Teorija

Iedzīvotāju kārtas
Svarīgi!
Viduslaiku Rietumeiropas sabiedrībā pastāvēja stingrs dalījums kārtās. Vācu tirgotāji un krustneši šādu kārtību, pielāgojot to vietējiem apstākļiem, ieviesa arī Livonijā.
 
Garīdznieku kārtu Livonijā veidoja:
1) bīskapi,
2) ordeņbrāļi,
3) priesteri.
 
Bīskapus amatā iecēla pāvests. Viņi bija gan augstākie garīdznieki, gan savu valstiņu valdnieki. Ordeņbrāļi bruņinieki parasti bija cēlušies no Vāczemes muižnieku dzimtām. Priesteri jeb baznīckungi darbojās tikai kā draudžu baznīcu mācītāji.
Svarīgi!
Livonijas ordenis un bīskapi zemi izlēņoja, tādēļ par nozīmīgu kārtu veidojās vasaļi.
Tā kā arhibīskapam un bīskapiem nebija sava karaspēka, tad vairāk vasaļu bija tieši viņiem. Izlēņotās zemes ar zemniekiem bija kā samaksa par vasaļa pienākuma veikšanu. Lēņa saņemšanu apliecināja tā sauktās lēņa grāmatas – lēņu devēja parakstīts dokuments uz pergamenta ar zīmoga nospiedumu. Sākotnēji lēni deva uz mūžu, tad vasaļi panāca, ka lēņus manto dēlu, vēlāk – arī meitas. Ikviena vasaļa pienākums bija pēc senjora aicinājuma doties karagājienā. Vasalim bija jāierodas pilnā kaujas apbruņojumā – bruņās, ar ieročiem, pārtiku, rezerves zirgiem un kalpotājiem. Kalpotāji palīdzēja bruņiniekam tikt zirgā, kopa zirgus un gatavoja ēdienu. Tāpat vasaļa pienākums bija kalpot galmā un piedalīties tiesas spriešanā. 14.gs., kad visa tagadējā Latvijas un Igaunijas teritorija jau bija iekarota, vasaļi sāka apmesties uz dzīvi savā lēņa novadā. Parasti viņu mītnes bija vienkāršas, bet daži turīgie vasaļi, piemēram, Tīzenhauzeni, Ungerni, Rozeni, uzcēla nelielas pilis ar torņiem, velvēm, apsildāmām telpām, pagrabiem un virtuvēm. Dažās vasaļu mītnēs bija arī kapelas.
Gandrīz visi vasaļi bija vācieši, bet 13. gs. lēņus varēja iegūt arī vietējie dižciltīgie, kurus dēvēja par leimaņiem.
DSC_9418.JPGKuršu ķoniņu ģerbonis
Viņu galvenais pienākums pret senjoru bija karaklausība. Kara laikā Leimaņi komandēja vietējo zemnieku vienības, bet miera laikā pildīja arī tulku un kurjeru pienākumus, pavadīja savus senjorus dažādos braucienos. Leimaņus varēja sastapt gandrīz katrā Livonijas novadā, bet ievērojamākie bija lībiešu un kuršu ķoniņi (kuršu dižciltīgo pēcteči, kas bija kļuvuši par Livonijas ordeņa vasaļiem). Kuldīgas novada 7 brīvciemu – Ķoniņciema, Pliķu, Ziemeļu, Kalēju, Viesalgu, Dragūnu un Sausgaļu – iedzīvotāji atšķirībā no zemnieku vairākuma saglabāja personisko brīvību un īpašumu. Kuršu ķoniņu dzimtas Tontegodes, Peniķi, Vidiņi, Šmiti, Šmēdiņi un Bergholci bija saņēmušas no ordeņa īpašas lēņu grāmatas. Vecāko šādu dokumentu jau 1320. gadā no ordeņa mestra Jorkes bija ieguvis Tontegode Pliķos.
Svarīgi!
Trešo kārtu veidoja pilntiesīgie Livonijas pilsētu iedzīvotāji – galvenokārt vācu tirgotāji un amatnieki, kā arī pārvācojušies lībieši, igauņi, latgaļi un citi ienācēji.
Vietējiem iedzīvotājiem – zemniekiem politisku tiesību nebija. Viņu pasaule bija pagasts un ciems. Tos zemniekus, kam piederēja lauku sētas, sauca par saimniekiem.
 
Saimnieki:
1) strādāja,
2) organizēja kalpu darbu savā saimē, sūtīja tos muižas klaušās,
3) maksāja nodevas.
 
Tā, piemēram, saskaņā ar 1267. gada miera līgumu kuršiem bija jādod ordenim labības nodevas – 2 pūrus jeb 140 litrus no vienzirga saimniecības gadā, kā arī jāiet klausās četras dienas gadā. Bija noteiktas arī nelielas zivju, medījumu un biškopības produktu nodevas, kā arī naudas nodoklis kara vajadzībām. Zemniekus tiesāja viņu pašu kārtas locekļi saskaņā ar vecajām tiesību normām, tiesā piedaloties fogtam un komturam.
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010., 104.lpp.
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.