Pāvests un katoļu baznīcas augstākie garīdznieki sākumā nenojauta, cik bīstama var kļūt Mārtiņa Lutera darbība. Laikam ritot, viņi saprata, ka protestantisms ir varens spēks ar lielu ietekmi.
Attēlā: Dzeltenā, zaļā, sarkanā krāsā kartē iekrāsotas Eiropas teritorijas, kurās 16. gs. izplatījās protestantu ietekme.
Lai saglabātu savas pozīcijas un nepieļautu protestantisma turpmāku izplatīšanos, Romas Katoļu baznīca uzsāka pretreformāciju.
Svarīgi!
Pretreformācija jeb kontrreformācija – katoļu baznīcas politika, lai apturētu reformācijas izplatību un atjaunotu katoļticību.
Eiropā par katolisko atjaunotni sevišķi aktīvi iestājās Polija-Lietuva, kur Katoļu baznīcai bija spēcīga ietekme visās dzīves jomās. Poļu valdnieki bija dedzīgi katolicisma aizstāvji, tāpēc viņi vēlējās, lai protestanti atgrieztos Katoļu baznīcas klēpī.
Pēc Livonijas kara (1558-1583), kad visa Latvijas teritorija nonāca Polijas-Lietuvas varā, arī šeit sākās pretreformācija. Luterāņu darbību poļi gan neaizliedza, bet arī neatbalstīja.
Attēlā: Žečpospolitas jeb Polijas-Lietuvas teritorija 16.-17. gs. Violetā krāsā – Polijas karaliste, oranži brūnā – Lietuvas Lielkunigaitija.
Polijas-Lietuvas valsts (Žečpospolitas) robežas Stefana Batorija laikā bija no Melnās jūras ziemeļu piekrastes līdz Ziemeļigaunijai, veidojot zonu starp Maskavas Krievzemi un Rietumeiropas zemēm.
Žečpospolita jeb Polijas-Lietuvas ūnija bija federāla monarhija Centrālaustrumeiropā no 1569. līdz 1795. gadam, kuras sastāvā uz laiku ar dažādas pakāpes autonomiju jeb neatkarību ietilpa arī tagadējās Latvijas zemes:
- Vidzeme – līdz 1629. gadam,
- Latgale – līdz 1772. gadam,
- Kurzemes un Zemgales hercogiste un Piltenes apgabals – līdz 1795. gadam.
Attēlā: Centrā melnā tērpā – pāvesta legāts Antonijs Posevins (Antonio Posevino).
J. Matejko gleznā atainots notikums – Krievijas cara Ivana IV sūtņi pie Pleskavas lūdz mieru Stefanam Batorijam. Antonijs Posevins bija sarunu vidutājs.
Polijas karaļa Stefana Batorija padomdevējs – pāvesta legāts Antonijs Posevins – apmeklēja bijušo Livoniju un ieteica dažādus pasākumus katoļu ticības atjaunošanai Livonijā.
1582. gadā Stefans Batorijs Rīgā nodibināja jezuītu rezidenci un mācību iestādi – kolēģiju.
Svarīgi!
Jezuītu ordenis jeb oficiāli – "Jēzus brālība" (Societas Iesu – latīņu valodā) – bija spāņa Ignacija Lojolas 1534. gadā dibināta katoļu organizācija, kuras mērķis – cīņa pret reformāciju.
Attēlā: Jezuītu ordeņa biedriem, atšķirībā no citiem garīgajiem ordeņiem, nebija noteikta apģērba, viņiem nebija klosteru, bet gan mājas, rezidences, kolēģijas, universitātes, un jezuītam jābūt gatavam dzīves un darbības vietu nekavējoties mainīt.
Ordeņa brāļus vienoja stingra disciplīna un slepenība. Ordenis izmantoja visus līdzekļus katoļu mērķu realizācijai. Tas pastāvēja Latvijas teritorijā no 16. gs. līdz 19. gs.; mūsdienās jezuītu ordeņa brāļi cenšas atjaunot savu darbību Latvijā.
Jezuītu darbība bija plaša un daudzveidīga. Viņu vidū bija garīdznieki, skolotāji, zinātnieki, ārsti.
Lai gan viņu galvenais uzdevums bija stiprināt Romas katoļu baznīcas pozīcijas, jezuīti arī veicināja izglītību un palīdzēja nabadzīgajiem.
Mazpilsētās un lauku draudzēs jezuīti guva panākumus. Jezuīti atsaucību ieguva latviešu zemnieku vidū, jo jezuītu darbība bija saistīta arī ar humāno palīdzību.
Attēlā: Mūsdienās Brīvdabas muzejā aizsākta tradīcija – Maija dziedājumi pie krusta.
Tā ir sena tradīcija Latgalē un Augšzemē.
Krucifiksi Latgales ainavā sāka parādīties 18. gs., tā apliecinot katolicisma iesakņošanos Latgales kultūrā, bet katoļticību popularizēja un ar savu darbību nostiprināja tieši jezuīti.
