Teorija

Eiropā 17. gs. izveidojās un nostiprinājās absolūtisms – politiskā iekārta, kurai bija raksturīga:
  1. stingra centralizācija,
  2. algotņu profesionālu ierēdņu pārvaldes aparāts,
  3. armija,
  4. centralizēta nodokļu sistēma.
 
Šajā laikā lielākajā daļā Eiropas notika karadarbība, kas ieguva nosaukumu Trīsdesmit gadu karš (1618. – 1648. g.). Iesākumā šis karš bija kā protestantisma un katolicisma cīņa vācu zemēs, bet patiesībā tas bija karš par lielvalstu ietekmes sfērām Eiropā.
 
17. gs. Zviedrija bija kļuvusi par lielvalsti. Zviedrijas karaļa dēls Sigismunds (tā māte nāca no Polijas – Lietuvas valdnieku Jagellonu dinastijas) kļuva par Polijas – Lietuvas valdnieku kā Sigismunds III. Sigismundu izglītoja jezuīti katoļu garā. Pēc tēva Juhana III nāves viņam vajadzēja mantot tēva troni, bet to negribēja pieļaut zviedru aristokrātija, jo lielvalstu intereses nesakrita. Abām lielvalstīm bija arī atšķirīga ticība. Zviedrijā luterānisms bija valsts reliģija. Kad tika nodibināta jauna valdnieku dinastija, Zviedrijā sākās karš starp abām valstīm no 1600. – 1629. g.
Poļu-zviedru karš (1600-1629) bija viens no Poļu-lietuviešu-zviedru kariem starp Polijas-Lietuvas ūniju un Zviedrijas karalisti, kura darbība notika galvenokārt mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās.
Vēsturnieks E. Dunsdorfs par Poļu-zviedru kara cēloņiem (1962)
"Kad 16. gs. vidū Krievijas agresija izraisīja Livonijas (..) sabrukumu, Krievi kāroto pieeju pie Baltijas jūras neguva, bet Livonijas agrākajā teritorijā toties nostiprinājās Dānija, Zviedrija un Polija. Ikviena no šīm valstīm centās valdīt pār Baltijas jūru saimniecisku un politisku apsvērumu Dēļ. Saimnieciskie apsvērumi bija galvenie, tāpēc tendence bija iegūt Baltijas jūras austrumu krastu, jo te bija ostas plašai (..) tirdzniecībai."
  
dsd.jpg
Attēlā: Salaspils kauja
  
Zviedru karapulki karaļa Kārļa IX vadībā Latvijas teritorijā iebruka jau 1600. gadā. Viņu rokās nonāca lielākā daļa Pārdaugavas hercogistes. Zviedru pusē nostājās daudzi vācbaltu muižnieki, kurus neapmierināja Žečpospoļitā valdošā anarhija un katolicisma atjaunošana. Tomēr zviedriem Rīgu neizdevās ieņemt, pēc sakāves 1605. gadā kaujā pie Salaspils zviedri gandrīz visus iekarojumus mūsdienu Latvijas teritorijā zaudēja.

1611. gadā Zviedrijā pie varas nāca karalis Gustavs II Ādolfs. Viņš prata daudzas valodas – latīņu, franču, holandiešu, itāliešu un vācu valodu. Viņa valdīšanas laikā valstī tika radīta spēcīga regulārā armija un Zviedrijai tika pievienotas jaunas zemes.
 
Jauns zviedru iebrukums notika 1621. gadā karaļa Gustava II Ādolfa vadībā. Zviedri aplenca Rīgu. Lai gan vairums rīdzinieku, tāpat kā zviedri, bija luterāņi, uzticības zvērests viņus saistīja ar Žežpospoļitas karali. Pēc vairāku mēnešu aplenkuma un strīdiem pašu rīdzinieku starpā pilsēta tomēr padevās Gustavam II. Visā Pārdaugavas hercogistē nostiprinājās zviedru vara.
 
