Eiropā 17. gs. izveidojās un nostiprinājās absolūtisms – politiskā iekārta, kurai bija raksturīga: stingra centralizācija, algotu profesionālu ierēdņu pārvaldes aparāts, armija, centralizēta nodokļu sistēma.
Šajā laikā lielākajā daļā Eiropas notika karadarbība, kas ieguva nosaukumu Trīsdesmit gadu karš. Sākotnēji karš bija kā protestantisma un katolicisma cīņa vācu zemēs, bet būtībā tas bija karš par lielvalstu ietekmes sfērām Eiropā.
17. gs. Zviedrija bija kļuvusi par lielvalsti.
Attēlā: Polijas-Lietuvas karalis Sigismunds III Vāsa.
Viņš bija Zviedrijas karaļa dēls, bet viņa māte nāca no Polijas-Lietuvas valdnieku Jagellonu dinastijas, kas arī noteica viņa pretenzijas uz varu abās valstīs.
Viņam vajadzēja mantot no tēva arī Zviedrijas troni, bet to negribēja pieļaut zviedru aristokrātija, jo lielvalstu intereses nesakrita. Abām lielvalstīm bija arī atšķirīga ticība – Zviedrijā valsts reliģija bija luterānisms, bet Polija-Lietuva bija katoļticīga valsts.
Kad Zviedrijā tika nodibināta jauna valdnieku dinastija, sākās karš starp abām valstīm.
Svarīgi!
Poļu-zviedru karš (1600-1629) bija karš starp Polijas-Lietuvas ūniju un Zviedrijas karalisti, tā darbība notika galvenokārt mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās.
Attēlā: Kartē dzeltenā krāsā iezīmēta Zviedrijas iegūtā teritorija pēc Livonijas kara.
Livonijas kara rezultātā Zviedrija bija ieguvusi Ziemeļigauniju, bet tīkoja vēl vairāk nostiprināties Baltijas jūras austrumu piekrastē. Galvenais sāncensis šajā reģionā bija Polija-Lietuva. Abas valstis ne tikai centās valdīt Baltijas jūrā, būtiski nozīmīgas tām bija izdevīgās tirdzniecības ostas.
1600. gadā sākās poļu-zviedru karš.
Zviedru karapulki karaļa Kārļa IX vadībā Latvijas teritorijā iebruka jau 1600. gadā. Viņu rokās nonāca lielākā daļa Pārdaugavas hercogistes.
Zviedru pusē nostājās daudzi vācbaltu muižnieki, kurus neapmierināja Žečpospolitā valdošā anarhija un katolicisma atjaunošana. Tomēr zviedriem Rīgu neizdevās ieņemt.
Sākumā pie Kokneses un Salaspils (1605. gadā) poļiem izdevās gūt lielākas uzvaras.
Attēlā: Salaspils kauja 1630. gadā tapušajā Pītera Snaijersa gleznā.
Pēc sakāves 1605. gadā kaujā pie Salaspils zviedri gandrīz visus iekarojumus mūsdienu Latvijas teritorijā zaudēja.
1611. gadā Zviedrijā pie varas nāca karalis Gustavs II Ādolfs. Viņš prata daudzas valodas – latīņu, franču, holandiešu, itāliešu un vācu valodu.
Viņa valdīšanas laikā valstī tika radīta pirmā regulārā armija Eiropā un Zviedrija pievienoja sev jaunas zemes.
Jauns zviedru iebrukums notika 1621. gadā karaļa Gustava II Ādolfa vadībā.
Attēlā: Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs.
Zviedri aplenca Rīgu. Lai gan vairums rīdzinieku, tāpat kā zviedri, bija luterāņi, uzticības zvērests viņus saistīja ar Žečpospolitas karali.
17. gs. vācu vēsturnieks Kristiāns Kelhs par Rīgas aplenkšanu 1621. gadā rakstīja:
2. septembrī Gustavs II Ādolfs vēlreiz sūtīja taurētāju un aicināja pilsētu padoties, un, kad tā nevēlējās vienoties par samaksu, lika tai nepārtraukti nodarīt zaudējumus, apšaudot un metot uguni, turklāt, starp citu, atgadījās tā, ka viena degbumba iekrita Pētera baznīcā un aizdedzināja jumta spāres, bet ātri tika nodzēsta. Līdzīgā kārtā degbumbas iekļuva dažā labā mājā, kur ugunsgrēku gan stundas laikā ar iesālītām mitrām ādām un govju mēsliem apslāpēja.
