Teorija

Amatniecība
Svarīgi!
Pirmie vācu amatnieki Rīgā ieradās no Gotlandes un no tām pašām Ziemeļvācijas pilsētām, no kurām nāca Rīgas tirgotāji. Līdz ar to arī šo amatnieku pieredze un prasmju līmenis bija līdzīgs kā zemēs, no kurām viņi bija izceļojuši, lai Rīgā apmestos uz dzīvi.
Līdzās vācu amatniekiem 13.gs. Rīgā strādāja arī vietējie amatnieki.
Līdzīgi kā Rietumeiropā, arī Rīgā izveidojās amatnieku cunftes.To mērķis bija pasargāt amatniekus no augošās konkurences, īpaši vienas nozares ietvaros. Katrai cunftei Rīgas rāte apstiprināja savus statūtus jeb šrāgas. Rāte arī veica cunftu uzraudzību un vajadzības gadījumā izšķīra strīdus.
DSC_9427.JPGVācu amatnieku izgatavotie trauki (13.-14.gs.)
Šrāgās bija noteikts, ka amatniekiem jārūpējas par preces kvalitāti. Ja bija pamatotas sūdzības, nācās maksāt rātei soda naudu. Par darba kvalitāti atbildīgs bija meistars. Viņa pienākums bija ne tikai uzraudzīt zeļļu un mācekļu darbu, bet arī tos kārtīgi apmācīt savam amatam. Daļa amatnieku, piemēram, drēbnieki un kažocnieki, strādāja pēc pasūtījuma un ar pasūtītāja sagādāto izejmateriālu. Pasūtījumi bija jāizpilda laikā, piemēram, drēbniekam tika dotas divas nedēļas. Citi amatnieki, piemēram, mazinieki un miesnieki, maizi vai gaļu piedāvāja visiem pilsētas veikaliņiem. Amatnieku darbnīcās saražoto preču pārdošanu organizēja meistars: tā varēja būt darbnīca, skārnis, tirgus, gadatirgus
vai kāds individuāls pasūtītājs. Pārdošanai paredzēto preci uz tirdzniecības vietu nogādāja zeļļi.
Cunfti vadīja vecākais jeb eltermanis. Katrai cunftei bija savs karogs, ģerbonis un amatu lāde. Cunfte kopīgi piedalījās reliģiskajās ceremonijās, aprūpēja slimos biedrus, rūpējās par mirušo apbedīšanu un viņu piederīgo atbalstīšanu.
Svarīgi!
Senākā zināmā cunfte Rīgā, kam 1360. gadā rāte bija apstiprinājusi šrāgu, bija zeltkaļi.
Šajā laikā savas cunftes pilsētā bija arī maizniekiem, kurpniekiem, drēbniekiem, kažocniekiem, kalējiem, muciniekiem un mūrniekiem. Laika gaitā cunfšu skaits pieauga: 14.gs. beigās bija astoņas cunftes, 15.gs. – 13, 16. gs. – 21. Daudzās cunftēs bija apvienoti vairāki amati, kuru kopskaits 16.gs. bija aptuveni 60. Radušās viduslaikos, cunftes Rīgā pastāvēja līdz pat 19.gs. beigām.
14.gs. vidū pastiprinājās Rīgas iedzīvotāju noslāņošanās. Tirgotāji bija ieguvuši priviliģētu stāvokli un darīja visu, lai saglābtu savu vadošo lomu pilsētā. Piemēram, brūvēt alu pārdošanai bija tiesības tikai tirgotājiem, amatnieki to darīt nedrīkstēja, savukārt vācu amatnieki vairs neuzņēma savās rindās latviešus. Pastāv pieņēmums, ka nevāci Rīgā darbojās ārpus cunftēm, piemēram, kā rotkaļi, drēbnieki, kurpnieki, namdari, jo diezin vai Rīgas latvieši varēja atļauties pirkt vācu amatnieku darinājumus to augsto cenu dēļ.
Latvieši varēja strādāt ķieģeļu un kaļķu cepļos un ar tirdzniecību saistītajos
DSC_9428.JPG 
Vācu kurpnieku darinātie ādas apavi (mūsdienu rekonstrukcija pēc 13.-14.gs. apavu oriģināliem)
palīgamatos par sāls un alus nesējiem, krāvējiem un noliktavu strādniekiem jeb liģeriem. Latvieši pilsētā bija nodarbināti arī kā kalpi un kalpones bagāto pilsoņu mājās.
Lai arī viduslaiku Rīgā darbojās daudz un dažādu nozaru amatnieki, amatniecībai pilsētā tomēr bija mazāka nozīme nekā tirdzniecībai. Rīgā, kā arī visā Livonijā, amatnieki galvenokārt strādāja vietējam tirgum, apmierinot iedzīvotāju vajadzības pēc pārtikas, apģērba un sadzīves priekšmetiem. Eksportēja tikai dažu amatnieku ražojumus, piemēram, mucas, virves un tauvas. Amatnieku darinājumiem trūka plaša pieprasījuma – pircēji pārsvarā bija pilsētnieki. Laukos zemnieki saražoja visu nepieciešamo paši vai izlīdzējās ar kāda lauku amatnieka darinājumiem.
Amati viduslaiku beigās
Zeltkaļi izgatavoja zelta un sudraba lietas.
Mucinieki taisīja mucas, ko izmantoja ne tikai preču uzglabāšanai un pārvadāšanai, bet arī kā mēru (1 muca = ap 110 litru = 92 stopi).
Kalēji izgatavoja nažus, naglas, pakavus, zobenus, bruņas, vara katlus un atslēgas.
Kurpnieka jeb tupeļu taisītāja amats bija viens no cienījamākajiem amatiem.
Mūrnieki bija nodarbināti dzīvojamo mūra ēku, baznīcu un piļu celtniecībā un pārbūvē.
Maiznieki un konditori cepa ne tikai rupjo maizi, bet arī smalkmaizes.
Kažocnieki nodarbojās ar ādu ģērēšanu, apstrādāja aitādas, jērādas, kā arī ūdru, caunu un citu medījumu ādas.
Drēbnieki jeb skroderi šuva tā sauktās vācu drēbes amatniekiem un tirgotājiem.
Bārddziņi skuva bārdas, nodarbojās ar ārstēšanu, arī nolaida asinis.
Jostnieki izgatavoja jostas, kas ne tikai saturēja apģērbu, tajās iekāra atslēgas, dunci vai zobenu.
fdsf.bmp
Miesnieki, kurus sauca arī par desiniekiem, ne tikai kāva lopus, bet izgatavoja arī gaļas produktus.
Namdari cēla gan koka dzīvojamās un saimniecības ēkas, gan arī veica koka apdares darbus mūra ēkās.
Bruģētāji klāja bruģi ielās un laukumos.
Linaudēji – ar šo amatu nodarbojās galvenokārt latvieši.
Kaņepāju vijēji gatavoja tauvas kuģim.
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010., 117.lpp.
http://www.gatavosim.lv/izgatavots-specials-sviesta-trauks/
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.