Teorija

Pārdaugavas hercogiste
Livonijas Pārdaugavas hercogiste, (Livonijas hercogiste, Vidzemes hercogiste) bija autonoma hercogiste 16.-17. gadsimtā, kas atradās Lietuvas dižkunigaitijas, pēc tam Žečpospoļitas pārvaldībā. Tā tika nodibināta pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma, tomēr izveidota tikai pēc Livonijas kara beigām Poļu-zviedru kara rezultātā.
Polijas – Lietuvas kundzība Latvijas teritorijā ilga no 1561. g. – 1772. g.
1561. gadā līdz ar Livonijas mestra un Rīgas arhibīskapa padošanos Polijas-Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam zemes uz ziemeļiem no Daugavas un Dienvidigaunijas vispirms tika iekļautas Lietuvas Lielkunigaitijā. 1566. gadā tās sāka saukt par Pārdaugavas hercogisti. Pēc Ļubļinas ūnijas tā kļuva par apvienotās Polijas-Lietuvas valsts kopīpašumu.
Ļubļinas ūnija – 1569. gadā noslēgtā savienība, ar kuru Lietuvas Lielkunigaitija pilnībā pievienojās Polijas karalistei. Valsti turpmāk sauca par Žečpospoļitu jeb Poliju-Lietuvu. Abās valstīs saglabājās atšķirīgi likumi, iestādes, armijas un valsts kases; kopīgs bija seims, valdnieks un ārpolitika.
Polijas – Lietuvas karaļa Sigismunda II Augusta varu Rīgas rāte neatzina. Rīga vēl 20 gadus bija brīvpilsēta.
Savukārt tā pēctecis Stefans Batorijs, sakāvis Maskavas cara
fsfdsfds.jpg
Sigismunds II Augusts
Ivana IV armiju, panāca vienošanos ar Rīgas rāti. 1581. gadā rāte pakļāvās karalim, savukārt viņš apsolīja saglabāt Rīgas pilsētas privilēģijas. 1582. gadā Stefans Batorijs ieradās Rīgā, lai svinīgi pieņemtu pilsētas uzticības zvērestu.
 
DSC_3657.JPG
Pārdaugavas hercogiste Polijas-Lietuvas sastāvā (1561-1629)
 
