Teorija

Kurzemes hercogistes saimnieciskā dzīve
Kurzemes hercogistes saimniecības galvenā nozare bija lauksaimniecība, kuras attīstībai īpaši labvēlīgi apstākļi bija auglīgajā Zemgales līdzenumā. Mežainajos vai jūrmalas apvidos varēja iegūt arī zivis, medu, vasku, kokmateriālus un tecināt darvu. Liepājā un Grobiņā apstrādāja dzintaru. Saražoto lauksaimniecības produkciju arī eksportēja.
vvv.jpg
Sevišķi izdevīgi bija audzēt labību, jo tai bija labs noieta tirgus Rietumeiropā – Holandē, Francijā, Anglijā un Spānijā.
No lopkopības produktiem eksportēja gaļu, vilnu, ādas, taukus.
Tā kā hercogs un muižnieki bija ieinteresēti ienākumu paaugstināšanā, viņi lika saviem dzimtzemniekiem muižu tīrumos apstrādāt arvien lielākas platības. Pārējā laikā zemnieki kopa viņiem iedalīto zemi un par to maksāja muižniekam vai hercogam nodevas graudā. Šādos apstākļos pat
visčaklākajiem zemniekiem bija grūti būtiski uzlabot savu labklājību. Tikai daži no viņiem, gadiem ilgi grūti strādājot un izmantojot lielu pieprasījumu pēc labības un citiem lauksaimniecības produktiem un to salīdzinoši augstās cenas, iekrāja naudu un izpirkās no dzimtbūšanas.
Bez lauksaimniecības vērā ņemami saimnieciski panākumi Kurzemes hercogistē tika gūti arī manufaktūru attīstībā un to izstrādājumu pārdošanā.
Vislielākā saimnieciskā rosība bija vērojama 17. gs. vidū hercoga Jēkaba laikā, kas tika nodibinātas daudzas jaunas dažādu preču ražotnes.
Lai novērstu atkarību no dzelzs importa, hercogistē tika ierīkotas dzelzs ieguves un apstrādes manufaktūras. Tām vajadzēja sagādāt visu nepieciešamo kuģu būvei. Ventspils kuģu būvētavā, uz kuru darbu vadīšanai tika ataicināti holandiešu meistari, tika uzbūvēti vairāk nekā 100 dažāda tipa kuģi kara un tirdzniecības vajadzībām.
Hercogam Jēkabam piederēja tiem laikiem liela flote (20 – 24 kuģi). Tās ļāva samērā aktīvi tirgoties un noslēgt tirdzniecības līgumus ar Franciju un Spāniju. Ārējā tirdzniecība atradās hercoga, muižniecības, kā arī pilsētu tirgotāju rokās. Taču nereti arī Kurzemes zvejnieki ar lomiem devās uz Klaipēdu, Kenigsbergu, Lībeku un citām Baltijas jūras ostām. Kurzemes
ostās pilsētu tirgotājiem bija jākonkurē gan
DSC_3696.JPG
Baltijas jūras Kurzemes piekraste
1638.g. karte, kurā attēlotās fregates 17. gs. pirmajā
pusē un vidū būvēja arī hercoga Jēkaba kuģu būvētavās.
ar ārzemju, īpaši – holandiešu tirgotājiem, gan ar rīdziniekiem.
Līdz ar manufaktūru un tirdzniecību attīstību nostiprinājās Kurzemes Hercogistes pilsētas – Kuldīga, Ventspils, Aizpute, Jelgava, Bauska, Jaunjelgava, Jēkabpils un Liepāja. Tomēr tās bija nelielas, un tajās dzīvoja nedaudz vairāk par 6% hercogistes iedzīvotāju.
Kurzemes manufaktūras un ražotnes hercoga Jēkaba laikā
3 kuģubūvētavas (Ventspilī, Kuldīgā un Liepājā), 17 dzelzscepļi, 18 zāģu gateri, 8 mucinieku darbnīcas, 10 vadmalas austuves, 3 tapešu darbnīcas, 85 darvas cepļi, 14 salpetra vārītavas, 1 brokāta darbnīca, 85 linu austuves, 1 gobelēnu darbnīca, 11 enkuru kaltuves, 3 buru austuves, 12 naglu kaltuves, 3 virvju darbnīcas, 10 lielgabalu lietuves, 6 etiķa un degvīna vārītavas, 4 dzintara virpotavas, 4 šauteņu darbnīcas, 2 tērauda cepļi, 1 naudas kaltuve, 3 zvanu lietuves, 7 metālu virpotavas, 8 vara cepļi, 10 stikla cepļi, 30 kaļķu cepļi, 6 krāsotavas, 6 ziepju vārītavas, 5 spāniešu aitu audzētavas, 20 ķieģeļu cepļi, 1 piekūnu audzētava u.c.
Kopumā tajās strādāja 400 ārzemju un aptuveni 600 latviešu meistaru un zeļļu, kā arī aptuveni 4000 klaušu zemnieku.
Latvijas vēsturnieks Vasilijs Dorošenko par Kurzemes hercogistes saimniecību (1986)
"Daudzās muižās attīstījās alus darītavas, labības pārstrāde dzirnavās, kokmateriālu sagatavošana, pelnu, kaļķa un ķieģeļu ražošana, kā arī citi rūpali. Hercogs Jēkabs (..) ieviesa dīķsaimniecību (zivkopība šeit tika apvienota ar dūņu ieguvi lauku mēslošanai), spāņu aitu audzēšanu. (..)
Vismaz 20 lielāki un mazāki uzņēmumi kausēja dzelzi un varu, daļēji no vietējās purva rūdas, daļēji no ievestās (zviedru, norvēģu) rūdas. Galvenokārt tā bija domāta kara vajadzībām (lielgabalu, ložu un granātu liešanai), bet daļu metāla arī eksportēja. Hercogistes teritorijā bija izvietoti vairāki desmiti uzņēmumu, kas nodarbojās ar metālapstrādi un kokapstrādi (kalšana, kniedēšana, mastu izgatavošana), virvju vīšana, buru, rupjas vadmalas un linauduma gatavošanu, kā arī alus darīšanu, degvīna dedzināšanu, salpetra, pulvera, stikla, ķieģeļu, ziepju un dažu greznumu priekšmetu (paklāju, gobelēnu) ražošanu."
 
