Teorija

Livonijas karš
Latvijas zeme un tās iedzīvotāji 16. – 18. gadsimtā
16. gadsimtā Anglijā, Francijā, Spānijā, Portugālē un citās zemēs jau bija izveidojušās centralizētas spēcīgas monarhijas. Arī Krievijā, Zviedrijā, Polijā-Lietuvā nostiprinājās valdnieka vara, un šīs valstis iekaroja jaunas teritorijas. Kamēr kaimiņvalstīs norisinājās centralizācijas procesi, Livonijas palika politiski sadrumstalota.
DSC_3633.JPG
Livonija 1573
Livonijas valstiņu valdnieki – ordeņa mestrs un bīskapi nespēja:
1) piemēroties jauno laiku Eiropai,
2) panākt savstarpēju saskaņu,
3) sākt pārmaiņas savās zemēs.
 
16. gs. vidū, sākoties Livonijas karam (1558-1583), vecā politiskā sistēma sabruka. Viduslaiku Livonija izzuda no Eiropas politiskās kartes.
Pēc Livonijas sabrukuma spēcīgās kaimiņvalstis iesaistījās cīņā par kundzību Baltijas jūrā un tās austrumu piekrastē. Laika gaitā latviešu apdzīvotā teritorija nonāca dažādu valstu atkarībā. Līdz ar to pieauga atšķirības novadu – Vidzemes, Latgales
Kurzemes un Zemgales – attīstībā.
Livonijas karš
Livonijas karš (Pirmais Ziemeļu karš) bija 25 gadus ilgs (1558 - 1583) karš ar pārtraukumiem starp Krievijas caristi un Livonijas konfederāciju (1558-1561), kurā pēc tam iesaistījās arī Lietuvas dižkunigaitija, vēlāk, Polijas-Lietuvas kopvalsts (1561-1575) un Dānijas un Zviedrijas karalistes (1561-1583).
15. gs. otrajā pusē, kad Maskavas lielkņazs Ivans III pakļāva Novgorodu un citas zemes, pie Livonijas austrumu robežām parādījās spēcīgs un bīstams kaimiņš – Maskavas lielkņaziste.
1494. gadā par Livonijas ordeņa mestru kļuva Volters fon Pletenbergs. Baidoties no krievu iebrukuma, viņš noslēdza līgumu ar Lietuvas lielkunigaiti Aleksandru un iesaistījās karadarbībā pret Ivanu III.
1502. gadā kaujā pie Smoļinas ezera (40 km no Pleskavas) ordeņa bruņiniekiem izdevās sakaut skaitliski lielāko krievu karaspēku. Turpmākos gadu desmitus Krievija bija aizņemta ar dažādām iekšpolitiskām un ārpolitiskām problēmām un Livoniju vairs neapdraudēja.
Volters fon Pletenbergs tiek uzskatīts par ievērojamāko politisko figūru 16. gs. Livonijas vēsturē.
Volters fon Pletenbergs (ap 1450-1535) dzimis Vestfālenē, Vācijā. Agrā jaunībā iestājies Livonijas ordenī, 1494. gadā kļuva par tā mestru. Viņš nežēloja spēkus ordeņa nostiprināšanai, pārbūvēja mestra rezidenci – Cēsu pili. Viņš ir apglabāts Cēsu Sv. Jāņa baznīcas altāra daļā
plete.jpg
Voltera fon Pletenberga krūšutēls pie viņa kapavietas Cēsu Jāņa baznīcā
V. fon Pletenbergs ilgus gadus (1494-1535) bija ordeņa mestra amatā un izcēlās ar apdomīgumu un mērķtiecību. Mestram bija liela autoritāte visās Livonijas kārtās un noteicošais vārds Landtāgā.
Landtāgs - kārtu (zemes kungu, vasaļu, pilsētu) sapulce viduslaikos Vācijā, kā arī Livonijā, kur tika apspriesti aktuāli iekšpolitiski un ārpolitiski jautājumi, izšķirti strīdi u.c.
Pletenbergam izdevās nodrošināt iekšējo stabilitāti Livonijā arī reformācijas laikā. V. fon Pletenbergs visiem spēkiem centās saglabāt atšķirīgo politisko spēku līdzsvaru, jo uzskatīja, ka tā sagraušana var novest pie Livonijas bojāejas. Taču arī šāda politika Livonijas bojāeju varēja tikai attālināt, nevis novērst. Landtāgs kā kārtu sapulce un vieta, kur Livonijas piecas valstiņas risināja savas pretrunas, savu laiku bija pārdzīvojis.
16. gadsimtā nākotne piederēja spēcīgām, centralizētām monarhijām, taču Livonija par tādu nekļuva.
16. gs. vidū Livonijas attiecības ar draudīgo austrumu kaimiņu saasinājās. 1558. gadā Krievijas cara Ivana IV (1547-1584) karaspēks devās uzbrukumā Tērbatai, Rēzeknei un Narvai. Sākās Livonijas karš.
 
