Teorija

Krusta kari
Krusta kari bija vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gs., kuras sankcionēja Romas pāvests. Krusta karš sākās ar pāvesta Urbāna II aicinājumu Klermonas koncilā 1095.gadā atkarot no "neticīgajiem" Jeruzalemi.
Livonijas krusta kari kopējs apzīmējums Latvijas un Igaunijas iekarošanai un kristīšanai 12. un 13. gadsimtā.
B_Honorius_III3.jpgPāvests Honorijs III
1221. gadā Romas pāvests Honorijs III pielīdzināja krusta karus Livonijā krusta kariem Svētajā Zemē.
Krusta karu cēloņus nevar saistīt tikai ar kristīgās ticības izplatīšanu, bija arī politiskie iemesli: pareizticīgās Bizantijas imperators lūdza Romas pāvesta palīdzību cīņā pret musulmaņiem. Sākotnējā ideja bija atbrīvot Kristus kapu no „neticīgo” (musulmaņu) varas, lai kristīgie svētceļnieki varētu netraucēti apmeklēt Jeruzalemi. Kamēr Palestīnu pārvaldīja arābi, kristiešiem bija liegts Kristus kapu apmeklēt. 11. gs. šajā teritorijā nostiprinājās turki - seldžuki, līdz ar to kristiešiem bija liegts apmeklēt Palestīnu.
Svarīgi!
1095.g. pāvests Urbāns II Klermonas pilsētā Francijā aicināja kristiešus atbrīvot Kristus kapu. Rezultātā sekoja pirmais krusta karš.
Sākotnēji karā devās vienkārši cilvēki mūka Amjēnas Pētera vadībā. Tie bija vāji bruņoti, slikti organizēti, un kopā ar sievām un bērniem. To gājiens beidzās ar traģisku sakāvi Mazāzijā.
Vēlāk uzbrukumā devās bruņinieki, kuriem uz laiku izdevās iekarot Jeruzalemi. Krusta kariem bija ideoloģiski, politiski, sociāli un ekonomiski cēloņi.
 
Krusta kari notika:
1)
arābu kontrolētajā Pireneju pussalā;
2) Tuvajos Austrumos;
3) Austrumbaltijā.
PAVESTS.jpgpāvests Urbāns II
Krusta kara laikā izveidojās mūku ordeņiem līdzīgas organizācijas  - krusta karotāju ordeņi, kuru bruņiniekus vienoja askētiska disciplīna un reliģisks fanātisms.
12. gadsimtā, kad kristīgā ticība bija nostiprinājusies gandrīz visā Eiropā, baltu un Baltijas somu tautas vēl nebija kristītas. Tādēļ Baltijas jūras piekrastes zemes kļuva par krusta karotāju mērķi. Baltijas reģions krusta karotājiem interesēja sava izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, jo atradās starp Ziemeļeiropu un Krievzemes kņazistēm. Nozīmīgs faktors bija brīvu zemju trūkums Rietumeiropā. Tas bija iemesls arī aristokrātijai doties cīņā.
Pirmie krusta karotāji Austrumbaltijā nāca no Gotlandes un daļa no Francijas.
Neveiksmes Jeruzalemē spieda bruņinieku ordeņus atkāpties. Vācu ordenis par savu jauno apmešanās vietu izraudzījās Prūsiju, uzsākot cīņu ar senprūšiem un lietuviešiem.
l_001_nba04-17195_001_a_1_png_600x375_watermark-zl_watermark-r20xb20_q85.jpgLībiešu vadonis Imanta kaujā ar bruņiniekiem Daugavgrīvā.
Svarīgi!
Krusta kari Latvijas teritorijā sākās laikā starp trešo un ceturto krusta karu.
Vācu krustneši jau bija pievērsuši kristīgajai ticībai un pakļāvuši ziemeļrietumu slāvus un virzījās tālāk austrumu virzienā. 12.gs. beigās Daugavas lejtecē kopā ar tirgotājiem ieradās garīdznieki. Vācu tirgotāji gribēja kontrolēt tirdzniecības ceļu, bet Romas katoļu baznīcas pārstāvji  - kristīt vietējos iedzīvotājus. Pirmie trīs vācu bīskapi, kuri ieradās Baltijā un uzsāka vietējo tautu pakļaušanu, bija Meinards, Bertolds un Alberts. 13. gadsimtā visa mūsdienu Latvijas teritorija
un lielākā daļa  Igaunijas pakāpeniski nonāca vācu varā (Ziemeļigaunija līdz 1346.gadam vēl palika
Dānijai). Vācu bruņinieki nostiprinājās arī Prūsijā, bet Lietuva saglabāja patstāvību. Tādējādi Baltijas jūras zemēs – mūsdienu Latvijā, Igaunijā un Lietuvā – kristīgā ticība tika pieņemta vēlāk nekā citur Eiropā.
Oficiālais krusta karu iemesls Baltijas reģionā bija pagānu kristīšana.
Iekarotās lībiešu, latgaļu, kuršu, zemgaļu, sēļu un igauņu zemes sāka dēvēt par Livoniju.
Atsauce:
http://4.bp.blogspot.com/_nA8EFyDYkwE/SzDuPTpUQSI/AAAAAAAABC8/5th4O_XeWyQ/s320/B_Honorius_III3.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/a/a8/BlUrban_II.gif
http://zudusilatvija.lv/static/files/11/03/10/l_001_nba04-17195_001_a_1_png_600x375_watermark-zl_watermark-r20xb20_q85.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.