Teorija

Tirdzniecība
Livonijas tirdzniecībā liela nozīme bija Rīgai, un tas bija pilsētas labklājības pamats. Sākotnēji pilsētā ar tirdzniecību varēja nodarboties jebkurš. Labākās pozīcijās bija tie, kas bija uzņēmīgi, kam bija pietiekami naudas līdzekļi un kuģi. Kamēr spēkā bija brīvās tirdzniecības princips, vietējiem vācu tirgotājiem nebija viegli konkurēt ar bagātajiem Lībekas un citiem Ziemeļvācijas pilsētu tirgotājiem.
Svarīgi!
1346. gadā Rīgā tika ieviests tā sauktais izkrautņu spaids: tiem, kuri veda preces uz Krievzemi, tās vispirms bija jāpiedāvā vietējiem tirgotājiem.
Ārzemniekus ierobežoja arī viesu tirdzniecības aizliegums – svešinieki Rīgā nedrīkstēja tirgoties savā starpā, bet viņiem bija jāņem par starpnieku kāds no Rīgas tirgotājiem. Šīs privilēģijas bija ļoti izdevīgas rīdziniekiem, jo mazināja konkurenci.
LIELAGILDE.bmpLielās ģildes nams mūsdienās
14. gadsimtā rīdzinieki izstūma sāncenšus un pārņēma tirdzniecību pa Daugavu. Rīgas galvenais tirdzniecības partneris Krievzemē bija Polocka pie Daugavas, ko tur sauca – Zapadnaja Dvina. Rīgas tirgotāji drīkstēja apmesties Polockā un baudīja tur īpašas privilēģijas. Savukārt tirdzniecība ar Krievzemes pilsētām Pleskavu un Novgorodu notika  pa sauszemes ceļiem cauri Vidzemei un Dienvidigaunijai. Šie ceļi ne vienmēr bija droši, par ko, piemēram, liecina saglabājušās Rīgas tirgotāju sūdzības par aplaupīšanas gadījumiem Gaujienas novadā.
Svarīgi!
Līdz 14.gs. beigām galvenie Rīgas tirdzniecības partneri Rietumos bija Lībekas tirgotāji, bet 15. gs. jau daudzi darījumi tika slēgti ar holandiešiem.
Rīgā ieveda siļķes, sāli, cukuru, rīsus, sieru, riekstus, eļļu, ābolus, šaujamieročus, bruņas, stiklu, svētbildes, apavus, cepures, dažādus vilnas audumus, jostas, pogas, mežģīnes, papīru, kā arī vīnu, garšvielas un dienvidu augļus – mandeles, vīģes, rozīnes, ingveru, safrānu, piparus un sīpolu sēklas.
Uz Rietumiem galvenokārt izveda kažokādas un vasku, bet viduslaiku beigās – arī labību, linus, kaņepājus kuģu tauvu izgatavošanai. Šīs preces bija nākušas ne tikai no Livonijas, bet arī no Lietuvas un Baltkrievijas.
Preču cena tika aprēķināta Rīgas markās. Tika pieņemtas arī ārzemju monētas, kuru vērtība tika pārrēķināta Rīgas markās. Darījumos ar Rietumeiropas partneriem Livonijas tirgotāji preces
tirgot.bmpTirgotāju nami „Trīs brāļi” Rīgā
bieži iegādājās uz kredīta, bet paši savukārt aizdeva naudu vietējiem zemniekiem. Tā kā par aizdevumu parasti norēķinājās ar nākamo ražu, zemnieki bija piesaistīti konkrētam preču noņēmējam.
Tirdzniecība ne vienmēr bija godīga. Par spīti konkurencei, riskam un briesmām, ko radīja vētras, laupītāji un pirāti, nodarboties ar tirdzniecību bija visnotaļ izdevīgi. Liela daļa no ievestajām ikdienas lietošanas precēm un pārtikas produktiem bija nepieciešama visiem. Piemēram, sāls tika izmantots ne tikai pārtikā, bet bija nepieciešams arī konservēšanā, taukus un pelnus izmantoja ziepju vārīšanai.
Veiksmīgos darījumos tirgotāji iedzīvojās bagātībā un varēja atļauties greznāku dzīves veidu. Lielajā ģildē viņus vienoja gan saviesīgā, gan reliģiskā dzīve, jo ģilde uzturēja kopīgu altāri kādā no baznīcām. Ģildes locekļu pienākums bija savstarpēji palīdzēt un rūpēties par labu, tikumīgu dzīvi. Vismaz reizi gadā ģilde rīkoja svētkus, kuros piedalīšanās bija obligāta. Lielās ģildes tirgotāji varēja kļūt par rātskungiem.
Lielā ģilde – vācu tirgotāju organizācija Rīgā, izveidojās 1354. gadā un savu nosaukumu ieguva no tā, ka viņu uzceltais sanāksmju nams bija lielāks nekā amatniekus nams – Mazā ģilde.
Atsauce:
http://www.music.lv/bachfestival/index.asp?pageId=526&subPageId=560&pageAction=showSubPage
http://www.citariga.lv/lat/rigas-apskates-vietas/vacu-riga/
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.