Teorija

Livonijas zemeskungi un landtāgs
Viduslaiku Livonija, kuras robežas gandrīz precīzi sakrita ar mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritoriju, sastāvēja no piecām valstiņām. To priekšgalā atradās dažādi valdnieki – bīskapi (Rīgas arhibīskaps, Tērbatas, Sāmsalas-Vīkas un Kurzemes bīskapi) un Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs. Viņus visus sauca par zemeskungiem.
Vienīgi baznīcas lietās Livonijas bīskapi bija pakļauti Rīgas arhibīskapam, bet citādi savās teritorijās viņi valdīja kā patstāvīgi valdnieki. Arī vācu ordeņa Livonijas zemes mestrs nebija atkarīgs no Rīgas arhibīskapa, bet ordeņa ietvaros baudīja lielu patstāvību un viņa darbošanās Livonijā netika īpaši ierobežota.
Svarīgi!
Lielākās un ietekmīgākās valstiņas bija Livonijas ordeņa valsts un Rīgas arhibīskapija, to valdnieki – mestrs un arhibīskaps – nemitīgi cīnījās par virskundzību Livonijā.
kartt.jpgLivonijas landtāgu sanākšanas vietas
Par spīti Livonijas sadrumstalotībai, tās iedzīvotāj izjuta ne tikai saistību ar kādu no minētajām valstiņām, bet arī piederību visai zemei kopumā. Tas radīja nepieciešamību izveidot tādu pārstāvniecību, kas risinātu visas Livonijas kopīgās problēmas – kara un miera, strīdu izšķiršanas, naudas apgrozības, tirdzniecības un citus jautājumus.
Svarīgi!
Ap 1420. gadu pirmo reizi tika sasaukta kārtu sanāksme – Livonijas landtāgs.
 
Turpmāk landtāgos vienkopus tika pulcināti visu piecu Livonijas valstiņu kārtu pārstāvji:
1) augstākā garīdzniecība,
3) ordeņa vadība,
3) vasaļi,
4) pilsētnieki.
 
Landtāgu norises vieta tika izraudzīta tā, lai sanāksmes dalībniekiem būtu aptuveni līdzīgas iespējas tur nokļūt, tādēļ landtāgi tika sasaukti kādā no Livonijas vidusdaļas pilsētām: Valkā, Valmierā vai Cēsīs, daži landtāgi sanāca arī Rīgā, Pērnavā un Vīlandē. Landtāgus pēc savstarpējās vienošanās ierosināja sasaukt ietekmīgākie zemeskungi – Rīgas arhibīskaps un ordeņa mestrs. 1422. gadā landtāgā Valkā tika nolemts, ka turpmāk sanāksmes notiks reizi gadā, taču praksē tas netika ievērots. Landtāgi sanāca neregulāri un atkarībā no nepieciešamības – reizēm viena gada laikā tika sasauktas pat vairākas sanāksmes, bet citkārt landtāgs nesanāca vairākus gadus.
Landtāgos tika apspriesti dažādi jautājumi. Piemēram, 1424. gadā Valkā sanākušajā landtāgā tika panākta vienošanās par vienotu naudas sistēmu Livonijā. Savukārt 1435. gadā Valkas landtāgā izdevās atrisināt Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa ieilgušo konfliktu  un panākt vienošanos, ka turpmākajos sešos gados savstarpēji strīdi jāatrisina tiesas cēlā. Tādējādi uzskatāmi izpaudās centieni saglabāt Livonijas vienotību.
Landtāgu atklāja un tā sēdes vadīja Rīgas arhibīskaps, reizēm mestrs. Landtāgs ilga vairākas dienas. Notika gan kopējas sēdes, kurās piedalījās visi sanāksmes dalībnieki, gan konsultācijas lielākās un mazākās grupās. Landtāga beigās pieņemtie lēmumi tika uzrakstīti uz pergamenta un apstiprināti ar zīmogiem. Lēmumus varēja pieņemt tikai vienbalsīgi.
Runāts un spriests landtāgos tika daudz, taču lielas ietekmes visas Livonijas kārtu sanāksmei tomēr nebija. Tā kā nebija izlemts, kas pārraudzīs un kontrolēs pieņemto lēmumu īstenošanu, to ievērošanas bija atkarīga vienīgi no landtāga dalībnieku labās gribas. Līdz ar to liela daļa landtāga lēmumu tā arī palika tikai uz pergamenta.
Tomēr landtāgs vienoja visas Livonijas valstiņas, tādēļ šādas kārtu sanāksmes pastāvēšana arī ļauj runāt par Livoniju kā par vienotu teritoriju.
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010., 109.lpp.
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.