DSC_3650.JPG
Livonijas karš (1558-1583)
xcxc.jpg
Sadrumstalotā un iekšēji novājinātā Livonija nespēja atsist krievu uzbrukumu. Karošanai nebija ne naudas, ne karavīru. Bez panākumiem beidzās ar Livonijas valstiņu valdnieku pūliņi rast atbalstu ārzemēs.
1560. gada Ērģemes kaujā krievu karaspēks sakāva apvienotos Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa spēkus. Tas noveda Livoniju līdz galīgam sabrukumam. Nesastopot lielu pretestību, krievu karaspēks izpostīja un izlaupīja Igauniju, Vidzemi, Latgali un Zemgali.
Kurzemes bīskaps jau 1559. gadā bija pārdevis savus valdījumus Dānijas karalim. Arī Zviedrija  un Polija-Lietuva gatavojās brūkošās Livonijas mantojuma dalīšanai.
 
1561. gadā Livonijas ordeņa mestrs, Rīgas arhibīskaps un Livonijas bruņniecība zvērēja uzticību Polijas-Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam.
Svarīgi!
Lielākā Livonijas zemju daļa tika iekļauta Polijas – Lietuvas valstī kā jaunizveidota Pārdaugavas province (kopš 1566. gada hercogiste), arī jaunizveidotā Kurzemes un Zemgales hercogiste nonāca Polijas- Lietuvas valsts vasaļatkarībā. Ziemeļigaunija pārgāja Zviedrijas īpašumā. Sāmsala un Grobiņa palika Dānijai.
Karš turpinājās ilgāk nekā 20 gadus. Beidzot, kad zviedri bija ieņēmuši Narvu un Polijas-Lietuvas karaspēks iekarojis Polocku un karaļa Stefana Batorija vadībā aplencis Pleskavu, Krievija noslēdza pamieru ar Polijas-Lietuvu (1582) un Zviedriju (1583).
16.gs. hronists Baltazars Rusovs par kauju pie Smoļinas ezera 1502. gadā
"Livonijas kārtas 1502. gada augustā atkal apbruņojās ar 2000 jātniekiem un 1500 kājniekiem, dažiem simtiem zemnieku un dažiem lielgabaliem iesāka karagājienu. (..) Pletenbergs paļāvībā uz Dievu nonāca līdz Pleskavai. (..) Mestrs bezbailīgi devās ienaidniekam pretim, kuri ļoti brīnījās par mazā vācu karaspēka drošsirdību. Kad abas puses satikās, krievi pavisam ielenca vācus tā, ka viņiem bija atņemta iespēja meklēt glābiņu bēgšanā. Vāci drošsirdīgi pašā sākumā apšaudīja krievus no lielgabaliem un daudzus nonāvēja. Tad mestrs devās pretim ienaidniekam, un, trīs reizes izlauzdamies turpu un atpakaļ starp ienaidnieka rindām, daudzus nokāva un pārējos piespieda bēgt.
Šajā kaujā krita vairāki tūkstoši krievu. Mestrs zaudēja dažus bruņiniekus, 400 kareivju. (..) Šī uzvara uzskatāma par Dieva brīnumu, jo mazs karaspēks bija pieveicis 90 000 ienaidnieku un piespiedis viņus bēgt."
Vēsturnieks Teodors Zeids par V. Fon Pletenbergu (1991)
DSC_3647.JPG
V. fon Pletenberga kapa plāksne Cēsu Sv. Jāņa baznīcā
Ne tik svarīga bija Pletenberga kara māksla karā pret Krievzemi 1501. un 1502. gadā, bet tieši viņa diplomātiskā prasme ilgstoši saglabāt mieru austrumu pierobežā. Nozīmīgi ir viņa centieni saglabāt mieru Livonijas valstiņu starpā arī tad, kad reformācijas kustības ietekmē, bieži vien varēja sākties karadarbība to starpā.
Šai viņa „miera politikai” bija pozitīva nozīme arī latviešu tautas vēsturē. Tai laikā zemnieki visvairāk cieta no kaimiņvalstu – Krievijas kņazistu un Lietuvas – iebrukumiem, gan arī no Livonijas valstiņu savstarpējām cīņām. Pletenberga aizsākto diplomātisko pasākumu rezultātā no 1502. gada līdz pat Livonijas kara sākumam 1558. gadā Livonijā nenotika neviens krievu karagājiens un zemnieki bija pasargāti no sirotāju briesmām. Vairāk nekā piecdesmit gadu ilgais miera periods bija labvēlīgs latviešu tautas attīstībā. Tas arī ir Pletenberga nopelns mūsu tautas vēsturē."
 
