Teorija

Saimniecība zviedru pārvaldītajā Vidzemē
Vidzemes saimniecībā 17. gadsimtā parādījās merkantilisma politikas pazīmes:
1) Vidzemes tirdzniecība tika aplikta ar augstām muitas nodevām;
2) valdība veltīja uzmanību privātu manufaktūru dibināšanai;
3) valdība centās reglamentēt saimniecisko dzīvi.
 
Vienlaikus zviedri uztraucās par tirdzniecības attīstību kaimiņvalstīs – Kurzemes hercogistē, it īpaši hercoga Jēkaba laikā, tāpēc visiem līdzekļiem, reizēm pat ar militāru iejaukšanos, centās traucēt Kurzemes ostu darbību un bloķēt tirdzniecību.
Svarīgi!
Zviedru mērķis bija panākt, lai visa Austrumbaltijas tirdzniecība noritētu caur zviedru teritorijām, galvenokārt – caur Rīgu.
Daudzus Zviedrijas pasākumus Vidzemē kavēja spēcīgā vietējās muižniecības pretestība jeb opozīcija. Muižniekus sevišķi uztrauca zviedru centieni mazināt viņu varu pār dzimtzemniekiem un privilēģiju ierobežošana. 
Attiecības starp Zviedriju un vācbaltiešu muižniekiem ietekmēja arī situācija Zviedrijā. Piemēram, Kārlis IX savā valstī baudīja Rīksdagā pārstāvēto zemnieku atbalstu, tāpēc arī Vidzemē, karojot pret poļiem, centās iegūt vietējo zemnieku uzticību. Karaļa priekšlikumos vietējai muižniecībai lasāms: „zemniekus turēt kā vergus un pirkt drelļus neklājas kristīgā pasaulē”. Turpretim viņa dēls Gustavs II Ādolfs un mazmeita Kristīna baudīja savas valsts muižniecības atbalstu. Pēc 1600. – 1692. gada kara ievērojamākie zviedru valstsvīri un aristokrāti ieguva milzīgus lēņus (feodāls zemes īpašums, ko senjors nodeva valdījumā vasalim) Vidzemē.
Zviedru valdījumā Vidzemē atradās apmēram puse no visām muižām. Zviedru muižnieki paši Vidzemē nedzīvoja, bet pārvaldīja muižas ar ierēdņu starpniecību.
Kristīnas laikā Vidzemes vācu muižniecība ieguva tiesības sanākt savās kārtu sapulcēs landtāgos. Tajos ievēlēja pārstāvjus, kuru rokās landtāgu starplaikos atradās
vcvc.jpg
Kārlis IX
izpildvara, muižnieki izveidoja arī savu kasi. Tādējādi Vidzemes landtāgi kļuva par vietējās muižniecības pašpārvaldes institūcijām.
Svarīgi!
Karaļa Kārļa X laikā ģenerālgubernators Klaudijs Tots izdeva likumus – Policijas noteikumus, kuros bija noformulēta dzimtbūšana.
Saskaņā ar šiem likumiem ikviens zemnieks, kurš apmetās uz kāda muižnieka „dzimtzemes”, kļuva par viņa dzimtzemnieku. Vēsturnieki norāda: pirms Tota likumiem būt par dzimtzemnieku nozīmēja arī baudīt zināmus labumus, piemēram, sava muižnieka aizsardzību, saimnieku īpašumu mantošanas nodrošinājumu u.c., bet tagad dzimtzemnieka statuss degradējās.  Visu kategoriju zemnieki – gan turīgi saimnieki, gan gājēji – tiesiski tika vienādoti. Noteikumi sīki reglamentēja, kā jāorganizē klaušas, kā jārīkojas ar izbēgušiem zemniekiem, cik ilgi drīkst svinēt kāzas.
Tota likumi bija pretrunā ar veco kārtību, kas ilgstoši bija pastāvējuši muižnieku un zemnieku attiecībās. Vēsturniekiem vēl nav skaidrs, vai Tota likumi vispār darbojušies.
ddasds.jpgVislielākā spriedze Vidzemes un Igaunijas muižniecības un Zviedrijas karaļa attiecībās iestājās Kārļa XI laikā 17. gs. 80. – 90. gados.
