Teorija

Kurzemes hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste jeb Kurzemes hercogiste bija autonoma Polijas-Lietuvas vasaļvalsts no 1561. līdz 1795. gadam, kuras sastāvā ietilpa Kurzeme, Zemgale un Sēlija.
 
DSC_3736.JPG
Kurzemes un Zemgales hercogiste (1561-1795)
 
1561. gadā izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste, kas bija vasaļatkarībā no Polijas-Lietuvas, kuras karalim piederēja augstākā tiesu vara. Atšķirībā no Vidzemes un Latgales, kuras pārvaldīja Zviedrijas un Polijas-Lietuvas monarhu ieceltie vietvalži, Kurzemē un Zemgalē hercogs valdīja patstāvīgi.
ccv.jpg
Gothards Ketlers
Par pirmo Kurzemes hercogu kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers, kurš 1566. gadā pēc precībām ar Mēklenburgas hercoga meitu Annu nodibināja pirmo Kurzemes hercogu dinastiju – Ketleru dinastiju.
Polijas-Lietuvas karalis garantēja Kurzemes hercogistei ticības brīvību (atstāja neskartu luterticību) un vācisku pārvaldi.
Hercogs iecēla ierēdņus, izdeva likumus, kas attiecās uz viņa muižām un pilsētām. Ar privilēģijām dāsni apveltītā muižniecība nelabprāt pakļāvās hercogam. Bez īpašas hercoga padomes ziņas nedrīkstēja izlemt nevienu politisku jautājumu. Visi likumi, kuri skāra muižniecības intereses, bija jāapstiprina landtāgā. Muižnieki varēja griezties pie Polijas-Lietuvas karaļa ar lūgumu pieņemto lēmumu pārskatīt. Domstarpības starp karali un hercogu izšķīra seims.
Saskaņā ar Gotharda Ketlera testamentu hercogisti kopīgi pārvaldīja abi viņa dēli:
1) Frīdrihs ieguva Zemgali ar Jelgavas pilsētu,
2) Vilhelms – Kurzemi ar Kuldīgas pilsētu.
 
as.jpg
Frīdrihs Ketlers
hhh.jpg
Vilhelms Ketlers
Katram bija savs galms, īpaša tiesa, pārvalde. Vilhelma centieni palielināt hercoga varu izraisīja muižnieku neapmierinātību. Konflikts sasniedza kulmināciju 1615. gadā, kad Jelgavā tika sasaukta Kurzemes muižnieku sanāksme – landtāgs. Tā laikā hercogs lika apcietināt muižnieku opozīcijas vadītājus brāļus Noldes. Aresta laikā viņi pretojās un tika nogalināti. Polijas-Lietuvas karaļa ieceltā izmeklēšanas komisija Vilhelmu atzina par vainīgu, un viņš zaudēja hercoga titulu. 1617. gadā izsludinātā Valdības formula (hercoga izdots dokuments) regulēja turpmākās attiecības starp trim pusēm – hercogu, muižniecību un Polijas-Lietuvas karali. Muižniecība saglabāja savas privilēģijas un nostiprināja savu stāvokli hercogistē.
Vēsturnieki par muižnieku opozīciju Kurzemē
Vācu vēsturnieki Martīns Hībners un Folkers Kellers (1993)
"1615. gadā Jelgavā sanāca landtāgs, un tā gaitā 4. augustā Frīdriham un Vilhelmam tika iesniegta muižniecības sūdzība. Abu hercogu pārkāpumi bija uzskaitīti 39 punktos. (..) Hercogi bija ar mieru izskatīt sūdzību tikai tajā gadījumā, ja muižniecības vadītāji paši ierastos pilī. Taču muižnieki baidījās, ka viņus varētu arestēt. Tajā pašā dienā Jelgavā ieradās Magnuss un Gothards Noldes, kuriem ar hercogu Vilhelmu bija personisks konflikts. Vilhelms viņu klātbūtnē saskatīja pret sevi vērstus draudus un naktī uz 10. augustu lika abus nogalināt. (..) Acīmredzot neapmierinātībai ar Vilhelmu lielākoties bija personisks raksturs – viņš vienmēr bija izcēlies ar pretimnākšanas trūkumu un nespēju rast kompromisu."
  
Latviešu vēsturnieks E. Dunsdorfs (1962)
"Kad landtāga locekļi sāka pulcēties Jelgavā, tā izskatījās pēc bruņotas nometnes. (..) Opozīcijas spēki pulcējās ap brāļiem Noldēm. (..) 1615. gada augustā kādu nakti brāļu Nolžu dzīvoklī iebruka kareivji, viņus vienā apakšveļā izdzina tirgus laukumā un nogalināja. Līdz ar to landtāgs izjuka, bet dižciltīgo opozīcija apsūdzēja hercogu Vilhelmu par slepkavības ierosināšanu. Šīs sūdzības un vispār hercogistes apstākļu izmeklēšanai Sigismunds III iecēla īpašu komisiju. (..)
Izmeklēšanas rezultātā karalis hercogu Vilhelmu atcēla no amata. Hercogam Frīdriham bija jāzvēr, ka viņam nav līdzdalības slepkavībās."

