Teorija

Rīgas iedzīvotāji un pārvalde
Rīgas iedzīvotāji
Svarīgi!
Kopš 13. gadsimta viena daļa Rīgas iedzīvotāju bija vācieši. Viņi sarunājās un veica darījumus viduslejas vācu valodā, bet dievkalpojumos lietoja latīņu valodu. Otra daļa rīdzinieku bija nevāci – galvenokārt lībieši, kurši un zemgaļi, kuri laika gaitā sāka sevi apzināties par latviešiem.
Jau 13.gs. Rīgā izveidojās krievu tirgotāju apmetne jeb sēta. Rīgā uzturējās arī no citām zemēm iebraukušie tirgotāji, kuri pēc darījumu nokārtošanas Rīgu atstāja.
Sākotnēji starp vāciem un nevāciem Rīgā nebija būtiskas atšķirības – atkarībā no rocības katrs drīkstēja nodarboties ar tirdzniecību vai kādu no amatiem, tomēr vācieši atradās izdevīgākās pozīcijās:
1) viņi nāca no zemēm, kur jau vairākus gadsimtus bija uzkrājusies pieredze amatniecībā un tirdzniecībā,
2) viņiem bija sakari ar Rietumeiropas tirgotājiem un naudas līdzekļi.
 
DSC_9425.JPG 
Vecākais Rīgas pilsētas zīmogs ar senāko pilsētas ģērboni
Ikviens brīvais pilsētas iedzīvotājs, kurš varēja sev nodrošināt tā saukto pilsoņa iztiku, bija piederīgs pilsētas kopienai. Tas nozīmēja, ka, nodarbojoties ar tirdzniecību vai amatniecību, viņš varēja nopelnīt pietiekami, lai samaksātu pilsoņa nodokli. Bagātākajiem pilsētniekiem Rīgā piederēja gruntsgabali un ēkas. Atšķirībā no daudzām Rietumeiropas pilsētām, no kuriem nāca ieceļotāji Livonijā, Rīgā pilsoņu tiesības varēja iegūt arī cilvēki, kam nepiederēja nekustamais īpašums. Taču ikvienam pilsonim bija jābūt spējīgam patstāvīgi saimniekot un uzturēt savu pavardu. Zeļļi, mācekļi vai vienkāršie kalpotāji un strādnieki piederēja pie iedzīvotājiem, uz kuriem pilsoņu tiesības neattiecās, jo viņi šo nodokli nebija spējīgi samaksāt.
  
Rīgas pārvalde
Svarīgi!
Rīgas pilsētu pārvaldīja rāte. Vēstures avotos tā pirmo reizi pieminēta 1226. gadā. Rāti ievēlēja Rīgas pilsoņi. Sākotnēji tajā tika ievēlēti 12 rātskungi, ar laiku viņu skaits pieauga līdz 20.
Rātei piederēja tiesas un likumdošanas vara, tā raudzījās, lai tiesas spriedumi tiktu izpildīti. Pilsoņi ievēlēja īpašu tiesnesi jeb fogtu, kurš kopā ar diviem rātskungiem sprieda tiesu.
 
Rāte:
1) pārzināja pilsētas finanses, ārējos sakarus un aizsardzību,
2) apstiprināja cunfšu un ģilžu statūtus,
3) uzraudzīja tirgu, jo tirdzniecība bija atļauta noteiktās vietās un laikā,
4) pārbaudīja un apstiprināja svara un mēra paraugus,
5) rūpējās arī par pilsētnieku drošību – izstrādāja ugunsdrošības noteikumus un uzraudzīja būves un pilsētas mūru uzturēšanu kārtībā.
 
Rātē glabājās pilsētas zīmogs. Rīgas pilsoņu galvenā baznīca bija Sv. Pētera baznīca, kur rātei bija savs altāris.
ratsnams.bmpRīgas rātsnams mūsdienās
Pilsētas sekretārs jeb notārs pierakstīja rātes sēžu lēmumus un veica citus nepieciešamos rakstu darbus latīņu, vēlāk – viduslejasvācu valodā. Tas parasti bija izglītots cilvēks, kurš vēlāk varēja kļūt par rātskungu vai rātes īpašo sūtni. 14.gs. otrajā pusē, kad Rīga bija kļuvusi par lielu pilsētu, tika izveidota rātes kanceleja, kur strādāja jau vairāki sekretāri.
Pilsētas dzīvi stingri regulēja iekšējās kārtības noteikumi. Šādus noteikumus izdeva rāte, tos sauca par pilsoņu runām un reizi gadā publiski nolasīja no rātsnama balkona, lai neviens 
aizbildināties ar to nezināšanu. Rāte gan nevarēja ietekmēt baznīcu, klosteru, kā arī ordeņa dzīvi.
Pilsētas kasē jeb ķemerejā glabājās pilsētas nauda.
Noteiktos jautājumos teikšana bija arī Rīgas pilsoņu kopienai. Atsevišķos gadījumos, piemēram, kad pilsētu apdraudēja ienaidnieka uzbrukums vai bija izcēlies ugunsgrēks, palīgā tika aicināti visi Rīga iedzīvotāji. Viņu pienākums bija arī uzturēt kārtībā pilsētas nocietinājumus un tos apsargāt.
Atsauce:
http://www.moduls.lv/?object_id=1417&=8bcbc187163f51bf82695c8ec11237ae
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010., 112.lpp.
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.