Teorija

16. gadsimta pirmajā trešdaļā Livonija piedzīvoja saimniecisku uzplaukumu un ilgstošu miera periodu.
Ordeņa mestram Volteram fon Pletenbergam (amatā 1494.-1535. g.), kurš izcēlās ar apdomīgumu un mērķtiecību, izdevās iegūt lielu autoritāti visās Livonijas kārtās un nodrošināt iekšēju stabilitāti.
Volters fon Pletenbergs bija dzimis ap 1450. g. Vestfālenē Vācijā. Agrā jaunībā viņš iestājās ordenī, 1494. g. kļuva par tā mestru.
 
00000pletenbergs.jpg
Attēlā: Voltera fon Pletenberga krūšutēls.
Viņš bija viens no ievērojamākiem Livonijas politiķiem un karavadoņiem.
 
Volters fon Pletenbergs pārbūvēja mestra rezidenci - Cēsu pili, kā arī nežēloja pūles ordeņa nostiprināšanā.
Baidoties no krievu iebrukuma, viņš noslēdza līgumu ar Lietuvas lielkunigaiti Aleksandru un iesaistījās karadarbībā pret Krievijas caru Ivanu III.
1502. gadā kaujā pie Smoļinas ezera (40 km no Pleskavas) ordeņa bruņiniekiem Voltera fon Pletenberga vadībā izdevās sakaut skaitliski lielāko krievu karaspēku.
Turpmākos gadu desmitus Krievija bija aizņemta ar dažādām iekšpolitiskām un ārpolitiskām problēmām un Livoniju vairs neapdraudēja.
 
 DSC_3647.JPG
 
Attēlā: Voltera fon Pletenberga kapa plāksne Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. 
Miris un apbedīts Cēsīs 1535. gadā.
 
16. gadsimtā Anglijā, Francijā, Spānijā, Portugālē un citās zemēs jau bija izveidojušās centralizētas spēcīgas monarhijas.
Arī Livonijas kaimiņvalstīs - Krievijā, Zviedrijā, Polijā-Lietuvā 16. gs. nostiprinājās valdnieka vara - tās veidojās par spēcīgām monarhijām, un bija ieinteresētas paplašināt savas teritorijas, palielināt ietekmi.
Kamēr kaimiņvalstīs norisinājās centralizācijas procesi, Livonija ar tās piecām savstarpēji vāji saistītajām un bieži vien naidīgajām valstiņām nebija stipra. (Skat. att. zemāk.) Tās pārvalde nemainījās vairākus gadsimtus.
 
0000_00livon.jpg
 
Attēlā: Livonijas valstiņas. 16. gs. pirmā puse.
  
Livonijas valstiņu valdnieki – ordeņa mestrs un bīskapi nespēja panākt savstarpēju saskaņu, piemēroties jauno laiku Eiropai - sākt pārmaiņas savās zemēs.
16. gs. vidū draudīgi saasinājās Livonijas attiecības ar austrumu kaimiņu Krieviju, kas par vienu no galvenajiem mērķiem ārpolitikā izvirzīja cīņu par izeju pie Baltijas jūras, iekarojot Livoniju.
Situāciju sarežģīja tas, ka nostiprināt ietekmi Livonijā un nodibināt kundzību Baltijas jūrā tīkoja arī Polija-Lietuva. Par Livoniju vairāk sāka interesēties arī Dānija un Zviedrija. 
Svarīgi!
Karš par ietekmi Baltijas jūrā kļuva neizbēgams. Postošo Livonijas karu (1558.-1583.) uzsāka Krievija.
00000ivans.jpg
 
Attēlā: Krievijas cars Ivans IV, saukts par Ivanu Bargo.
Cara Ivana IV karaspēks ieņēma Narvu, Tērbatu, Alūksni.
 
Sadrumstalotā un iekšēji vājā Livonija nespēja atsist krievu karaspēka uzbrukumu. Karošanai nebija ne naudas, ne karavīru. Bez panākumiem beidzās arī Livonijas zemeskungu izmisīgie pūliņi rast palīdzību un atbalstu ārzemēs. 1560. gadā Ērģemes kaujā pie Lugažiem Ivana IV karaspēks sakāva apvienotos Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa spēkus.
Nesastopot lielu pretestību, cara karaspēks siroja, postīja un izlaupīja Igauniju, Latgali un Vidzemi. Tūkstošiem cilvēku šajos novados tika nogalināti vai aizvesti gūstā.
 