Vācu vēsturnieks Heincs fon cur Mīlens par situāciju Livonijā pirms kara (1994)
"55 gadu laikā saimniecību un tirdzniecību netraucēja nekāda karadarbība, tādējādi Livonija piedzīvoja agrāk nebijušu labklājību. Ilgajā miera periodā pēc Pletenberga uzvarām pār krieviem izveidojās nereālistiska attieksme pret karu, svārstīšanās starp bailēm un augstprātību attiecībā pret austrumu kaimiņu. (..) Taču patiesībā Livonija karam nebija gatava. Aizsardzībai, algotņu nolīgšanai trūka naudas, kas aizplūda citur. (..) Labklājība daudzus Livonijā padarīja aklus pret Maskavas draudīgo izturēšanos (..). Vēl jāmin politiskās autoritātes un karošanas iemaņu trūkums, kā arī nepietiekamā politiskā kopības izjūta zemeskungiem un kārtām."

Vēsturnieks E. Dunsdorfs par Livonijas kara cēloņiem (1964)
"Cara agresīvajām tieksmēm un abu pušu tik naidīgajam noskaņojumam vajadzēja beigties ar karu. Visi pārējie kara iegansti, piemēram, prasība pēc brīva tirdzniecības ceļa caur Livoniju, prasība, lai Tērbata maksā nodokli, centieni aizsargāt Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīcu Rīgā, izrietēja no galvenā: abpusēja ienaida un cara iedomas, ka Livonija ir viņa tēva mantojums. Cēloņu cēlonis bija Ivana IV priekšteču ticība, ka Maskavai ir lemts kļūt par Trešo Romu, kas būs pasaules valdniece."
 
16.gs. hronists Baltazars Rusovs par Cēsu pils ieņemšanu 1577. gadā
(Kad septembrī apmēram 30 000 Ivana Bargā karavīru iebruka Cēsīs un sāka tās postīt, neliela daļa pilsētnieki paspēja sabēgt Cēsu pilī.)
asasa.jpg
Cēsu pils mūsdienās
"Pils iemītnieki, zinādami, kādus briesmu darbus lielkņazs bija pastrādājis Koknesē un citās pilīs, nolēma Cēsu pili neatdot. Tad lielkņazs (..), sākot ar 4. septembri, piecas dienas un naktis to apšaudīja. Kad glābiņa vairs nebija, vīri, sievas un jaunavas, pa lielākajai daļai muižnieku kārtas, vienbalsīgi nolēma uzspridzināt sevi ar pulveri.
Šim lēmumam piekrita arī pils mācītājs. Trīs simti personu, jauni un veci, sagāja zālē, zem kuras nolika četras mucas pulvera. Kad tas bija noticis, viņi sapulcējušies pielūdza Dievu 
un pieņēma svēto vakarēdienu, Heinrihs Boismanis paņēma ogli un nometās ceļos. Pārējie kopā ar mācītāju sastājās ap viņu, un cits citu mierinādami, ļāvās uzspridzināties. (..) Heinrihu Boismani ar mazām dzīvības pazīmēm krievi atrada zālē un atnesa viņu pie lielkņaza, bet viņš tūlīt nomira. Otrā dienā viņu uzlika uz mieta." 
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
http://www.latviatourism.lv/images/piedavajums/vidzemes_zelta_loks/cesu_pils1b.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003., 78. lpp.