Teorija

Inflantija
Pēc poļu-zviedru kara saskaņā ar Polijas-Lietuvas seima lēmumu 1677. gadā tika izveidota Inflantijas vojevodiste, kurai piešķirtā satversme līdzinājās pārējo Polijas-Lietuvas apgabalu satversmēm.
Inflantija – Pārdaugavas hercogistē ietilpstošo zemju nosaukums poļu valodā. Pēc 1629. gada šo nosaukumu attiecināja tikai uz Latgali. Pirmais vārdu „Latgale” 1900. gadā sāka lietot Latgales kultūras darbinieks Francis Kemps.
Agrākais Pārdaugavas hercogistes ģerbonis kļuva par Inflantijas ģerboni.
 
Vojevodiste tika iedalīta četrās stārastijās:
1)
 Daugavpils,
2) Rēzeknes,
3) Ludzas,
4) Viļakas.
 
Stārastus iecēla Polijas–Lietuvas karalis.
Pēc kara postījumiem 16. – 17. gadsimtā Latgale bija ļoti reti apdzīvota. Tikai 17. gs. otrajā pusē iedzīvotāju skaits sāka pieaugt. Daudzas apdzīvotās vietas – Ludza, Rēzekne, Krāslava, Krustpils – bija tikai nelieli miesti. Vienīgā pilsēta Inflantijā bija Daugavpils, kur atradās vojevodistes pārvalde, tiesa, likumdošanas iestāde – seimiks. Tajā pulcējās pie poļu šļahtas piederīgie Inflantijas muižnieki, lai apspriestu likumus un ievēlētu sešu delegātus Polijas-Lietuvas seimā.
Šļahta – vidējā un sīkā muižniecība, kam Polijā-Lietuvā bija plašas privilēģijas. Tā dienēja armijā, kalpoja magnātiem un karaļa galmā.
 
 
DSC_3688.JPG
Inflantija līdz 1772. gadam
hghg.jpg
 
Daugavpils bīskapa pārziņā atradās katoļu baznīcas lietas. Līdz ar to Daugavpils bija ne tikai vojevodistes administratīvais, bet arī garīgais centrs.
Latgales muižu lielākā daļa ar visiem zemniekiem piederēja vietējiem muižniekiem, baznīcām un klosteriem. Muižniekiem bija privilēģijas nodarboties ar medībām un zveju, ierīkot dzirnavas un turēt krogus, cirst mežus un tecināt darvu. Miestos gar Daugavu – Krāslavā, Daugavpilī, Krustpilī – sekmīgi attīstījās saimniecība, jo bija iespēja izmantot šo seno tirdzniecības ceļu gan Rīgas, gan mūsdienu Baltkrievijas virzienā.
Poļu laiku sākumā turīgākie un politiski ietekmīgākie bija poļu un lietuviešu magnāti, piemēram, Hodkeviči, kas bija ieguvuši Viļakas stārastiju. Ar laiku viņi savas zemes īpašumus pārdeva, un Latgalē ietekmīgākie palika vācu muižnieki: Plāteriem piederēja Indrica un Krāslava, Hilzeni saimniekoja Dagdā, Korfi – Krustpilī, Borhi – Varakļānos. Vācu muižnieku dzimtas pakāpeniski pārpoļojās, un 18. gadsimtā vairs tikai vāciskie uzvārdi atgādināja par viņu izcelsmi.
Magnāti – lielie zemes īpašnieki Polijā- Lietuvā. Viņi ieņēma augstus valsts un baznīcas amatus.
Zemkopības līmenis Latgalē bija zemāks nekā Vidzemē un Kurzemē. Te nebija tik labvēlīgu apstākļu labības eksportam.
Inflantijas zemnieki dalījās klaušu un činša (poļu val. – kunga tiesa) zemniekos:
1) Klaušu zemnieki strādāja muižas laukos, bet bija arī ārkārtas klaušas siena pļaujas, līduma līšanas un citos darbos, kā arī nodevas graudā un nelieli maksājumi naudā. Palielinoties klaušām, daudzi zemnieki bēga uz Lietuvu, Baltkrieviju vai Krieviju.
2) Činša zemnieki renti maksāja galvenokārt graudā un naudā.
 
jkjk.jpg
Kopš 17. gadsimta katra zemnieka sēta vēl maksāja dūmu naudu – valsts nodokli, ko noteica pēc dzīvojamo ēku skaita.
Latgales zemniekus neizdevās pārpoļot, tomēr latgaliešu valodā, ticējumos, paražās un sadzīvē pamazām izveidojās īpatnības, kas šo novadu atšķir no pārējās Latvijas teritorijas.
Svarīgi!
Inflantija beidza pastāvēt 1772. gadā, kad notika pirmā Polijas – Lietuvas dalīšana.
 Trīs valstis – Krievija, Prūsija un Austrija parakstīja līgumu, saskaņā ar kuru Krievijas impērijas sastāvā 
nonāca Latgale un Baltkrievija. Latgale tika pievienota Pleskavas, vēlāk Vitebskas guberņai. Kā Krievijas Vitebskas guberņas daļa Latgale palika līdz pat Latvijas valsts izveidei.
 