Zviedru valdīšanas laiku Vidzemē var iedalīt:
  1. 1621. – 1654. g. Gustava II Ādolfa un karalienes Kristīnas valdīšanas laiks,
  2. 1654. – 1660. g. Kārļa X valdīšanas laiks (krievu iebrukums),
  3. Kārļa XI valdīšanas laiks (vācu muižniecības ierobežošana).
17. gs. vācu vēsturnieks Kristiāns Kelhs par Rīgas aplenkšanu 1621. gadā
 
uyyu.jpg
Attēlā: Pulvertornis
 
"2. septembrī Gustavs II Ādolfs vēlreiz sūtīja taurētāju un aicināja pilsētu padoties, un, kad tā nevēlējās vienoties par samaksu, lika tai nepārtraukti nodarīt zaudējumus, apšaudot un metot uguni, turklāt, starp citu, atgadījās tā, ka viena degbumba iekrita Pētera baznīcā un aizdedzināja jumta spāres, bet ātri tika nodzēsta. Līdzīgā kārtā degbumbas iekļuva dažā labā mājā, kur ugunsgrēku gan stundas laikā ar iesālītām mitrām ādām un govju mēsliem apslāpēja.

9. septembrī (..) sāka uzbrukt apaļajam [Pulvera] tornim pie Smilšu vārtiem. Iesākumā zviedri niknumā rāpās tornī, arī ilgi un sīvi cīnījās ar rīdziniekiem. (..) Un, kaut gan rīdzinieki pielika visus spēkus, lai viņus aizdzītu ar piķa vainagiem, baļķiem un lodēm, ko tie daudzkārt svieda lejā, tomēr tas bija veltīgi. Kad bieži pieminētais tornis bija pilnīgi parakts un apakšā bija paliktas 24 mucas pulvera, arī divi uzbrukuma tilti (..) uz Daugavas pagatavoti, karalis, saniknots par rīdzinieku pretestību, nolēma uzspridzināt torni un tad doties vispārējā uzbrukumā, bet pēc pilsētas iekarošanas sagraut pilsētu un nolīdzināt to līdz ar zemi.
 
12. septembrī viņš trešo un pēdējo reizi aicināja pilsētu padoties. (..) Vienīgi tādēļ, ka Rīgas garnizons pārlieku sarucis, nocietinājumi sagrauti un gaidāmais sabrukums bija acīmredzams, rīdzinieki pēdīgi nolika ieročus un (..) izsūtīja savus pārstāvjus, lai vienotos ar karali par padošanos, un 16. septembrī pilsētu atdeva karalim."
Svarīgi!
Poļu-zviedru kara rezultātā pēc Altmarkas pamiera 1629. gadā tika sadalīta Latvijas teritorija starp Poliju un Zviedriju. Zviedrija ieguva Vidzemi, bet Inflantija jeb Latgale palika Polijas-Lietuvas sastāvā.
Kā vienīgā reliģija Latgalē nostiprinājās katolicisms. Vācu muižniecība, lai saglabātu savas privilēģijas, pārpoļojās. Latgale līdz pat 1772. g. bija Polijas sastāvā.
17. gs. Zviedrija iesaistījās karos Centrāleiropā un Vidzemes iedzīvotājiem nācās maksāt kara nodokli – staciņu, lai uzturētu zviedru armiju. Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs krita 1632. g. kaujā pie Licenes.
Ilgstošo karu, badu un sērgu rezultātā Vidzeme bija stipri nopostīta, bija sarucis arī tās iedzīvotāju skaits. Piemēram, Rūjienas un Alojas draudzēs divas trešdaļas apstrādājamās zemes bija palikušas gandrīz bez zemkopjiem. No kara postījumiem Vidzemei izdevās atkopties 17. gs. 40. gados.
Lielākā daļa Vidzemes iedzīvotāji bija gatavi padoties Zviedrijai, jo tā garantēja protestantisma neaizskaramību.
 
adolfs.jpg
Gustavs II Ādolfs
 
DSC_3831.JPG
Zviedrijas lielvalsts 17. gadsimtā
  
tdg.jpg
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Gustav_II_of_Sweden.jpg
http://www.citariga.lv/images/vecriga/arhitektura3a_b.jpg
http://www.letonika.lv/groups/multimedia.aspx?prev=0&entryTitle=bcb-r0203-a28
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/1/1c/Battle_of_Kirchholm_1605.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003., 95.lpp.