Par ievērojamāko Kurzemes hercogistes valdnieku tiek uzskatīts Vilhelma dēls Jēkabs.
Jēkabs (1642-1682) bija hercoga Vilhelma dēls. Pirmos dzīves gadus viņš pavadīja Jelgavā, Kēnigsberga un Berlīnē. Izglītību ieguva Rostokā un Leipcigā, apceļoja Franciju, Itāliju, Holandi un Angliju, iepazīstoties ar šo valstu saimniecību un galma dzīvi. Pēc sava tēvoča hercoga Frīdriha nāves 1642. gadā kļuva par Kurzemes hercogu. Dažus gadus vēlāk viņš salaulājās ar Brandenburgas kūrfirsta māsu Luīzi Šarloti.
17. gs. vidū hercoga Jēkaba aktīvo darbību pārtrauca kārtējais poļu-zviedru karš, kurš skāra arī hercogisti. 1658. gadā Jēkabs ar ģimeni nokļuva zviedru gūstā. Pēc atgriešanās no gūsta 1660. gadā agrāko saimniecisko vērienu vairs neizdevās sasniegt.
 
J. Ketlera valdīšanas laikā (1642-1682):
1) stabilizējās hercogistes iekšpolitiskais stāvoklis,
2) uzplauka saimniecība,
3) pieauga hercogistes starptautiskā autoritāte.
 
Kurzemei uz neilgu laiku pat izdevās iegūt aizjūras kolonijas – Tobāgo salu Vidusamerikā un nelielu teritoriju Gambijā Āfrikā. Noturēt koloniālos valdījumus un tos paplašināt Kurzemei neļāva lielvalstu pretestība un hercogistes ierobežotās saimnieciskās iespējas.
Latviešu vēsturniece Margarita Barzdeviča par hercoga Jēkaba koloniālo politiku (1994)
"Hercoga Jēkaba koloniālie plāni bija ļoti plaši. (..) Ievērojamākais bija Austrālijas kolonizācijas plāns. (..)
vvvv.jpg
Jēkabs Ketlers
Hercogs bija gatavs ar savu floti (40 kuģiem un 24 000 vīru) pārņemt visas jaunās zemes Dienvidu puslodē un nodot tās katoļu baznīcai, ja pāvests atbalstītu pasākumu ar trīs vai četriem miljoniem dālderu un savu svētību. Pavisam plānu pāvests nenoraidīja, bet negribēja atklāti saistīties ar luterticīgo hercogu. Nav zināms, kā tas risinātos tālāk, ja pāvests Innocents X nebūtu 1655. gadā nomiris. Viņa pēcnācēju šis projekts neinteresēja. (..)
Arī no holandiešiem hercogs gribēja iemainīt dažas Vestindijas salas. No savas puses Jēkabs piedāvāja 6000 apgādātu karavīru Brazīlijas iekarošanai (1654. gadā portugāļi bija padzinuši holandiešus no Brazīlijas). Holandieši piedāvājumu noraidīja.
Novērtējot hercoga Jēkaba koloniālos pasākumus, jāatzīst, ka tie nebija lieli. Varenākās Eiropas valstis Kurzemes hercogu kā konkurentu pacieta tikai tikmēr, kamēr pašas bija novājinātas iekšējos vai savstarpējos karos. (..) Arī no ekonomiskā viedokļa šie braucieni nebija visai veiksmīgi. Piemēram, no 12 kuģiem, kas laikā no 1651. gada līdz 1660. gadam tika nosūtīti uz Āfriku, ar kravu atgriezās pieci."
 
18. gadsimta pirmajā pusē Polija – Lietuva sāka novājināties un Krievija arvien nepārprotamāk pauda savas tīkojumus pēc Kurzemes hercogistes. Krievijas iespaids sāka strauji pieaugt pēc tam, kad 1710. gadā cara Pētera I pusbrāļa meita Anna tika izprecināta hercogam Frīdriham Vilhelmam. Tā kā viņš tūlīt pēc kāzām nomira, Anna kļuva par Krievijas interešu pārstāvi Kurzemes hercogiste. No šī brīža Krievija sāka kontrolēt norises hercogistē un diktēt tās politiku. Kad 1730. gadā Anna kļuva par Krievijas ķeizarieni, uz Kurzemes hercoga titulu sāka pretendēt viņas favorīts Ernsts Johans Bīrons.
 
