Teorija

Cīņa par kundzību Livonijā
Svarīgi!
Par galvenajiem sāncenšiem Livonijā kļuva ordenis un arhibīskaps. Pārējās Livonijas valstiņas atkarībā no politiskās situācijas nostājās vai nu ordeņa vai arhibīskapa pusē. Galvenais strīda ābols ordeņa un arhibīskapa attiecībās bija Rīgas pilsēta – nozīmīgākais tirdzniecības centrs Austrumbaltijā.
 
Virskundzība pār Rīgu bija vilinoša – tā nozīmēja:
1) brīvu tirdzniecību pilsētā,
2) iespēju ievākt nodokļus,
3) iespēju spriest tiesu.
 
Trīs gadsimti Rīgas vēsturē – no 13.gs. beigām līdz 15.gs. beigām pagājuši nemitīgos konfliktos, izlīgumos un sarunās par virskundzību.
rigaspils.bmpRīgas pils 18.gadsimtā, J.K.Broces zīmējums
Atklātā karadarbībā nesaskaņas pārauga divreiz. Sīkāk aplūkosim ordeņa karu ar Rīgu un Rīgas arhibīskapu (1297-1330). Tā iegansts, šķiet, bija pavisam nenozīmīgs. Rīdzinieki, lai pasargātu pilsētas mūri no pavasara plūda postījumiem, būvēja dambi. Celtniecības darbu nodrošināšanai vajadzēja uzcelt tiltu pār Rīdziņas upi ordeņa pils tuvumā. Ordeņbrāļi tiltiņu patvaļīgi nojauca. Lai vēl vairāk kaitētu rīdziniekiem, bruņinieki traucēja pārtikas piegādi, dedzināja ēkas ārpus pilsētas mūriem, postīja rīdzinieku dārzus un sējumus. Turklāt cīņu karstumā izcēlās ugunsgrēks un nodega lielākā daļa pilsētas. Tad saniknotie pilsētnieki uzbruka ordeņa pilij Rīgā, sagrāva to un sodīja ar nāvi komturu un 60 ordeņbrāļus.
Tā kā cīņa par pilsētu stipri traucēja Rīgas tirdzniecību, ar vairāku Hanzas pilsētu palīdzību izdevās noslēgt pamieru. Diemžēl tas neturpinājās ilgi, jo ordenis
atsāka karadarbību pret rīdziniekiem un viņu sabiedrotajiem – Rīgas arhibīskapu, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapiem. Pārspēka priekšā Tērbatas bīskaps izstājās no  cīņas, bet Rīgas arhibīskaps tika sagūstīts Kokneses pilī. Tad rīdzinieki noslēdza savienību ar Lietuvas valdnieku Vīteni. Lietuvieši vairākkārt postīja ordeņvalsts teritoriju. 1298. gadā rīdzinieki kopā ar sabiedrotajiem sakāva ordeņa spēkus, kaujā krita arī ordeņa mestrs un Vīlandes komturs. Ordenim palīgā steidzās papildspēki no Vācu ordeņa galvenās mītnes Prūsijā. Pēc dažiem gadiem Livonijas ordenis savā pusē pārvilināja Sāmsalas-Vīkas un Tērbatas bīskapus, kā arī Rīgas arhibīskapijas domkungus un vasaļus. Turklāt brāļi sekmīgi izmantoja savus ievērojamos naudas līdzekļus pāvesta kūrijas uzpirkšanai un panāca, ka Daugavgrīvas cietoksni, ko rīdzinieki pirms tam bija atkarojuši, pāvests pasludināja par ordeņa „mūžīgu īpašumu”.
Enerģiskā mestra Eberharda no Monheimas vadībā ordeņa karaspēks 1329.gadā uzsāka Rīgas aplenkšanu. Rīdzinieki noturējās līdz 1330. gada martam. Kapitulācijas līgums, ko sauca arī par „grēku nožēlas grāmatu”, apstiprināja Vācijas ķeizars, bet ne pāvests. Lai vēl vairāk satriektu rīdzinieku lepnumu, mestrs savam triumfa gājienam pilsētā lika izlauzt Rīgas mūrī platu joslu. To redzēdama, kāda padzīvojusi rīdziniece esot iesaukusies: „Nebiju domājusi, ka mestra kungs ir tik milzīga auguma vīrs, kurš nevar ieiet pa vārtiem kā citi kristīgi ļaudis!”
Rīgas rātes sekretārs Hermanis Hēlevegs par situāciju pēc kapitulācijas rakstīja: „Zobens bija pārspējis galvu...”
Cīņa par virskundzību nerimās arī nākamajā gadsimtā.
Svarīgi!
1452. gadā Rīgas arhibīskaps ar Livonijas ordeni vienojās par dubultu kundzību pār Rīgu, nostiprinot to ar Salaspils līgumu.
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/R%C4%ABgas_pils
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.