0000terbata.jpg
Attēlā: Livonijas karš - Tērbatas padošanās krieviem.
 
Šādā situācijā Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers meklēja glābiņu, padodoties Polijai-Lietuvai. Kopā ar Rīgas arhibīskapu un Livonijas bruņniecību viņš zvērēja uzticību karalim Sigismundam II Augustam.
Kurzemes bīskaps jau 1559. gadā bija pārdevis savus valdījumus Dānijas karalim.
Līdz ar to 1561. gadā Livonijas ordeņa valsts un bīskapu valstiņas tika likvidētas. (Skat. karti zemāk - Livonijas karš.)
 
DSC_3650.JPG
xcxc.jpg
 
1561. gadā Livonija izzuda no Eiropas politiskās kartes:
  • lielākā Livonijas zemju daļa tika iekļauta Polijas-Lietuvas valstī kā jaunizveidota Pārdaugavas province, kopš 1566. gada - Pārdaugavas hercogiste;
  • jaunizveidotā Kurzemes un Zemgales hercogiste nonāca Polijas-Lietuvas valsts vasaļatkarībā;
  • Ziemeļigaunija pārgāja Zviedrijas īpašumā;
  • Sāmsala un Grobiņa palika Dānijai.
Šāda Livonijas sadalīšana ne vien nenovērsa, bet vēl vairāk saasināja to valstu savstarpējās pretrunas, kuras turpināja cīņu par Livonijas mantojumu.
Karš, kas bija sācies kā militārs konflikts starp Krieviju un Livonijas valstiņām, pakāpeniski pārauga vairāk nekā 20 gadus ilgā asiņainā karadarbībā, kurā iesaistījās Krievija, Polija-Lietuva, Zviedrija, Dānija.
 
00000000000cesu pils.jpg
 
Attēlā: Livonijas karā nopostīja Cēsu pili. (Pēc kara to atjaunoja, bet 18. gs. pils tika pamesta.)
1577. gadā  5 dienas krievu artilērija apšaudīja pili.
Nespēdami ilgāk pretoties Ivana Bargā karaspēkam, 300 pilī paglābušies pilsētas un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji nolēma labāk uzspridzināties nekā krist nežēlīgo iebrucēju rokās.
Svarīgi!
Karš un līdz ar to arī Livonijas postīšana turpinājās ilgāk nekā 20 gadus.
Krievija noslēdza pamieru ar Poliju-Lietuvu (1582) un Zviedriju (1583) tikai tad, kad zviedri bija ieņēmuši Narvu, kad Polijas-Lietuvas karaspēks - iekarojis Polocku un karaļa Stefana Batorija vadībā aplencis Pleskavu.
 
Atsauce:
http://cesupils.lv/wp-content/uploads/2014/09/1535.jpg
http://cesupils.lv/pils-komplekss/viduslaiku-pils/timeline/
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Plettenberg.JPG
http://uzd-resources.azureedge.net/8ef056da-df6b-4a36-bbba-02a6e4829b6f/multimedia.jpg
http://russiangeography.com/sites/default/files/field/image/218.jpg
https://www.letonika.lv/groups/multimedia.aspx?prev=0&entryTitle=060230_1.gif
https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?cid=31499
http://uzd-resources.azureedge.net/7e2c9948-8d89-4eb8-95f4-f8bd0080f5a0/DSC_3650.JPG
http://cesupils.lv/wp-content/uploads/2014/05/C%C4%92SU-PILS_1.jpg
http://www.muzejs.cesis.lv/lv/vesture/
Latvijas vēsture pamatskolai 2./ Jura Goldmaņa red. - Rīga, Zvaigzne ABC, 2012., 95.lpp.
Pasaules vēsture pamatskolai./ Vilnis Purēns. - Rīga: RaKa, 2006.