.
Tā kā uz landtāgiem ieradās salīdzinoši liels skaits dalībnieku, bet mazpilsētās, piemēram, Valkā, Valmierā, Cēsīs bija grūti atrast telpas kopējo sēžu noturēšanai, tad landtāgu sēdes notika baznīcās, pilīs, rātsnamos un citās lielās ēkās.
1422. gadā landtāgā Valkā tika nolemts, ka turpmāk sanāksmes notiks reizi gadā, taču praksē tas netika ievērots. Landtāgi sanāca neregulāri un atkarībā no nepieciešamības – reizēm viena gada laikā tika sasauktas pat vairākas sanāksmes, bet citkārt landtāgs nesanāca vairākus gadus.
Landtāgos tika apspriesti dažādi jautājumi.
Piemēram, 1424. gadā Valkā sanākušajā landtāgā tika panākta vienošanās par vienotu naudas sistēmu Livonijā.
Attēlā: 15. gadsimta pirmās puses nauda - Rīgas šiliņš.
Rīgas monētu kaltuvē Livonijas šiliņus un feniņus kala kopš 15. gadsimta sākuma.
Savukārt, 1435. gadā Valkas landtāgā izdevās atrisināt Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa ieilgušo konfliktu un panākt vienošanos, ka turpmākajos sešos gados savstarpēji strīdi jāatrisina tiesas ceļā.
Tādējādi uzskatāmi izpaudās centieni saglabāt Livonijas vienotību.
Landtāgu atklāja un tā sēdes vadīja Rīgas arhibīskaps, reizēm mestrs.
Landtāgs ilga vairākas dienas. Notika gan kopējas sēdes, kurās piedalījās visi sanāksmes dalībnieki, gan konsultācijas lielākās un mazākās grupās. Lēmumus varēja pieņemt tikai vienbalsīgi.
Landtāga beigās pieņemtie lēmumi tika uzrakstīti uz pergamenta un apstiprināti ar zīmogiem.
Landtāga beigās pieņemtie lēmumi tika uzrakstīti uz pergamenta un apstiprināti ar zīmogiem.
Attēlā: Pērnavas komtura (15. gadsimts) zīmogs.
Runāts un spriests landtāgos tika daudz, taču lielas ietekmes visas Livonijas kārtu sanāksmei tomēr nebija.
Tā kā nebija izlemts, kas pārraudzīs un kontrolēs pieņemto lēmumu īstenošanu, to ievērošana bija atkarīga vienīgi no landtāga dalībnieku labās gribas.
Līdz ar to liela daļa landtāga lēmumu tā arī palika tikai uz pergamenta.
Tomēr landtāgs vienoja visas Livonijas valstiņas, tādēļ šādas kārtu sanāksmes pastāvēšana arī ļauj runāt par Livoniju kā par vienotu teritoriju.