fsfs.jpg

Pārdaugavas hercogiste tika iedalīta apriņķos, vēlāk to vietā izveidoja trīs apgabalus – Cēsu, Pērnavas, Tērbatas. Tos iedalīja 26 stārastijās jeb pilsnovados ar stārastiem priekšgalā.
fdff.jpg
Pārdaugavas hercogistes ģērbonis
Amatpersonas iecēla Polijas-Lietuvas karalis un tie pārsvarā bija poļi un lietuvieši. Vietējā vācu muižniecība ieguva vietas Žečpospoļitas muižniecības pārstāvju sanāksmē – seimā. Hercogistei piešķīra arī ģerboni, kurā bija attēlots sudraba grifs uz sarkana fona. Tas bija ņemts no varenās Hodkeviču dzimtas ģerboņa, jo Jans Hodkevičs tika iecelts par pirmo Pārdaugavas hercogistes pārvaldītāju – administratoru.
Iekarotajai teritorijai trešdaļa no saviem ienākumiem bija jāatdod Polijai-Lietuvai. Poļi un lietuvieši centās iekļūt stārastu amatos un dažādi ierobežot vietējo vācu muižnieku varu. Tika veikt muižu revīzija, kur katram muižniekam bija jāpierāda tiesības uz muižas turēšanu. Ja viņam tas neizdevās, muiža pārgāja poļu vai lietuviešu rīcībā. Sākās muižnieku pārpoļošanās.
Poļi, būdami, pārliecināti katoļi, nesteidzās dot solīto ticības brīvību, bet sāka zemi atkal pievērst katoļticībai. Hercogistē ieradās jezuīti, Cēsīs izveidoja bīskapiju. Cēsu bīskaps kļuva par otru svarīgāko cilvēku aiz hercogistes administratoru, saņemot arī Valmieras pilsētu ar novadu un citas zemes.
Pēc 25 Livonijas kara gadiem Vidzeme un Latgale bija izpostīta un izlaupīta. Zemnieku kungs lielā daļā muižu joprojām bija vācu muižnieks, bet nekas nemainījās arī tajās muižās, kuras ieguva poļi un lietuvieši. Muižnieki vispirms centās atjaunot savas muižas un apstrādāt savus tīrumus, kā arī pastāvīgi palielināt nodevu un klaušu apjomu. Jaunieceltie pilsnovadu priekšnieki – stārasti stingri uzraudzīja, kā nodevas tiek ievāktas un kā tiek pildītas klaušas.
Svarīgi!
1578. g. tika izdota Gvanini hronika, kurā tika attēloti karos un jukās cietušie latviešu zemnieki.
Latviešu zemnieku stāvoklis bija smags. Lielākā daļa lēņu muižniecības rīkojās kā privātmuižas. Poļu valdība neiejaucās muižu lietās, jo nevēlējās noskaņot muižniecību pret sevi. Sigismunds II Augusts akceptēja kungu tiesības atprasīt izbēgušos zemniekus. Muižniekiem tika dotas tiesības lemt tiesu pār viņu zemniekiem, tādējādi zemnieki bija pilnīgi atkarīgi no muižnieku varas. Jāpiebilst gan, ka Stefana Batorija laikā muižnieku privilēģijas tika nedaudz ierobežotas.
Pārdaugavas hercogistē tika veikta zemju revīzija, kuras laikā tika pārbaudītas muižnieku tiesības uz lēņiem. Tika izdoti statūti, kas mēģināja ierobežot muižnieku absolūto varu pār zemniekiem.
Poļu valdīšanas laikā Livonijā turpinājās kari ar zviedriem, kā arī katolicisma un protestantisma cīņas. Zemnieki vēl nebija paguvuši atgūties no iepriekšējā kara izraisītā posta, kad 1600. gadā izcēlās poļu-zviedru karš. Stāvokli vēl vairāk pasliktināja 1601. – 1602. gada bads.
Zviedri iekaroja lielāko daļu Pārdaugavas hercogistes. 1629. gadā Vidzeme ar Rīgu tika iekļautas Zviedrijas sastāvā, bet Polija-Lietuva paturēja Latgali.
Poļu vēsturnieks Andžejs Vičaņskis par 16.gs. iekaroto Baltijas zemju nozīmi Žečpospoļitas vēsturē (1979)
"Polija un Lietuva Livonijas karu beidza ar zaudējumiem Maskavas valsts pierobežā un acīmredzamiem ieguvumiem Pārdaugavas hercogistē. Slikti bija tas, ka sarežģītā situācija šajā teritorijā draudēja ar turpmākiem konfliktiem nākotnē.
Būtiskais jaunieguvums, ko Žečpospoļitai deva Pārdaugavas hercogiste, bija ļoti svarīgās tirdzniecības ostas Rīgas iegūšana un jūras politikas uzsākšana."
No Sigismunda III Vāsa 1589. gada likumiem
"1. Stārastiju pārvaldītājiem jābūt vienādā skaitā, kā poļiem, tā leišiem. (..) Lai izvairītos no tā, ka vienas tautas pārstāvji ieņem labākas stārastijas un otriem paliek mazāk vērtīgās, tad uz priekšu, ja stārastiju pārvalda polis, tā vietā jānāk lietuvim.
2. Ienākumi no stārastijām, muižām u.c. vienu gadu nododami Polijas valsts kasei, otru gadu – Lietuvas valsts kasei; stārasti, kas pārkāps šo noteikumu, tiks sodīti.
3. Pārdaugavas hercogistei pašai jānodrošina karaspēks zemes aizsardzībai, netraucējot citas provinces (Polijā un Lietuvā).
4. Kara laikā katra tauta klausa saviem priekšniekiem: leiši – leišiem, poļi – poļiem, sadalot savā starpā šejienes kareivjus uz pusēm."
Stefans Batorijs (1576-1586)
1582. gadā Polijas karalis Stefans Batorijs kā pirmais kronētais Eiropas valdnieks ieradās Rīgā, lai pieņemtu pilsētniek uzticības zvērestu. No marta līdz maijam karalis uzturējās Rīgas pilī bijušajos ordeņa mestra apartamentos.

Leģenda par Turaidas Maiju (1620)
gfhghg.jpg
Gūtmaņa ala Siguldā
yuyju.jpg
Turaidas Maijas kaps
 
Leģenda, kuras pamatā ir patiess notikums, stāsta par kādu traģisku atgadījumu Turaidā poļu – zviedru kara laikā. Tur dzīvoja bārene vārdā Maija, kuru viņas izcilā skaistuma dēļ saukuši par Turaidas Rozi. Maijā bija ieskatījies pie zviedriem pārbēgušais poļu virsnieks Jakubovskis. Taču meitene neatsaucās uz viņa uzmanības izpausmēm – Maijas sirds piederēja pils dārzniekam – Viktoram, ar kuru viņa mēdza tikties netālajā Gūtmaņa alā.
Kādu dienu Jakubovskim ar viltu izdevās aizmānīt meiteni uz Gūtmaņa alu, jo viņa domāja ,ka turp viņu aicina Viktors. Virsnieks jau gribēja iegūt meiteni ar varu, bet viņa pievērsa Jakubovska uzmanību Viktora dāvinātajam „brīnumlakatam”, kurš viņai bija apsiets ap kaklu. Maija apgalvoja, ka tas cilvēku padarot neievainojamu un aicināja atraidīto mīlētāju par to pārliecināties. Jakubovskis izvilka zobenu un cirta, bet varmākam par lielu brīnumu lakats meitenes augumu nepasargāja, un viņa uz vietas mira. Slepkavībā tika apsūdzēts Viktors, taču pēc tam, kad kāds aculiecinieks bija izstāstījis patiesību, dārznieks tika atbrīvots. Viņš pats apglabāja savu mīļoto, bet pēc tam pameta Turaidu uz visiem laikiem.
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Sigismund_II_Augustus.PNG
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:POL_Inflanty_IRP_COA.svg
http://www.irlaiks.lv/images/upload/countries/530948/turaidas-roze.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/G%C5%ABtma%C5%86a_ala
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003., 91.lpp.