Tomēr Rīgā protestantisma pozīcijas bija stipras, jo neapmierinātība ar poļu varu izpaudās arī kā neiecietīga attieksme pret katoļiem. Tas, ka rīdzinieki ticības lietas izmanto kā ieroci cīņā pret Polijas-Lietuvas varu, spilgti izpaudās Kalendāra nemieros (1584-1589), kuros rīdzinieki vērsās pret pilsētas pārvaldi – Polijas karalim pakļauto rāti, kas bija atdevusi baznīcas katoļiem un pieļāvusi jezuītu darbību.
Kalendāra nemierus izraisīja jaunā stila kalendāra ieviešana. Lai labotu pirms mūsu ēras radītā Jūlija kalendāra kļūdu, pāvests Gregors XIII izdeva rīkojumu 1582. gada 4. oktobrī pāriet uzreiz uz 15. oktobri.
Attēlā: Kalendāra nemieru atainojums mūsdienu karikatūrā.
Kad Polijas karalis pavēlēja pāriet uz jauno kalendāru arī Rīgā, rīdzinieki pretēji Rīgas rātes samiernieciskajai nostājai nevēlējās to darīt.
Lai panāktu mieru, rāte bija spiesta atcelt jaunā kalendāra ieviešanu līdz 1584. gada nogalei. Taču arī tad daļa rīdzinieku pret to protestēja un atteicās svinēt Ziemassvētkus pēc jaunā stila. Nepakļaušanās pārauga nemieros. Notika katoļu baznīcu demolēšana un svētbilžu dedzināšana.
Par nemiernieku vadoņiem Rīgā kļuva notārs Mārtiņš Gīze, vīna tirgotājs Hanss Brinkens un kannu lējējs Hanss Zeingeizens, kuri uz neilgu laiku faktiski pārņēma varu pilsētā.
Attēlā: Ilustrācija no Jāņa Poruka grāmatas „Mārtiņš Gīze: stāsts iz Rīgas senatnes” (1941), ilustrējis A. Eglītis.
Romāns vēsta par 16.gadsimta beigu notikumiem Rīgā – Kalendāra nemieriem – un par to vadoni un varoni Mārtiņu Gīzi.
Tomēr nemiernieku panākumi neturpinājās ilgi. 1589. gadā Polijas Seims nosūtīja uz Rīgu īpašu komisiju, kas piesprieda M. Gīzem un H. Brinkenam nāvessodu, sodīja arī citus nemierniekus. Agrākie rātskungi atgriezās savos amatos.
Kad zviedri ar 1629. gada līgumu pārņēma Vidzemi un Rīgu, jezuītus no turienes padzina, un jezuīti pārcēlās uz Inflantiju (Poļu Latgali).
Attēlā: Sagrautā Ilūkstes katoļu baznīca, kuru ar vietējā muižnieka atbalstu laikā no 1754. līdz 1769. g. uzcēla jezuīti. Baznīca bija viena no lielākajām Baltijā. Mūsdienās tā nav saglabājusies.
No Ilūkstes jezuīti veica rekatolizācijas darbu abpus Daugavai – gan Latgalē, gan Augšzemē.
Visā Inflantijā poļi turpināja iedzīvotāju pievēršanu katoļticībai:
- Daugavpilī darbojās jezuītu kolēģija.
- Priesterus Latgales draudzēm sagatavoja Viļņas Universitāte, kuru 1579. gadā bija nodibinājuši jezuīti.
- Jezuīti darbojās vietējo iedzīvotāju vidū – bija apguvuši latviešu valodu, palīdzēja gan ar padomiem saimnieciskajos jautājumos, gan dažādos veidos izplatīja ticību.
- Jezuīti centās iznīdēt pagāniskās reliģijas tradīcijas, piemēram, saglabājies jezuītu ziņojums par izcirstām svētajām birzīm, kurās vietējie ziedoja saviem dieviem.
Katoļu baznīca vēlējās atjaunoties, lai piesaistītu sev vairāk ticīgo, centās "uzrunāt" tos emocionāli.
Attēlā: Aglonas Romas katoļu bazilikas svētku nozīmīgākais notikums mūsdienās – Tautas Krustaceļš, tajā piedalās tūkstošiem svētceļnieku, kas ieradušies Aglonā. Tas apliecina, ka katoļu izvēlētā taktika bijusi iedarbīga.
Katoļu baznīcas tika padarītas greznākas, rituāli – krāšņāki, tika rīkoti krusta gājieni ar karogiem, relikvijām, grezniem tērpiem un dziesmām.
Baznīcu celtniecībā un izgreznošanā iesaistīja slavenus māksliniekus.
Radās jauns mākslas stils – baroks, kas raksturīgs ar krāšņumu, greznumu, pat pārspīlētību un samākslotību. Baroka māksla plaši izplatījās Eiropā, un arī mūsdienu Latvijā baroka paraugi saglabājušies daudzās baznīcās.
Attēlā: Aglonas Romas katoļu bazilikas interjers – baroka stils.