Teorija

Kristietības izplatīšanās Baltijas jūras piekrastes zemēs
 
Viduslaikos baltiem un Baltijas somiem nācās stāties pretī 3 militārām kustībām:
1)
8. – 11. gs. skandināvu vikingu ekspansijām; vikingiem neizdevās Austrumbaltijā nostiprināties; tos interesēja ceļa „no varjagiem uz grieķiem” kontrole;
2) 10. – 12. gs. pēc Kijevas Krievzemes izveidošanās notika slāvu tautu robežsadursmes ar baltu tautām; Krievu kņazistes ietekmi Austrumbaltijā  apliecina arī ar kristīgo reliģiju saistīto vārdu aizguvumi no slāvu valodas, piemēram, baznīca, krusts u.c.
3) 12. – 13. gs. notika vācu ekspansija pret baltu tautām.
Baltijas jūras piekrastes zemēs dzīvojošie slāvi, balti un somugri 12.gadsimtā vēl lielākoties bija pagāni. Romas Katoļu baznīca uzsāka krusta karus, lai kristītu un pakļautu šīs teritorijas iedzīvotājus. Krusta kari Baltijā tika pielīdzināti karošanai pret neticīgajiem Jeruzalemē, tāpēc daudzi neticīgie nekavējās izmantot šo izdevību un devās karā.
Pirmie krustnešu triecienu saņēma ziemeļrietumu slāvi. Līdz 13.gs. vidum zeme starp Elbu un Oderu bija iekarota un iedzīvotāji varmācīgi kristīti. Dažu gadsimtu laikā viņi tika pārvācoti, jo zemi pārpludināja vācu garīdznieki, bruņinieki un zemnieki.
 
bbb.jpg
Krusta kari Baltijas jūras piekrastē
 
Slāvu pakļaušana Baltijas jūras dienvidu krastā deva vācu krustnešiem iespēju izveidot atbalsta punktu un doties tālāk.
1143. gadā tika dibināta Lībeka, kas strauji attīstījās par nozīmīgu ostu un tirdzniecības centru, no kurienes tirgotāji devās arī uz Baltijas zemēm. Pēc atgriešanās dzimtenē viņi par redzēto stāstīja citiem, un tā ziņas par nekristītajām tautām sasniedza Romas Katoļu baznīcas vadību. Drīz vien Daugavas krastos ieradās arī misionāri un krusta karotāji, kuru mērķis bija kristīt un pakļaut vietējās tautas.
 
DSC_9332.JPGArheoloģiskajos izrakumos Latvijā iegūtās 12. gadsimta senlietas.
Latvijas teritorijas iedzīvotājus pievērst kristietībai jau bija mēģinājuši:
1) zviedru un dāņu katoļu misionāri no rietumiem,
2) krievu pareizticīgie priesteri no austrumiem.
 
Ziņas par dāņu klātbūtni Kurzemē atrodas 11.gs. sarakstītajā hronikā, kurā pieminēta kristiešu baznīca Kurzemē. Savukārt latgaļu, sēļu un lībiešu vidū no Krievzemes sāka izplatīties pareizticība, par ko liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastie krustiņi. Varētu teikt, ka izvērtās savstarpēja cīņa par to, kurš pirmais kristīs pagānus un līdz ar to iegūs varu pār tautām un zemēm, kuras tās apdzīvo. 12. gs. otrajā pusē vācu tirgotāji arvien biežāk sāka izmantot Daugavas tirdzniecības ceļu un iegriezties lībiešu zemēs. Tālajos ceļojumos viņus pavadīja priesteri, kuri rūpējās par reliģiskajiem rituāliem. Klosteru mūki, kas viduslaikos nereti vienīgie prata vest rēķinus, lasīt un rakstīt, bija noderīgi tirgotāju darbā arī kā rakstveži.
Mūks Meinards, kurš reizē ar vācu tirgotājiem ieradās Ikšķilē, uzsāka savu misionāra darbību. Viņš centās nodibināt draudzīgas attiecības ar lībiešiem un mācījās viņu valodu. Kad Ikšķilei uzbruka lietuvieši, Meinards kopā ar lībiešiem glābās mežā. Pēc lietuviešu aiziešanas viņš iegādājās
zemes gabalu un pierunāja lībiešus atļaut celt uz tā drošāku paslēptuvi – mūra pili, ko nevarēja tik viegli ieņemt, nopostīt un nodedzināt. 1185. gadā, Meinarda aicināti, no Gotlandes ieradās būvmeistari un, izmantojot vietējiem nepazīstamu mūrēšanas tehnoloģiju – akmeņu saistīšanu ar kaļķa javu, Daugavas krastā uzcēla nelielu pili un baznīcu, ko veltīja Jaunavai Marijai – Jēzus mātei (vēlāk Livoniju sāka dēvēt par Marijas jeb Māras zemi). Tās bija pirmās mūra ēkas Latvijas teritorijā. Par pils būvēšanu un patvēruma sniegšanu Meinards prasīja, lai lībieši pieņem kristīgo ticību.
1186. gadā pāvests iecēla Meinardu par Ikšķiles bīskapu. Sākumā lībieši bija ar mieru kristīties, taču pēc kāda laika viņi atteicās no ticības. Jaunkristītie iedomājās, ka pietiek nomazgāties Daugavā, lai kristiešu Dievam vairs nebūtu varas pār viņiem. Lībiešu spītības un nepaklausības saniknots, Meinards lūdza Romas pāvestu sūtīt krusta karotājus, lai ieviestu jauno ticību ar varu. Nesagaidījis krusta karotājus, bīskaps 1196. gadā nomira. Viņu apbedīja Ikšķiles baznīcā, bet 14. gadsimtā pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā.
Otrs kristīgās misijas centrs lībiešu zemēs 12.gs. beigās bija Turaida, kur darbojās mūks Teoderihs.
DSC_9333.JPGIkšķiles baznīca. J.K.Broces zīmējums. 1792
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010., 87.lpp.
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.