Ernsts Johans piedzima 1690. gadā Kalnciema muižas īpašnieka ģimenē. Ap 1718. gadu iestājās hercogienes Annas Ivanovnas dienestā, bija viņai piederošās Vircavas muižas pārvaldnieks. Kļuvusi par Krievijas ķeizarieni, Anna izgādāja Bīronam grāfa titulu un iecēla viņu par Krievijas galma virskambarkungu. 1737. gadā viņš kļuva par Kurzemes hercogu.
Pēc Annas nāves 1740. gadā notikušajā galma apvērsumā Bīrons tika arestēts un izsūtīts uz Sibīriju. Vēlāk viņam kopā ar ģimeni atļāva apmesties Jaroslavļā.
1762. gadā tronī nākušais Pēteris III atsauca Bīronu no trimdas. 1763. gadā hercogs ar ģimeni atgriežas Jelgavā. 1769. gadā viņš atteicās no troņa par labu dēlam Pēterim. E. J. Bīrons nomira 1772. gadā Rundālē.
  
eee.jpg
Ernsts Johans Bīrons
1737. gadā Kurzemes hercogistē sāka valdīt Bīronu dzimta. Jaunais hercogs uz Jelgavu nebrauca, bet palika Pēterburgā, kur atradās Krievijas galms, un kur viņam bija liela ietekme. Pēc ķeizarienes Annas Ivanovnas nāves Ernsts Johans Bīrons uz īsu laiku kļuva par Krievijas pavaldoni, taču pēc galma apvērsuma viņš kopā ar ģimeni tika izsūtīts trimdā. Hercogistes politiskā dzīve Bīrona prombūtnes laikā bija sarežģīta, jo pēc Kurzemes tīkoja Prūsija, Saksija un Polija-Lietuva, kura tā gribēja pārveidot par savu provinci. 18. gs. otrajā pusē, īpaši ķeizarienes Katrīnas laikā, pieauga Krievijas ietekme hercogistē.
Arī Bīronu laikā Kurzemes muižnieki savās muižās turpināja saimniekot pilnīgi nekontrolēti. Viņi iesaistījās dažādās politiskās intrigās, jo šajā laikā par Kurzemi notika sacensības
valstu starpā.
18. gs. gaitā Krievija jau bija ieguvusi Vidzemi un Latgali. 1795. gadā Polijas-Lietuvas valsts beidza pastāvēt. To savā starpā sadalīja Prūsija, Austrija un Krievija.
Svarīgi!
1795. gadā Kurzemes hercogiste tika iekļauta Krievijas impērijā.
Rundāles pils
DSC_8979.jpg
Rundāles pils mūsdienās
1735. gadā E. J. Bīrons nopirka Rundāles muižu un sāka būvēt savu vasaras rezidenci. To projektēja un būvdarbus no 1736. līdz 1768. gadam  vadīja Krievijas galma arhitekts F.B.Rastrelli.
Rundāles pils ir nozīmīgākā baroka stila pils Latvijā. 
Rundāles pils ansamblī ietilpst arī saimniecības ēkas un parks. Kopš 1972. gada pilī atrodas Rundāles pils muzejs un notiek pils restaurācija ar mērķi atjaunot pili tādu kāda tā bija 18. gadsimtā.

Laikabiedru viedokļi par E. J. Bīronu
Angļu diplomāts Finčs
"Viņu mīl, jo viņš darījis labu ļoti daudziem cilvēkiem, ļaunumu no viņa turpretī redzējuši nedaudzi, bet arī tie galvenokārt var žēloties par viņa rupjību, viņa aso raksturu. Starp citu, arī šī rupjība parādās atsevišķu uzliesmojumu veidā, kas ir īslaicīga. Turklāt hercogs nekad ilgi netur ļaunu prātu."
  
Viens no galma apvērsuma dalībniekiem feldmaršals grāfs B.H.Minihs
"Viņam bija 2 kaislības: viena diezgan cildena – uz zirgiem un jāšanu. Otra kaislība bija spēle. Viņš ne dienu nevarēja iztikt bez kārtīm. Viņš bija diezgan glīts, prata patikt un bija devīgs, bet vienlaikus arī rēķinātājs, glumi veikls un ārkārtīgi atriebīgs."
  
Latvietis Skangaļu Jēkabs – sulainis Bīrona galmā
"Viņa uzruna bija ārkārtīgi draudzīga, proti, mūsu mātes, latviešu valodā. (..) Šis lielais kungs, kurš vienlaicīgi ir kāds ķeizars, uzvedas tik draudzīgi un žēlīgi."
  
E.J.Bīrona biogrāfs F.J.Rīls (1764)
"Viņa dvēselei, kurai nevar noliegt lielumu, piemīt gluži apbrīnojama spēja visos notikumos satvert patiesību, visu izkārtot savās interesēs un visu to paņēmienu lieliska pazīšana, kas varētu noderēt viņa mērķiem. Viņš ir nenogurstoši darbīgs, izveicīgs savos plānos un gandrīz vienmēr veiksmīgs to izpildē. (..) Viņa runas dāvanas, ko pasvītro neparasta balss labskanība, ir valdzinošas, katru viņa kustību atdzīvina liela grācija, tādējādi nav noliedzams ,ka, ja Bīrons nebūt bijis cienīgs uzkāpt valdnieka troni, viņam tomēr netrūkst neviena no īpašībām, kas veido perfektu galminieku."
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003., 107.lpp.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Gotthard_Kettler.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Fr%C4%ABdrihs_Ketlers
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Vilhelms_Ketlers.jpg
http://lh3.ggpht.com/-l5rCM5rbasA/TMVs_9PeXTI/AAAAAAAABlY/s6yww8Yzi90/DSC00032.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Ernst_Johann_von_Biron.PNG