No poļu valodas aizgūtie latgaliešu vārdi
Čads – tvans, kanapka – dīvāns, sukņa – kleita, okuļeri – brilles, cukerka – konfekte, kilbasa – desa, prāca – darbs, rožanca – rožukronis, parasols – lietussargs, kačka – pīle, kļača – ķēve.
Latgales kultūras darbinieks Francis Kemps par novada attīstības īpatnībām (1938)
"Poļu karalis vairākām Latgales muižnieku ģimenēm bija devis grāfu titulus un šejienes muižniecību pielīdzinājis varenajai Polijas muižniecībai (šļahtai).
Latgales muižnieku ģimenes: Manteifeļi, Borhi, Hilzeni, (..) Zibergi, Plāteri un citas bruņinieku atvases jau pirmajā paaudzē pārvērtās par politiski katoliskām kā valodas, tā arī kultūras ziņā.
Tā laika lielajos karos Latgale bija stipri izpostīta, iedzīvotāji izkauti vai epidēmijās izmiruši. Daudzās muižas pārgāja valsts īpašumā, tās poļu valdība sadāvināja īstiem poļu muižniekiem šās provinces polonizācijas (pārpoļošanas) nolūkos. Tādā ceļā īsā laikā Latgalē saradās daudz poļu kungu: Beņislavski, Buiņicki un vesela plejāde mazāku šļahtiču, kuru Polijā bija liels daudzums. (..)"
Vēsturnieks E. Dunsdorfs par muižniecību Latgalē (1973)
"Latgales muižniecības struktūra bija vēl vairāk sarežģīta nekā Lietuvā un Polijā. Latgalē bija ne vien atšķirības starp aristokrātiju un zemāko muižniecību (..), bet arī pastāvēja vēl (..) atšķirības tautības ziņā.
No Livonijas laikiem daļa muižnieku bija vācu tautības. Sākot ar 16. gs., bija ieplūduši lietuviešu un poļu muižnieki. (..) kā vācieši, tā arī lietuviešu muižnieki ar maz izņēmumiem bija pārpoļojušies."
 
Plāteru pils Krāslavā
DSC_3687.JPG
18. gs. zīmējums
cxcc.jpg
Mūsdienās
 
1729. gadā Plāteri ieguva Krāslavu savā īpašumā. Pils celtniecība tika pabeigta 1791. gadā. Plāteri līdzās Borhiem bija vienīgās muižnieku dzimtas Latgalē, kurām bija piešķirts grāfa tituls. Plāteri aicināja uz Krāslavu amatniekus no Polijas un Vācijas. Krāslavā nodibināja tekstilrūpniecības centru. Te ražoja paklājus, samta, zīda un kokvilnas audumus, ieročus, zelta un sudraba izstrādājumus, spēļu kārtis. No Plāteru dzimtas nāca pirmie Daugavpils stārasti. Viņu nodoms bija pārcelt Latgales pārvaldi no Daugavpils uz Krāslavu.
(1917.-1919. g. pili izlaupīja un izdemolēja. Pēc tās atjaunošanas līdz 20. gs. 70. gadiem tur izvietojās Krāslavas ģimnāzija. Kopš 1975. gada pils ir tukša. Mūsdienās unikālā un kādreiz tik greznā grāfu plāteru rezidence atrodas avārijas stāvoklī, tāpēc tā apskatāma tikai no ārpuses.)
Latviešu valodniece L. Jurģīte par 16.gs. Latgales iedzīvotāju uzvārdiem (1997)
"16. gs. dokumentos ir atrodami 232 zemnieku un amatnieku uzvārdi. Tie tiek mantoti no paaudzes paaudzē.
Vairāk nekā puse no šiem uzvārdiem no mūsdienu latviešu valodas viedokļa nav skaidrojami, piemēram, Auskins, Beits, Deksteris, Haskins, Frebs, Rukša, Sesions, Hava, Munda u.c.

Uzvārdus, kuru izcelsme meklējama latviešu valodā, var grupēt:
1) uzvārdi, kas nosauc cilvēka amatu: Bitinīks, Bļūdnīks, Kūrpnīks, Myurinīks;
2) uzvārdi, kuru izcelsme meklējama dabā, augu un dzīvnieku valstī: Dzeņs, Gaiļs, Kūceņš, Sēneite, Zīmeļs, Vonuks;
3) uzvārdi, kas nosauc personas vārdu vai tā saīsināto formu: Danilovičs (Danila), Semions (Semjons), Pīterāns (Pīters)."
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003., 103.lpp.
http://www.airpurifierguide.org/images/uploads/chimney.jpg
http://www.kulturaskarte.lv/Multimedia/%7B10cf1584-a5c9-4fe2-8b55-4fcc9db0a73f%7Dpl%C4%81teru%20pils.jpg