Attēlā: Pulvertornis - seno Rīgas nocietinājumu daļa.
"9. septembrī (..) sāka uzbrukt apaļajam (Pulvera) tornim pie Smilšu vārtiem. Iesākumā zviedri niknumā rāpās tornī, arī ilgi un sīvi cīnījās ar rīdziniekiem. (..) Un, kaut gan rīdzinieki pielika visus spēkus, lai viņus aizdzītu ar piķa vainagiem, baļķiem un lodēm, ko tie daudzkārt svieda lejā, tomēr tas bija veltīgi. Kad bieži pieminētais tornis bija pilnīgi parakts un apakšā bija paliktas 24 mucas pulvera, arī divi uzbrukuma tilti (..) uz Daugavas pagatavoti, karalis, saniknots par rīdzinieku pretestību, nolēma uzspridzināt torni un tad doties vispārējā uzbrukumā, bet pēc pilsētas iekarošanas sagraut pilsētu un nolīdzināt to līdz ar zemi.
12. septembrī viņš trešo un pēdējo reizi aicināja pilsētu padoties. (..) Vienīgi tādēļ, ka Rīgas garnizons pārlieku sarucis, nocietinājumi sagrauti un gaidāmais sabrukums bija acīmredzams, rīdzinieki pēdīgi nolika ieročus un (..) izsūtīja savus pārstāvjus, lai vienotos ar karali par padošanos, un 16. septembrī pilsētu atdeva karalim."
Attēlā: Skats no filmas "Vella kalpi".
Par poļu-zviedru karu un cīņām par Rīgu vari noskatīties piedzīvojumu filmas "Vella kalpi" un "Vella kalpi Vella dzirnavās". (Filmu saites – divas pēdējās atsauces.)
Pēc vairāku mēnešu aplenkuma un strīdiem pašu rīdzinieku vidū pilsēta tomēr padevās Gustavam II Ādolfam. Pārdaugavas hercogistes lielākajā daļā nostiprinājās zviedru vara.
Svarīgi!
Poļu-zviedru kara rezultātā pēc Altmarkas pamiera 1629. gadā Zviedrija (skat. karti zemāk) ieguva Vidzemi, bet Inflantija jeb Latgale palika Polijas-Lietuvas sastāvā. Panāca vienošanos, ka abu valstu valdījumu robeža ies pa Daugavu un Aivieksti. Pirmo reizi vēsturē iezīmējās Vidzemes un Latgales novadi. (Šādi nosaukumi gan parādījās vēlāk.)
Lielākā daļa Vidzemes iedzīvotāji bija gatavi padoties Zviedrijai, jo tā garantēja protestantisma neaizskaramību.
17. gs. Zviedrija iesaistījās karos Centrāleiropā, un Vidzemes iedzīvotājiem nācās maksāt kara nodokli – staciņu, lai uzturētu zviedru armiju.
17. gs. Zviedrija iesaistījās karos Centrāleiropā, un Vidzemes iedzīvotājiem nācās maksāt kara nodokli – staciņu, lai uzturētu zviedru armiju.
Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs krita 1632. g. kaujā pie Licenes.
Ilgstošo karu, badu un sērgu rezultātā Vidzeme bija stipri nopostīta, bija sarucis arī tās iedzīvotāju skaits. Piemēram, Rūjienas un Alojas draudzēs divas trešdaļas apstrādājamās zemes bija palikušas gandrīz bez zemkopjiem.
Ilgstošo karu, badu un sērgu rezultātā Vidzeme bija stipri nopostīta, bija sarucis arī tās iedzīvotāju skaits. Piemēram, Rūjienas un Alojas draudzēs divas trešdaļas apstrādājamās zemes bija palikušas gandrīz bez zemkopjiem.
No kara postījumiem Vidzemei izdevās atkopties 17. gs. 40. gados.
Attēlā: Atmiņas par zviedru laikiem Rīgā glabā 1698. gadā izbūvētie Zviedru vārti. Tie savienoja iekšpilsētu ar mūra ārpusē izbūvētajiem namiem.
Bet Latgale līdz pat 1772. g. palika Polijas-Lietuvas sastāvā, kā vienīgā reliģija Latgalē nostiprinājās katolicisms. (Par to būs stāstīts tēmā "Inflantija")
17. gadsimtā sāka veidoties krasas atšķirības starp šiem abiem novadiem.