Teorija

Livonijas ordenis
 
Livonijas ordenis jeb Svētās Marijas Vācu Nama Jeruzalemē brālība Livonijā bija Vācu ordeņa atzars Livonijā, kas izveidojās pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Saules kaujā 1236. gadā.
 
Tas vienlaikus bija bruņinieku un mūku ordenis, kura uzdevums bija:
1) piespiest kristīties vēl nekristītos zemgaļus un kuršus,
2) pārvaldīt ordenim piederošās iekarotās zemes,
3) aizstāvēt jau iekarotās zemes pret ienaidniekiem.

Livonijas ordenis sastāvēja no:
1) brāļiem bruņiniekiem,
2) brāļiem priesteriem.
 
To dzīvi organizēja ordeņa statūti.
gerbonis.bmpLivonijas ordeņa ģerbonis
Brāļi bruņinieki bija karavīri, kuri karaspēkā veidoja smago kavalēriju. Tieši bruņās tērptu jātnieku kara prasme viduslaikos parasti izšķīra kaujas iznākumu. Viņi bija solījušies ne tikai karot, bet arī dzīvot nabadzībā, šķīstībā un paklausībā. Ordeņbrāļu sadzīvē valdīja stingra disciplīna – regulāras lūgšanas un kara vingrinājumi, askētisks apģērbs un uzturs, atturēšanās no izpriecām. Brāļi pat pili nedrīkstēja atstāt bez komtura atļaujas. Par statūtu pārkāpšanu bija paredzēti lielāki un mazāki sodi – brīdinājumi un ieslodzīšana. Izslēgšana no ordeņa un mūža ieslodzījums draudēja par pašu smagāko noziegumu – patvaļīgu bēgšanu no kaujas lauka. Ordeņa statūtos bija uzsvērts, ka ordeņbrāļiem jāguļ apģērbtiem, un viņi nedrīkstēja sarunāties, telpai naktī jābūt apgaismotai, nedrīkst aizslēgt durvis.
Ārējā pazīšanās zīme bija balts apmetnis ar melnu krustu.
Brāļu priesteru uzdevums bija noturēt dievkalpojumus,
skaidrot un mācīt Dieva vārdus. Ordeņbrāļi dzīvoja ordeņa pilīs. Konventā, kā sauca pilī dzīvojošos brāļu kopā ar viņu pavēlnieku komturu vai fogtu, pastāvīgi dzīvoja un saimniekoja vismaz tik brāļu, cik Jēzum Kristum bija mācekļi, tātad 12.
Pusbrāļi veica dažādus saimnieciskos darbus, piemēram, bija kurpnieki, kalēji, melderi. Viņi nēsāja pelēkus apmetņus. Tie bija vīri, kas atteicās no personiskā īpašuma un zvērēja kalpot ordenim, taču neuzņēmās šķīstības zvērestu. Viņi un viņa ģimene atradās ordeņa uzturā. Kara gadījumā tā sauktie pelēči ņēma rokās zobenu, bet miera laikā pildīja dažādus amatus.
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Liiviordu.gif
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.