DSC_3697.JPG
Ventspils 18. gs. beigās

Vīlandes mācītājs Dionīsijs Fabrīcijs par Livonijas iedzīvotāju apģērbu un izskatu (17. gs. sākumā)
"Viņu apģērbs vienkāršs un parasts no vilnas drēbes un linu audekla, ko viņi paši pagatavo. Apavus viņi veikli māk sev iztaisīt no liepu un vītolu mizām. Ziemā viņi gatavo sev apavus no liellopu ādām, šos apavus mēdz saukt par pastalām. Viņu sievietes un sievas ļauj matiem gariem augt, tos nekad nesukājot, ļauj tiem krist uz muguras un par vaigiem, par nepatikšanu tiem, kas viņu paražas nepazīst. Galvu viņi apsedz ar linu auduma lakatiņiem, kas izausti daudzkrāsainiem pavedieniem un ar adatu izšūti."
Fragments no likumiem par dzimtbūšanu Kurzemē (1617)
"Pirmā privātā vara ir kunga [muižnieka] vara pār vergiem jeb zemniekiem.
Par vergiem uzskatāmi tie, kas dzimuši uz muižnieku zemes no tēva verga, kaut arī māte būtu piederējusi brīvo ļaužu kārtai.
Ja tādi vīriešu dzimuma ļaudis aizbēg bez kunga atļaujas pie cita dzimtkunga, tad viņi izdodami līdz ar visu mantu, ko viņi paņēmuši līdz."
Latviešu vēsturnieks E. Andersons par kurzemniekiem Tobago (1970)
"Hercogs Jēkabs 1653. gada vidū nolēma nodibināt pastāvīgu koloniju Tobago salā. (..) Vairumu kolonistu toreiz uz Tobago transportēja  no Ventspils. Jādomā, ka vācu pilsētu iedzīvotājus nenozīmēja smagiem lauku darbiem nepierastos tropu apstākļos. Šim nolūkam noderīgāki varēja šķist latviešu zemnieki. Holandiešu avoti liecina, ka šie kolonisti neesot bijuši piemēroti karstajam klimatam, nav pazinuši tropu veģetāciju un nav spējuši piemēroties vietējiem apstākļiem. (..)
Tobāgo salā kurzemnieku pārvaldē dzimtļaudis kļuva brīvzemnieki. Salā atļāva apmesties arī ārzemniekiem, kas zvērēja uzticību Kurzemes un Zemgales hercogam."
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003., 112.lpp.
http://www.bolsteins.net/wp-content/uploads/labiba.jpg?phpMyAdmin=436bb558ad8ea9c5bb49da66554046af