Svarīgi!
1681. gadā karalis Kārlis XI uzsāka muižu redukciju (muižu atsavināšana valsts labā).
Lielā redukcija sākās 1681. gadā pēc ļoti asiem strīdiem starp Zviedrijas varas iestādēm un vietējiem vācu muižniekiem jautājumā par Vidzemes statusu. Zviedri apgalvoja, ka viņi Vidzemi savulaik iekarojuši, tāpēc var rīkoties saskaņā ar savu gribu, turpretim vācbaltieši apgalvoja, ka Vidzeme brīvprātīgi padevusies karalim, tālab tās iedzīvotāju
(muižnieku) nostāja ir jārespektē. Būdams absolūtās varas piekritējs, Kārlis XI tomēr ignorēja muižnieku opozīciju. Speciāla ierēdņu komisija Vidzemē sāka pārbaudīt visu muižu dokumentāciju un uzmērīja zemi. Karalis sākumā noteica, ka reducējamas tās muižas, kas piešķirtas Zviedrijas valdīšanas gados, bet dažus gadus vēlāk reducējamo muižu sarakstu papildināja, iekļaujot tajā visas muižas, kas jebkad bijušas „publiskas” (piederējušas valstij). Vidzemes apstākļos tas nozīmēja, ka faktiski varēja atsavināt jebkuru muižu, jo gandrīz visas muižas Livonijas laikā pirms to izlēņošanas bija piederējušas vai nu ordenim, vai bīskapam. 
Redukcijas rezultātā ap 72% no kopējā Vidzemes muižu skaita nonāca Zviedrijas kroņa rokās, muižnieki paturēja tikai 22%. Valdība gan parasti iznomāja jauniegūtās muižas to agrākajiem īpašniekiem – muižnieki bija kļuvuši par nomniekiem.
Svarīgi!
Pēc muižu redukcijas, lai noteiktu, cik lielas klausības drīkst uzlikt Vidzemes zemniekiem, zviedri veica arī arklu revīziju.
„Arkls” kopš viduslaikiem bija vēsturiski izveidojusies zemes mērvienība, pēc kuras tika noteikti nodevu un klaušu apjomi. Arkli bija atšķirīgi, tāpēc zviedri centās noteikt vienotu arkla lielumu, ņemot vērā zemes auglību un līdzšinējo nodevu lielumu. Par viena arkla lielu noteica tādu saimniecību, kas gadā var nomaksāt nodevās 60 dālderus.
Zemes vērtēšanas rezultātus, nodevu un klaušu apjomus ierakstīja vaku grāmatā, tādas saņēma katras mājas saimnieks. Zviedru 1696. gadā izdotajā „Ekonomijas reglamentā”, bija noteikts, ka muižas nomnieks nedrīkst padzīt zemnieku no viņa zemes, taču arī zemnieks nedrīkst atstāt apstrādājamo zemi. Zemniekus nedrīkstēja sodīt bargāk kā ar 3 pāriem rīkšu.
Redukcijas rezultātā Vidzemes muižniecības varenība bija iedragāta. Tā kļuva par pasīvu, taču pret Zviedrijas valdību naidīgi noskaņotu spēku. Muižnieku pārstāvis Johans Reinholds Patkuls kopā ar vairākiem domubiedriem uzsāka cīņu. Viņš aktīvi iesaistījās starptautiskā diplomātijā, veicinot pret Zviedriju vērstu Krievijas, Žečpospolitas un Dānijas savienības izveidi.
 
vvvv.jpg
Johans Reinholds Patkuls
Atsauce:
http://www.rankopedia.com/CandidatePix/24319.gif
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Johann_Patkul.jpg
http://www.irlaiks.lv/tourism/articles/article.php?id=3781354
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
V. Klišāns „Vēsture vidusskolai”, Zvaigzne ABC, 2003.g.
G. Kurlovičs, J. Klišāne, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.