Teorija

Rīgas dibināšana
Raugoties uz mūsdienu Rīgu, senās tautasdziesmas vārdi par smilšu kalniem skan nedaudz savādi.
 
Sen to Rīgu daudzināja,
Nu to Rīgu ieraudzīju:
Visapkārt smilšu kalni,
Pati Rīga ūdenī.
 
Šodien pilsētai raksturīgas garas un platas ielas, laukumi, parki, lieli nami, veikali un teātri. Taču pirms 800 gadiem bija citādi.
 
Alkšņu purvs, slīkšņa tagadējās Maskavas ielas rajonā, mežs tur, kur pašlaik ir Raiņa bulvāris, augsti smilšu kalni tagadējās Esplanādes vietā – tāda bija Rīgas vieta pirms pilsētas dibināšanas. Tikai Daugava plūda kā toreiz, tā tagad.
 
ccccc.jpg
Rīgas vieta 12. gadsimtā
 
Tagadējās Vecrīgas vietā bija divi ciemi, kur jau daudzus gadus desmitus pirms vāciešu ierašanās dzīvoja lībiešu un citu vietējo tautu piederīgie. Viens ciems atradās tuvāk Daugavai, bet otrs - Rīgas upes ielokā, tagadējā Alberta laukuma vietā. Ciemu iedzīvotāji zvejoja Daugavas ūdeņos, medīja mežos, turēja mājlopus un kopa druvas, kā arī nodarbojās ar tirdzniecību.
 
Daugavas ūdensceļš savienoja austrumus un rietumus. Senkrievu tirgotāji veda savas preces – vasku, medu, kažokādas – lejup pa Daugavu. Pa Baltijas jūru atkuģoja rietumnieki – skandināvu un vācu tirgotāji. Rīgas ostā piestāja gan tirgotāju jūras kuģi, gan upju liellaivas, Ārzemju tirgotājiem vajadzēja uzkavēties Rīgas ostā ilgāku laiku, kamēr preces nopirka, tāpēc viņi sāka ierīkot apmešanās vietas Rīgas ostas tuvumā.
 
Pēc laika tirgotājiem sekoja arī krustneši.
 
Hronikas vēsta, ka 1200. gada vasarā Rīgas ostā iebrukuši divdesmit trīs kuģi ar krusta karotājiem, kurus vadīja bīskaps Alberts.
 
Tā kā Ikšķile atradās pārāk tālu no Daugavas ietekas jūrā, turklāt kuģošanu apgrūtināja Rumbulas krāces un apdraudēja lībiešu uzbrukumi, Alberts nolēma Rīgas upes un Daugavas krastos dibināt jaunu pilsētu, kas kļūtu par galveno vācu atbalsta bāzi. Lai iegūtu vietējo ciemu iedzīvotāju piekrišanu pilsētas celtniecībai, bīskaps saaicināja lībiešu vecākos uz dzīrēm vācu tirgotāju namā Rīgas ciemā. Neko ļaunu nenojauzdami, lībieši ieradās kopā ar saviem dēliem. Pēc toreizējām paražām, ierodoties dzīrēs, ieroči bija jāatstāj ārpusē. Dzīres ritēja pilnā sparā, līdz kāds no lībiešiem pamanījis, ka viņi ir ieslēgti svētku zālē, bet pats Alberts pazudis. Ieslodzītajiem nebija iespēja pretoties, un viņiem nācās pildīt vācu prasības. Kā ķīlniekus Alberts pieprasīja trīsdesmit lībiešu jaunekļus, kurus nosūtīja uz Vāciju. Vēl Alberts pieprasīja lībiešu vecajiem ierādīt vietu māju celšanai. Tēviem savu dēlu dzīvība bija dārga, un tā vācieši tika pie vietas, kur celt pilsētu.
Svarīgi!
1201. gadā Alberts savu rezidenci pārcēla no Ikšķiles uz Rīgu, to arī uzskata par pilsētas dibināšanas gadu. Rīga sāka veidoties par vācu tirgotāju un krustnešu apmetni.
Jau 1202. gadā te ieradās pirmie kolonisti – vācu namnieki. Rīga pamazām kļuva par agresijas bāzi pret vietējām Baltijas tautām. 13. gs. Rīgā uzplauka tirdzniecība, un tā kļuva par vienu no galvenajiem starpniekiem starp rietumiem un austrumiem.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.