Kristīgajai baznīcai un garīdzniekiem viduslaikos bija milzīga ietekme uz cilvēku dzīvi - tā valdīja pār cilvēku domām, jūtām, rīcību; baznīca noteica, kas labs un kas - ļauns, kas - pareizi un kas - nepareizi.
Baznīca bija vienīgais starpnieks starp Dievu un cilvēkiem.
Attēlā: Baznīcas ietekmē viduslaikos radās ideālā kristīgā bruņinieka tēls.
- Ideāls bruņinieks kalpo baznīcai.
- Bruņiniekam jācīnās par kristīgo ticību un jāpārliecina vai jāiznīcina neticīgie, pagāni.
Par neticīgajiem vai par pagāniem baznīca uzskatīja un sauca visus, kuri nebija kristieši.
Svarīgi!
Krusta kari bija vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gs., kuras ierosināja un atbalstīja Romas pāvests Urbāns II. Laiku no 11. līdz 13. gs. Eiropas vēsturē sauc par Krusta karu periodu.
Krusta kari sākās ar pāvesta Urbāna II (skat. attēlu zemāk) aicinājumu Klermonas (Francijā) koncilā 1095. gadā uzsākt Svēto karu un atbrīvot Jēzus Kristus kapu Jeruzalemē no neticīgajiem (musulmaņiem).
Svarīgi!
Koncils - kristīgās baznīcas augstāko garīdznieku sanāksme, kuras pieņemtie lēmumi obligāti visai baznīcai.
Attēlā: Pāvests Urbāns II.
Krusta karu cēloņus nevar saistīt tikai ar kristīgās ticības izplatīšanu, Tuvajos Austrumos tiem bija arī politiskie iemesli - pareizticīgās Bizantijas imperators lūdza Romas pāvesta palīdzību cīņā pret musulmaņiem.
(Kamēr Palestīnu pārvaldīja arābi, kristiešiem bija liegts apmeklēt Kristus kapu, bet 11. gs. šajā teritorijā nostiprinājās turki - seldžuki, līdz ar to kristiešiem bija liegts apmeklēt Palestīnu.)
Pāvesta aicinājumam ar sajūsmu atsaucās daudzi bruņinieki, hercogi, grāfi, pat karaļi; arī zemnieki (pat sievietes un bērni) cerēja uzlabot dzīves apstākļus, piedaloties karos, - pāvests bija apsolījis grēku atlaidi, mūžīgo slavu Dieva priekšā, visi karu dalībnieki redzēja iespēju iegūt arī laicīgo slavu un bagātību.
Karotāji paši sevi sauca par svētceļniekiem ar ieročiem rokās.
Attēlā: Bruņinieku - krusta karotāju tērpi un ieroči. Šādu bruņojumu varēja atļauties tikai bagāti cilvēki. Lielākā daļa karotāju bija nabadzīgi - trūcīgi ģērbti un slikti bruņoti.
Krusta karu laikā izveidojās mūku ordeņiem līdzīgas organizācijas - krusta karotāju ordeņi, kuru bruņiniekus vienoja askētiska disciplīna un reliģisks fanātisms, piemēram, - Templiešu ordenis, Vācu jeb Teitoņu ordenis u.c. (Par krusta kariem Austrumos plašāk uzzināsi Pasaules vēstures mācību stundās.)
12. gadsimtā, kad kristīgā ticība bija nostiprinājusies gandrīz visā Eiropā, baltu un Baltijas somu tautas vēl nebija kristītas. Tādēļ Baltijas jūras piekrastes zemes kļuva par krusta karotāju mērķi.
Krusta kari Latvijas teritorijā sākās laikā starp trešo un ceturto Austrumu krusta karu. Baltijas reģions krusta karotājiem bija nozīmīgs sava izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, jo atradās starp Ziemeļeiropu un Krievzemes kņazistēm. Turklāt Rietumeiropā trūka brīvu zemju - tā bija iespēja iegūt zemes īpašumus. Tas bija iemesls, lai arī aristokrāti dotos cīņā.
Attēlā: Pāvests Innocents III.
Pāvests 12. gs. beigās izdeva bullu (īpašu rīkojumu), kurā Krusta karus Baltijā pielīdzināja svētceļojumam uz Jeruzalemi (t.i. - krusta kariem Tuvajos Austrumos) - oficiālais krusta karu iemesls Baltijas reģionā bija pagānu kristīšana.
Līdz ar to krusta kari norisinājās Tuvajos Austrumos, musulmaņu kontrolētajā Pireneju pussalā (mūsdienu Spānijā un Portugālē) un Austrumbaltijā, t.sk. arī - Latvijas teritorijā.
Svarīgi!
Ziemeļu krusta kari - kari visā Austrumbaltijā, bet Livonijas krusta kari - kopējs apzīmējums Latvijas un Igaunijas iekarošanai un kristīšanai 12. un 13. gadsimtā.
Pirmie krusta karotāji Austrumbaltijā nāca no Gotlandes un daļa - no Francijas.
Neveiksmes Jeruzalemē bija piespiedušas bruņinieku ordeņus atkāpties.
Attēlā: Zobenbrāļu ordeņa bruņinieks.
Zobenbrāļu ordenis tika izveidots 1202. gadā krusta karam Baltijā.
Vācu ordenis par savu jauno apmešanās vietu bija izraudzījies Prūsiju, uzsākot cīņu ar senprūšiem un lietuviešiem.
Vācu krustneši jau bija pievērsuši kristīgajai ticībai un pakļāvuši ziemeļrietumu slāvus un virzījās tālāk austrumu virzienā.
Vispirms 12. gs. beigās Daugavas lejtecē kopā ar tirgotājiem ieradās garīdznieki.
Vācu tirgotāji gribēja kontrolēt tirdzniecības ceļu, bet Romas katoļu baznīcas pārstāvji - kristīt vietējos iedzīvotājus. Viņiem drīz sekoja krustneši.
Attēlā: Karte ilustrē bruņinieku ordeņu jeb krustnešu ierašanās un pārvietošanās virzienus Austrumbaltijā.
Mūsdienu Latvijā, Igaunijā un Lietuvā kristīgā ticība tika pieņemta vēlāk nekā citur Eiropā - Latvijas teritorijas cilšu pakļaušana bija pabeigta 13. gs. beigās.
Svarīgi!
Iekarotās lībiešu, latgaļu, kuršu, zemgaļu, sēļu un igauņu zemes sāka dēvēt par Livoniju.