Teorija

Kuršu un zemgaļu cīņas ar krustnešiem
 
Visilgāk vācu krustnešiem pretojās kurši un zemgaļi.
Pirmā kuršu un vāciešu sadursme notika Baltijas jūrā 1210. gada Lieldienās, bet jūlijā kurši centās iekarot galveno krustnešu atbalsta centru – Rīgu. Militārais pārspēks, Rīgas nocietinājumi un, iespējams, pašu kuršu neizlēmība bija galvenie uzbrukuma neveiksmes iemesli. 1228. gadā kurši kopā ar zemgaļiem izpostīja Daugavgrīvas klosteri, kas sargāja ieeju Daugavā no jūras puses.
Pēc tam krustneši iebruka kuršu zemēs starp Ventu un Abavu.
Svarīgi!
Katoļu baznīcai bija plāns izveidot Kursā Romas pāvestam pakļautu valsti, tādēļ 1230. gadā pāvesta īpašais sūtnis Balduīns noslēdza vienošanos ar kuršu valdnieku Lamekinu.
Līgums paredzēja, ka kurši uzņems savā zemē katoļu priesterus, maksās nodevas un piedalīsies karā pret pagāniem, bet paliks brīvi. Šī vienošanās nepatika ne ordenim, ne Rīgas arhibīskapam – viņi sūtīja pāvestam dažādas sūdzības un panāca, ka sūtni atsauca un noslēgtais līgums zaudēja spēku.
Vācu krustneši Kursā un Zemgalē būvēja mūra pilis, kas kļuva par atbalsta punktiem kuršu un zemgaļu pakļaušanai. Piemēram, pie Ventas uzcēla Kuldīgas pili, kas atradās kuršu zemju centrā pie svarīgā ceļa no Rīgas uz Prūsiju. Uz Lielupes salas uzbūvēja Jelgavas pili.
kauja_pie_saules_album_cover.jpgSaules kauja. Voldemāra Vimbas glezna.
Kurši un zemgaļi tomēr visiem spēkiem aizstāvēja savu brīvību.
Svarīgi!
Vienu no lielākajām sakāvēm krustneši piedzīvoja kaujā pie Saules 1236. gada 22. septembrī.
Par kaujas vietu joprojām ir dažādi viedokļi, taču pavisam droši ir tas, ka lielo zaudējumu dēļ Zobenbrāļu ordenis izjuka. 1237. gadā tā paliekas iekļāva Prūsijā karojošā Vācu ordeņa sastāvā, izveidojot ordeņa Livonijas atzaru.
Situācija kuršu zemēs uz kādu laiku izmainīja 1260. gada Durbes kauja. Žemaišu karaspēks, kas ar bagātīgu kara laupījumu un gūstekņiem atgriezās no sirojuma Kursā, pie Durbes sastapās ar krustnešiem.
Ordeņa karspēkā bija arī pakļautie kurši, prūši un igauņi. Pirms kaujas kurši pieprasīja, lai pēc uzvaras viņiem atdotu Žemaišu sagūstītās sievas, bērnus un salaupīto mantu. Kad mestrs atteicās šo prasību izpildīt, kurši un igauņi jau kaujas sākumā cīņu pārtrauca. Vācu ordenis cieta sakāvi, kaujā krita liels skaits bruņinieku. Tikai 1267. gadā kurši beidzot tika pakļauti un noslēdza ar ordeni padošanās līgumu. Visgrūtāk krustnešiem bija pakļaut zemgaļus.
Daļa zemgaļu Tērvetes valdnieka Viestarta vadībā pēc bīskapa Alberta aicinājuma 13. gs sākumā sabiedrojās ar krustnešiem un piedalījās kopīgos karagājienos pret lībiešiem un lietuviešiem, taču vēlāk šī sadarbība izira. Pēc Saules kaujas zemgaļi vajāja un nogalināja krustnešus, kas cauri Zemgalei bēga uz Rīgu, un atbrīvojās no vācu virskundzības. 13. gs. vidū ordenis atsāka regulārus sirojumus zemgaļu zemēs. Kaut arī zemgaļi bija spiesti slēgt mieru un maksāt nodevas, cīņas ar krustnešiem nerimās arī turpmākajos gados.
Pēdējais vēstures avotos minētais zemgaļu valdnieks ir Namejs jeb Nameisis, kura vadībā 1279. gadā sākās sacelšanās pret krustnešiem. Viņam izdevās atkarot vāciešiem Tērveti, taču krustneši sapulcināja karaspēku, siroja un sadedzināja iekoptos laukus. Cīņas turpinājās vairākus gadus. Redzot vācu karaspēka pārspēku, zemgaļi paši nodedzināja Tērvetes pili un to pameta. 1290. gadā arī Raktes, Dobeles un Sidrabenes piļu aizstāvji aizgāja uz Lietuvu. Cik īsti zemgaļu pameta savu dzimto zemi, nav zināms, jo Romas pāvesta dokumentos minēties skaitļi ir pārspīlēti.
DSC_9338.JPGNamejs
Svarīgi!
13.gs. beigās visa tagadējā Latvijas teritorija bija vācu krusta karotāju rokās. Iekarotās lībiešu, latgaļu, kuršu, zemgaļu, sēļu un igauņu zemes dēvēja par Livoniju.
Atsauce:
http://www.skyforger.lv/CMS/modules/EReditor/jscripts/tiny_mce/plugins/filemanager/files/bio/kauja_pie_saules_album_cover.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.